Luvras darbinieks nozog muzeja izstādīto Monu Lizu

Lai gan "Mona Liza" bija diezgan labi pazīstama glezna pagājušā gadsimta sākumā, tā netika uzskatīta par ko īpašu. Pasaules slavu tā ieguva, pateicoties...nozagšanai.

1911. gada 22. augusta rītā muzejā ieradās mākslinieks Luiss Beru, kurš gatavojās gleznot gleznu "Mona Liza Luvrā" – un konstatēja, ka Luvrā vairs nav Monas Lizas. Beru bija sašutis un sāka noskaidrot, kas par lietu. Pāris stundas muzeja darbinieki mēģināja viņu mierināt ("Viņi droši vien aizveda viņu fotografēt", "Viņi droši vien aizveda viņu restaurēt"). Tikai pulksten divos pēcpusdienā Beru izdevās sacelt lielu traci: izrādījās, ka muzejā neviens nezina, kur atrodas Mona Liza. Muzejs tika slēgts, apmeklētāji tika meklēti pie izejas - bez rezultātiem.

Policija ilgi cerēja, ka tas ir kāda joks. Luvra bija slikti apsargāta, nebija modernas signalizācijas, no tās bija viegli kaut ko nozagt (un, kā vēlāk izrādījās, tika nozagti simtiem mazāk vērtīgu mākslas darbu). Drīz vien noskaidrojās, ka "La Gioconda" tiešām pameta ēku – uz vienas no kāpnēm viņi atrada rāmi un stiklu no attēla. Presē parādījās publikācijas par notikušo. 

Dažus mēnešus vēlāk žurnālisti bija pārliecināti, ka glezna nekad netiks atgriezta, un viņi sāka publicēt sazvērestības teorijas: vai nu tā tika nejauši iznīcināta restaurācijas laikā, vai arī kāds maniaks uzlēja tai skābi, un Luvras vadība nobijās no skandāla un inscenēja zādzību...

Visa Francija šokēta. Visi "nefranči" tika turēti aizdomās par zādzības organizēšanu! Vācieši, kurus personīgi vadīja ķeizars Vilhelms II (ķeizars, atbildot, teica, ka tā ir franču provokācija, kuri ar skandāla palīdzību gribēja sākt karu). Pablo Pikaso ar saviem draugiem, jauniem un ļoti aizdomīgiem māksliniekiem (konstatēts, ka viens no viņiem jau no Luvras nozadzis pāris senas figūriņas). Dzejnieks Dž. Apolinērs, kurš piederēja tai pašai "apšaubāmās modernās mākslas sekcijai" kā Pikaso. Un krievu bagātie kolekcionāri, kā arī slepena ebreju organizācija (antisemītisms pēc tam uzplauka Francijā) ...

"Mona Liza" parādījās uz daudzu izdevumu vākiem (viens no tiem, "Le Petit Parisien", mēnesi pēc kārtas iespieda reprodukciju). Franči dziedāja dziesmas par viņu kabarē. Parīzieši plūda uz Luvru, lai savām acīm redzētu tukšo vietu pie sienas. Attēls tika izmantots reklāmā visam pasaulē, parādījās pat uz cigāru un saldumu kastēm. "Tu esi Džokonda, kuru nozagt!" - Majakovskis dzejā to sauca par savu mīļoto, iespaidots no avīžu rakstiem. Mona Liza bez pārspīlējuma ir kļuvusi par slavenāko sievieti Francijā un visā Eiropā.

Tikai Titānika nogrimšana 1912. gada pavasarī spēja novērst žurnālistu uzmanību no visa, kas saistīts ar Monu Lizu.

Pēc vairāk nekā diviem gadiem glezna tika atrasta. Izrādījās, ka to nozadzis itālis Vincenzo Perudža, kurš savulaik strādāja Luvrā (viņš personīgi izgatavoja stikla ierāmējumu Monai Lizai); viņš labi pazina sargus un muzeja darbiniekus. Perudža vienkārši noņēma bildi no sienas kaut ietina un mierīgi pagāja garām pazīstamam sargam, kurš pat palīdzēja atvērt durvis ar atslēgu.

Kā vēlāk Perudža apgalvoja, - viņš rīkojies tīra patriotisma dēļ: viņš gribēja atgriezt dzimtajā Itālijā šedevru, ko nozaguši "franču nelieši". Ironija bija tāda, ka viņš vienlaikus atzina, ka pats līdz pašām beigām nezināja, kādu šedevru viņš nozags, jo faktiski vēlējās nozagto pārdot. 

Policijai jau no paša sākuma bija pat Perudžas pirkstu nospiedumi – tie tika atrasti uz pamestā gleznas rāmja. Bet tos atklāja meklēšanā iesaistītais slavenais detektīvs Alfonss Bertiljons, kurš tobrīd izstrādāja daktiloskopijai konkurējošu sistēmu noziedznieku identificēšanai - "bertiljonāžu" ("bertillonage"- pēc šīs tehnikas visiem ļaundariem rūpīgi mērīja rokas, kājas, galvas, pēdas, ausis utt., Un pēc tam kartiņā ievadīja antropometriskos datus un identificēja personas ar tiem).

Bertiljons ienīda pirkstu nospiedumus, jo nezināja, ko īsti darīt ar pirkstu nospiedumiem. Un starp citu, Perudžas nospiedumi atradās Parīzes policijas attiecīgajā kartotēkā - viņš jau bija iesaistīts noziegumos!

Tiek uzskatīts, ka tieši stāsts par Monas Lizas nolaupīšanu galu galā nodrošināja daktiloskopijas uzvaru pār "bertiljonāžu" – kļuva skaidrs, ka tas bija daudz praktiskāk un noderīgāk.

Perudža divus gadus nezināja, ko darīt ar Monu Lizu. Viņš nebija gaidījis tādu vētru presē ap nolaupīšanu. Protams, patiesībā viņš gribēja gleznu pārdot – bet tikai kurš to pirks uz briesmīgā trokšņa fona. Perudža aizveda Monu Lizu uz Itāliju un glabāja to vai nu koferī zem gultas, vai tieši zem matrača. 1913. gada decembrī viņš nolēma uzrakstīt Florences antikvariātam: ka gatavs pārdot Monu Lizu par 500 000 liru.

 Antikvārs bija gandrīz pārliecināts, ka viņam ir darīšana ar krāpnieku, taču katram gadījumam viņš uz tikšanos izsauca sev līdzi Ufici galerijas direktoru. Un abi bija šokēti, kad ieraudzīja sev priekšā Leonardo attēlu...

Kopā viņi pārliecināja zagli nodot Monu Lizu Ufici glabāšanā un nekavējoties nodeva viņu policijai. Visa Eiropas un Amerikas prese eksplodēja ar tūkstošiem rakstu. Pēc izstādes Florencē glezna triumfāli  atgriezās Luvrā.

Taču nolaupītājs neatgriezās Francijā: Itālijas varas iestādes uzskatīja, ka Perudža rīkojies "kā īsts patriots", atteicās viņu izdot un paši piesprieda viņam pieticīgu sodu uz vienu gadu un piecpadsmit dienām, un pēc septiņiem mēnešiem tika atbrīvots.

Ironiski, ka pēc dažiem gadiem Perudža pats ieradās Francijā, kas viņam tik ļoti nepatika, kļuva tur vai nu par krāsu tirgotāju, arī gleznotāju, un 20. gadu vidū nomira no saindēšanās ar svinu.

Florences viesnīca uz Via Panzani, kurā tika atrasta Džokonda, joprojām pastāv, un konkrētais numurs, ko Perudža īrēja, arī pastāv - tā tagad ir tur visdārgākā, ko sauc par Gioconda Suite, tā maksā 152 eiro par nakti.

Kopš tā laika pie pašas Džokondas stāv rindas. Miljoniem tūristu, kas klikšķina kameras un mobilos tālruņus, nenojauš, kāpēc viņi to dara. Stāsts, kas divarpus gadus dārdēja visu pasaules laikrakstu un žurnālu lappusēs, tagad ir aizmirsts, un slava palikusi Džokondai uz visiem laikiem.

D. Korsakova versija (fragmenti)