Nauris Puntulis izdod rīkojumu par aizliegumu lietot krievu valodu

Kultūras ministrs Nauris Puntulis (Nacionālā apvienība) 2026.gada 25 jūnijā, uzreiz pēc Jāņu brīvdienām izdod rīkojumu par krievu valodas ierobežošanu publiskajā komunikācijā valsts un pašvaldību iestādēs, pieprasot stingri ievērot valsts valodas prasības un no publiskās saziņas (afišām, reklāmām, mājaslapām, starptautiskiem pasākumiem u.c.) izslēgt krievu valodas lietojumu. Ieviešanas termiņš – līdz 2026. gada 30. jūlijam. Principā, šis rīkojums ir vērsts tieši pret Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātri un Daugavpils teātriem. 

Sabiedrības vairākums to uztvēruši kā tiešu spiedienu uz teātra pastāvēšanu, saprotot. ka pirmsvēlēšanu periodā šis notikums, galvenokārt, ir vērsts sava elektorāta uzrunāšanai. Nacionālā apvienībā kādreiz tik populārais sauklis "Krievi nāk!" ir pa brīdim tiek izvilkts no pagultes un lieti noder komunikācijai ar radikālāko savu vēlētāju daļas , no kuriem, diemžēl, daudzus varētu nosūtīt uz literāras valodas kursiem, nacionālo jūtu "uzprišināšanai".

Partija, kurai nekādu īpašu panākumu tautsaimniecībā un valsts pārvaldē nekad īpaši nav, provokatoriskā elementa uzburšanu ir izkopuši vērā ņemamā līmenī, bet to noteikti nav ne mazākā pamata saukt par meistarīgu. Līdzīgu nacionālo sāpes perfomanci NA deputāti izspēlēja Saeimā, ar ko kuru izprovocēja sekojošo Alekseja Rosļikova huligānisko žestu. Lēti un efektīgi. Varbūt tieši tāpēc partijai ir pielipusi nicninošā palama - naciķi. Šobrīd atkal, nākot vēlēšanu laikam, NA arsenālā krievu izcelsmes nelatviešu kacināšana ir un paliek galvenais, ko tā spēj piedāvāt. NA sastāvā esošais politiķis Helmanis un viņa komanda ar savu Tautaimnieka ķērienu un vērienu paliek kā svešķermenis šajā politiskajā spārnā.

Teātra aizstāvībai ir aktivizējušās arī citas partijas. Piemēram, LPV līderis Ainārs Šlesers un citi ir gatavi cīnīties par savu "mīļo" teātri (kas to būtu domājis?) un aicina uz protesta mītiņu 7. jūlijā plkst. 17:00 pie teātra, lai aizstāvētu to pret "iznīcināšanas".

Paralēli notiek diskusijas par fasādes izmaiņām (krievu burtiem) un valodas politiku. Teātra vadība (Dana Bjorka) saskata pretrunas rīkojumā un gatavo atbildi.

Tiesa, ir sakstāma neprecizitāte, kurā sapludinātas likuma prasības un nacionāls (atvainojos par tiešumu) naids. 
Puntulis ir sajaucis savu nacionāli politisko pozīciju ar likumu. Teātra afišas ir nevainojami noformētas latviešu valodā atbilstoši likuma prasībām - latviskais teksts ir ar lielākiem burtiem un ir dominējošs, ko nevar teikt, diemžēl, ne par vienu citu svešvalodas pielietojumu publiskā telpā.

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra īsa vēsture

• 1883. gads — Dibināšana. Pirmā pastāvīgā krievu profesionālā teātra trupas sezona Rīgā (Pleskavas aktieri Jefima Sokolova vadībā).
• Vecākais krievu dramatiskais teātris ārpus Krievijas - vairāk nekā 140 gadi, pārdzīvojis impērijas, karus un okupācijas, saglabājot krievu kultūras tradīcijas Latvijā.
• 19. gs. beigas – 20. gs. sākums — Ātra izaugsme un zelta periods. Teātris kļūst par nozīmīgu krievu kultūras centru Baltijā (īpaši K. Nezlobina vadībā).
• 1920. gadi — Darbojas neatkarīgajā Latvijā, saņem valsts atbalstu nacionālo minoritāšu teātriem.
• 1940.–1991. gads — Padomju okupācijas laikā turpina darbu kā valsts teātris, pielāgojoties cenzūrai līdzīgi kā citas kultūras iestādes Latvijā.
• 1991. gads — Latvijas neatkarības atjaunošana.
  Teātris saglabā krievu valodas repertuāru un kļūst par krievvalodīgo iedzīvotāju kultūras balstu.
• 2006. gads — Oficiāli nosaukts Mihaila Čehova vārdā (par godu izcilajam krievu aktierim un režisoram, kurš strādāja Rīgā 1932.–1934. gadā).
• 2010. gads — Pabeigta pilnīga rekonstrukcija, teātris kļūst par vienu no modernākajiem Baltijā.
• 2022. gads un turpmāk — Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā teātris publiski nosoda karu, atbalsta Ukrainas bēgļus un iekļauj aktuālas sociālpolitiskas tēmas repertuārā.
• Tajā pašā laikā saskaras ar valodas politikas spiedienu Latvijā.

Sabiedrības viedoklis - vox populi

Aivars Markots: Tas, ka galvenais orks jūnijā izdod rīkojumu par tiesībām pašam sev izmantot bruņotos spēkus ārvalstīs, kur tiek pārkāptas krievu minoritāšu intereses, ka čekistu savulaik izlolotie nacionāļu provokatori tagad eskalē situāciju ar Čehova teātri, bet Indriksona savulaik savervētais Šlesers aicina uz plašu mītiņu Rīgas centrā, neapšaubāmi, ir tikai apstākļu sakritība...

Valts Dalbiņš: Tiešām tik grūti saprast, ka Latvijā nav vietas okupantu teātrim?!?!?
Kāpēc?
Tiešām grūti saprast, ka krievi ir okupanti, ka viņi ir mūsu vislielākie ienaidnieki? Kam kalpo? Kam? Bloķē, ja gribi, bet es tiešām Tevi nesaprotu, kā var aizstāvēt okupantus? Kā tas iespējams?
viss, kas ir krieviski ir sūdkultūra un likvidējams Latvijā! VISS! Bez izņēmuma! Latvijā viss ir latviešu valodā! Kā var aizstāvēt okupantus, kā??? Kā tas iespējams? Cik slimam ar Stoholmas sindromu jābūt??? Un šie debilie mēģinājumi pierādīt, ka "krievu ir labāks un pareizāks par latviešu"- tas ir tik pretīgi! Brrrr..... šķebina!
Var kaut kur Latgales priekšpilsētas nomalē kaut kādu brīvdabas estrādi tiem deģenerātiem ierādīt! Pašā Rīgas centrā tas ir ārprātīgs apvainojums latviešiem un kauns, ka kaut kas šāds tur vēl eksistē. Apbrīnojami, ka vispār eksistē atsevišķi indivīdi, kuriem ir ok, ka okuapntiem ir teātris un , ka latvieši par to vēl arī maksā. Un neapšaubāmi kremlim kalpo tie, kas ir par latviešu tautu- absurda kalnagals!
Milena Gulbe: Ak Dievs, kāda aprobežotība...
Laila holberga: Viņš taču uz teātriem neiet.Nacionālisms vissliktākajā izpausmes formā .Mani kā latvieti tas pazemo , jo dēļ šādiem tekstiem neatšķiramies no bļaustīgajiem vatņikiem.
Es vienmēr esmu domājusi , ka rusofobija ir pašu krievu izdomājums. Bet tagad, lasot piem.dalbiņa komentārus, saprotu , ka salīdzinājumā trakumsērgas skartiem suņiem diagnoze ir hidrofobija , t.i., bailes no ūdens.
Šeit pāris cilvēku ar putām uz lūpām , indi šķiezdami , sacenšas savās nacionālās trakumsērgas izpausmēs . NA , ar šādu kara politiku jūs manu balsi būsiet zaudējuši.
Dace Eipure: Visu cieņu Danai Bjorkai un viņas vadītajam teātrim!
Gunita Bethere: par sūdkultūru nosaukt S.Kalnietes "Ar balles kurpēm Sibīrijā" uzvedumu?
Hmm... Čehova teātris to ir iestudējis. Kurš no latviešu teātriem to ir iekļāvis repertuārā? "Hamlets", "Lēdija Makbeta"...
Didzis Kadags: Cien. Dana Bjorka vēl 2022.gadā iestājās pret okupekļa nojaukšanu un pauda pilnīgu neizpratni par okupācijas faktu. Sen jau bija karš Ukrainā, vien dažiem acis tā arī nav atvērušās.
Aivars Punka: Didzis Kadaks - NELIETI nemelo tik pretīgi, būs jāatbild Dieva priekšā!
Asnate Dimza: Kur redzat okupantus? Teātra darbinieki un skatītāji lielākoties ir Latvijas pilsoņi.
Liet ūdeni uz Kremļa dzirnavām gan ir kauns (vai labi apmaksāts daarbiņš).
Valts Dalbins: Nelietis esi tu. Un gan okupantu teātra vadība, gan krievu līdzskrējēji reiz tiks tiesāti.
Tikai nelieši un deģenerāti iet uz to tā saucamo teātri! Tam NAV vietas Latvijā!
Tas ir okupantu perēklis. Kauna traips Latvijai. Un kauna traips ir katrs, kurš sadarbojas ar viņiem. Prātam neaptverami ka kāds vispār to draņķību aizstāv.....
Līga Kandele: vai tad tas, Jūsuprāt’, ir okupantu teātris?
Manā skatījumā tas ir Latvijas teātris ar Latvijas aktieriem.
Jā, nu izrādes tur ir krievu mēlē. Bet kopš kura laika valodas pieder kādai konkrētai valstij? Vai krievu valodai ir īpašnieks? Vai varbūt arī latviešu valodai ir īpašnieks, tikai mēs to nezinām?
Kristine Sondore: Man pilnīgi vienalga, kādas tautības ir Čaikovska mūzika...
Inara Izande: Nez kāpēc Igaunijā Tallinas centrā krievu teātris nevienam netraucē. Pagājušajā gadā mierīgi un klusi nomainīja nosaukumu no Vene (krievu) uz Südalinna Teater. Galvenais režisors, starp citu, Dmitrijs Petrenko no Latvijas. Afišas abās valodās. Igauņi ir pragmatiski.
Svetlana Oliņa: Bieži apmeklēju Krievu teātra izrādes. Nezinu, kādas personas Jūs tur vaktējat,taču lielākā skatītāju daļa vienmēr ir latvieši. Un vilšanās par redzēto nav bijusi nekad!
Māra Rikmane: Nevajaga pārspīlēt un slēgt to , kas nav slēdzams dēļ kvalitātes mākslā, jo būs pretreakcija, kas padziļinās plaisu starp latvijai labvelīgiem cittautiešiem un pamatnāciju. Ja uz krievu teātra skatuves skanētu Rosļikova teksti, tad gan, bet pretējā gadījumā neesiet taču ar lumpeņu smadzenītēm, sev un tautai par potu!
Andris Graudiņš: Absolūts nacionāļu stulbums šī ņemšanās ar krievu teātri, kuram applaudēs Maskavā un teiks "paldies" Šlesrs ar zivtiņu un Petkēviča
Hermanis Znotiņš: Tas ir 100% NA stulbums…

Anastasija Tetarenko-Supe: Čehovs gaida, Šlesers nāk. Tikai ne tas Čehovs Rīgas Mihaila Čehova Krievu teātra strīds par valodu sākās kā juridisks un kultūrpolitisks jautājums. Taču sociālo mediju un Telegram ieraksti rāda ko citu: priekšvēlēšanu laikā teātris ir kļuvis par ērtu dekorāciju cīņai par krievvalodīgo vēlētāju, bet Telegram vide šo pašu strīdu pārtaisa par stāstu, ka Latvijā “iznīcina krievu kultūru”. Sākumā bija rīkojums, nevis revolūcija Konflikta pamatā ir kultūras ministra Naura Puntuļa rīkojums par valsts valodas lietošanu Kultūras ministrijas padotības iestāžu publiskajā saziņā. Čehova teātris pret to iebilst, sakot, ka rīkojums nonāk pretrunā ar pašas valsts iepriekš noteiktajiem teātra uzdevumiem: sasniegt mazākumtautību auditoriju, veicināt integrāciju un starpkultūru dialogu. Teātra arguments ir krietni sarežģītāks par “ļaujiet mums rakstīt krieviski”. Tas saka: ja valsts uztur krievu teātri, kura izrādes ir krievu valodā ar tulkojumu latviski, tad pilnīga krievu valodas izslēgšana no publiskās komunikācijas var traucēt sasniegt tieši to auditoriju, kuru valsts pati likusi sasniegt. Bet sociālajos medijos sarežģīti argumenti dzīvo īsu mūžu. Tur tie ātri pārvēršas jautājumā: “Tu esi par vai pret teātri?” Šlesers atrod skatuvi Tieši šo vienkāršo versiju izmanto Ainārs Šlesers. Viņa kontos Čehova teātris parādās kā apdraudēts objekts, kas jāglābj no “iznīcināšanas”. Formulējums ir maksimāli tiešs: “Esmu PRET Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra iznīcināšanu,” viņš raksta, aicinot auditoriju izteikties, vai tā ir “par vai pret” teātri. Tālāk jau nāk protesta mobilizācija. Šlesers aicina cilvēkus pulcēties pie Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra. Tas ir klasisks priekšvēlēšanu paņēmiens. Juridisks strīds tiek pārvērsts emocionālā izvēlē, kur nav jālasa rīkojums, nav jāskatās teātra stratēģija, kā arī nav jārunā par valsts valodas politikas robežām. Šajā situācijā pietiek ar skaļu saukli: “Teātri iznīcina.” Nepareizais Čehovs Tad stāstā ienāk mākslīgais intelekts. Šlesera sociālo mediju kontos parādās MI estētikā veidots video, kurā viņš aicina doties uz protestu un pastaigājas pa Rīgu un ķiršu dārzu [vēlāk arī Matrix pasaulē, bet šo var atstāt kāda psihoanalītiķa izpētīšanai] kopā ar Antonu Čehovu. Par šo klipu sociālajos tīklos jau ironizē ar tekstu: “Čehov ždjot, Šlesers pridjot!”. Problēma tikai tāda, ka Rīgas Krievu teātris nav nosaukts Antona Čehova vārdā. Tas ir Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, un to, starp citu, raksta arī pats Šlesers savos protesta aicinājumos. Jā, Antons Čehovs teātra repertuāra vēsturē ir bijis – teātra arhīvā redzams, piemēram, viņa darbu iestudējums “Jubilejas kultenis”. Taču tas nemaina galveno: teātris nosaukts Mihaila, nevis Antona Čehova vārdā. Šī kļūda ir pārāk laba, lai būtu tikai kļūda. Tā parāda kampaņas attieksmi pret pašu tēmu. Nav tik svarīgi saprast teātri, tā vēsturi vai juridisko strīdu. Pietiek paņemt vārdu “Čehovs”, pielikt krievu kultūras simboliku, uztaisīt video un palaist emociju. Ja pa ceļam sajūk Čehovi – tas nekas, priekšvēlēšanu plakātā vietas niansēm tāpat nav. Telegramam tas ir gatavs materiāls Telegram vidē šis konflikts iegūst vēl asāku formu. Tur vairs nav runas par rīkojuma juridisko korektumu vai Kultūras ministrijas kapitālsabiedrības pārvaldību. Tur parādās pazīstamais komplekts: “rusofobija”, “krievu kultūras iznīcināšana”, “krievu valodas izspiešana”, “Latvija apkaro visu krievisko”. Čehova teātris šim stāstam ir ļoti ērts. Tam ir krievu valoda nosaukumā, ēka Rīgas centrā, auditorija. Un arī konflikts ar nacionāli konservatīvu ministru. Un tagad tam ir arī vietējie politiķi, kuri paši piegādā dramatiskus formulējumus par “iznīcināšanu”. Telegram propagandai atliek tikai pārpakot šo materiālu. Vietējā politikā tas ir protests. Telegramā – pierādījums, ka Latvijā vajā krievus. Šis secinājums savukārt var atkal kļūt par kārtējo noderīgo “pierādījumu” kremļa ruporiem un vadītājiem par Latvijā zeļošo krievu apspiešanu un, kas lai to zina, – arī kārtējiem draudīgajiem izteikumiem no bunkura aiz kremļa mūra. Teātris paliek otrajā plānā Ironija ir tāda, ka pats teātris šajā troksnī kļūst gandrīz sekundārs. Teātris runā par dokumentiem, auditoriju, finansēm, stratēģiju un dialogu ar ministriju. Politiķi šajā pašā laikā runā par iznīcināšanu. Telegram kanāli zīmē biedējošus stāstus par rusofobiju, bet sociālie mediji – par Čehovu, turklāt reizēm nepareizo. Tā kultūras institūcija pārtop par svešas izrādes dekorāciju. Priekšvēlēšanu laikā tas ir ērti: ir skatuve, sašutums, ienaidnieks, aicinājums doties ielās. Teātra saturs šajā izrādē vairs nav galvenais, jo priekšplānā jeb skatuves gaismās iznāk troksnis. Un tieši tāpēc Čehova teātra gadījums ir svarīgs. Tas rāda, cik ātri valodas politikas jautājums var kļūt par priekšvēlēšanu munīciju. Kā arī to, cik ātri šo munīciju savāc propaganda.

Hanna Markova: Pilnībā piekrītu Anastasijai.

Vēlos tikai piebilst, ka Ukrainā līdzīgus mēģinājumus sašķelt sabiedrību mēs vērojām jau pirms 15–20 gadiem. Toreiz daudzi tos neuztvēra pietiekami nopietni, taču šodien mēs redzam, pie kā tas ir novedis. Diemžēl dzīvojam laikā, kad sabiedrībai ir īpaši svarīgi saliedēties, nevis ļaut sevi šķelt. Latvijā valsts valoda nav tikai valodas politikas jautājums – tā ir arī valsts drošības sastāvdaļa. Tāda ir šodienas realitāte. Protams, vienmēr būs politiķi un citi, kuri centīsies izmantot šādus jutīgus jautājumus savā labā. Tieši tāpēc ir svarīgi saglabāt kritisko domāšanu, skatīties uz faktiem un neļaut emocijām kļūt par instrumentu sabiedrības šķelšanai.

Aivars Borovkovs: notiekošais ļoti atgādina latviešu teātra "Skatuve" likteni  maskavā 1938.gadā, pret kuru vērsās tikai un vienīgi etnisku iemeslu dēļ, pie kam, uzskatot par latviešiem arī krievus un citu tautu pārstāvjus, kuri strādāja šajā teātrī