Pasaules čempionāta hokejā fināls 2024
Pasaules čempionāta finālam kvalificējušās 4 komandas:
par 3. un 4.vietu: Kanāda - Zviedrija = 2:4
Zviedrijas valsts izlase par bronzu ir cīnījusies 11 un 8 reizes to ir izcīnījusi
par 1. un 2 vietu : Čehija - Šveice = 2:0. Čehi kļuva par pasaules čempioniem, pēdējo reizi bija 2010.gadā.
Latvijas izlase palika 9.vietā.
Šveices uzbrucējs Kevins Fiala (27 gadi) atzīts par pasaules čempionāta vērtīgāko spēlētāju (7+6). Viņš ir otrais šveices hokejists vēsturē ar šādu titulu.
Mediji simboliskajā pieciniekā iebalsoja uzbrucējus
- Kevins Fiala (Šveice),
- Dilans Kazenss (Kanāda) un
- Romāns Červenks (Čehija),
aizsargus
- Romāns Josi (Šveice)
- Ēriks Kārlsons (Zviedrija)
- vārtsargs Lukāšs Dostals (Čehija).
Jau zināms, ka 2025.gada pasaules čempionāts norisināsies Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā un Dānijas pilsētā Herningā.
Līdz galam nesajustā hokeja čempionāta garša Čehijā
Maijs arī 2024. gadā atnesa hokeja svētkus Latvijā. Tik bagātīgu galdu un svinības kā bija pērn nevar atkārtot, šogad rezultāts laukumā bija tālu no cerētā, bet vairāk apzinājāmies savu vietu. Galvenais uzsvars ir septiņu debitantu iespēlēšana pasaules čempionātā. Taču runājot par vietu, kur norisinājās čempionāts…Ostravā īsti nebija ko darīt.
Latvijas hokeja izlases spēļu komentētāja lomā biju otro gadu. Jau no diezgan agras bērnības mani interesēja mediju lauciņš. Tieši raugoties TV ekrānā, kā arī klausoties radio. Tajā brīdī pat neapzinājos jeb drīzāk pat baidījos iedomāties, ka kādu dienu varētu strādāt mediju vidē. Savukārt hokejs vienmēr bijis blakus, atceros, laiku, kad kopā ar tēti gājām uz Latvijas izlases spēlēm Sporta Pilī. Interesi, protams, man vairāk raisīja ledus tīrāmā mašīna spēļu starplaikos, bet vēl vienu prieka brīdi radīja tomātu čipsi un Fanta. Vēlāk apzinātajam vecumam vairāk pieslēdzoties, sāku iet uz hokeja treniņiem. Pirmais treneris bija Edgars Rozenbergs vecākais.
Esmu spēlējis kopā, kā arī bijis pretējās nometnēs ar vairākiem izlases spēlētājiem. Iecere kļūt par hokejistu bija, bet nespēju to līdz galam materializēt. Tomēr hokeju pamest nevēlējos, tāpēc izveidoju savu hokeja blogu. Laika gaitā tas sekojis man līdzi jeb plecu pie pleca esam gājuši uz priekšu. Komentēšana vienmēr raisīja lielu pietāti pret cilvēkiem, kuri to dara, cienu katru sporta veida komentētāju. Tas nebūt nav kā atnākt piesēsties pie mikrofona un sākt vienkārši runāt, liela daļa komentētāju tomēr nopietni gatavojas. Pērn pēc trim gadiem, komentējot Latvijas čempionāta, Nacionālās hokeja līgas, kā arī citu valstsvienību spēles pasaules čempionātā, man pavērās iespēja būt balsij Latvijas spēlēs. Ar pieredzējušo kolēģi Herbertu Vasiļjevu, tomēr bija liela drošības sajūta. Spēli 0:6 pret Kanādu atcerēšos vienmēr, bet nezinu cilvēku, kurš teiktu: jā, es zināju, ka Latvijai būs bronza. Tas arī bija nirvānas sauciens, kad emocijas vārījās, bet tai pat laikā bija miera un reiboņa stāvoklis. Brīdis, ko grūti ietērpt vārdos.
Ostravas idille
Pēc augstiem kāpumiem mēdz sekot kritieni, tāpēc šogad lielas ekspektācijas par čempionātu nebija. Arī ažiotāža par Čehijā gaidāmo turnīru nebija augstā intensitātes līmenī. Nostāsti par Ostravu – pilsētu pie robežas ar Poliju bija dzirdēti dažādi. Gadu iepriekš devāmies komandējumā Prāga – Libereca – Litvīnova – Kladno – Prāga, bet tas bija apgabals ap galvaspilsētu. Toreiz Čehijas kultūru bija iespēja redzēt krietni vairāk. Līdzīgi kā lielākā daļa latviešu arī mēs, LTV komanda, šogad dzīvojām pusstundas braucienā no Ostravas. Apvidus saucas „Vyšní Lhoty” – kalnains un mierīgs reģions. Man kā pilsētniekam ļoti simpatizēja šis apvidus, ja ne Ostravā, tad šajā apriņķī noteikti kādreiz atgriezīšos. Labākais veids, kā pēc iespējas ātrāk apskatīt jaunas vietas ir skriešana, tāpēc izmantoju šo privilēģiju un katru otro dienu skrēju pa kalniem. Skati patiešām bija iespaidīgi, iekoptas lauku viensētas, pa kādam viesu namam, bet tādi neuzkrītoši. Putni čivina, ņemot vērā apbūvju blīvumu, vējš pie mūsu nama durvīm nesvilpoja.
Pusstundas brauciens līdz Ostravai nebija ilgs. Ātrgaitas šoseja laiku paātrināja, bet apskatīt no Ostravas personīgi man izdevās maz. Viendien apskatījām vecpilsētu, tas bija tieši pirms ceturtdaļfināliem, kad līdzjutēju nebija vispār. Iedzīvotāji pārvietojās maz. Pilsēta ļoti klusa. Atmiņā paliekošākā bija baznīca, kur ziedojumus bija iespēja veikt ar bezkontakta norēķina palīdzību. Garšīgas pusdienas bija „Hasičárna Blesk” kafejnīcā, apkārtējo vidi varēja pielīdzināt Purvciemam. Pa 10 eiro bija pusdiena piedāvājums ar gardu biezzupu, tad klāt vēl paņēmu čehu alu un uzkodas. Divām personām kopā izmaksāja mazliet vairāk par 20 eiro. Runājot par izslavēto čehu alu, neteiktu, ka visi bija baudāmi. Nācās pat pierast, jo iesākumā tas ne pārāk simpatizēja garšas kārpiņām. Man iecienītākais bija „Radegast”, bet kopumā provei bija izmantotas sešas šķirnes dažādi brūvējumi. Cenas gan bija zemas, to nevar noliegt. Kafejnīcā puslitra alus par 3,50 eiro, Rīgā par ko tādu var tikai sapņot.
Hokeja salidojums
Hokeja čempionāta garša bija jūtama tikai hallē un ap to. Pilsētā plakātu daudzumus niecīgs, arī kopējā noskaņa nebija čempionātam pienācīga. Ja dzīvošanas iespējas būtu Ostravā, tad kopības sajūta rastos ar līdzjutēju enerģisko garu. Latvijas fanu bija daudz, bet poļus un slovākus nevarējām pārspēt. Diemžēl, Polijai atkal būs jācīnās par atgriešanos elites divīzijā, vismaz ar fanu atbalstu viņi noteikti bija pelnījuši tikt ceturtdaļfinālā. Visās Polijas spēlēs dominēja tikai un vienīgi poļu līdzjutēji. Tas arī saprotams, jo nebija jāmēro tāls ceļš – vien pusstundas brauciens līdz mājām. Līdzīgs stāsts par Slovākijas līdzjutējiem. Intrigas ziņā aizraujošākā spēle klātienē bija starp Latvijas un Slovākijas izlasēm. Mūsu līdzjutēji atrada vietu vien dažos halles nostūros, jo slovāki laikus bija iegādājušies dienas biļetes. Viņiem bija priekšroka, tikmēr ārpus arēnas fanu zonā palika daudz mūsējie, kuri biļetes nedabūjuši spēli noraudzījās pie lielā ekrāna.
Fanu kustības uzlādēšana arēnā bija 5/10. Man kā ne pārāk kaprīzam, bet tomēr sportam piemērotas un piemeklētas mūzikas gurmānam, DJ sarūpētā mūzika nepatika. Mūzika ir viena no garšvielām, kas papildina spēles intrigu tieši līdzjutējiem, tāpat arī viņus uzkurina. Šeit uzkurināšana bija labi, ja divreiz spēlē, īpaši bezgaumīgi bija rādīt DJ kubā vismaz trīs reizes katrā periodā, kamēr viņš plāta rokas mūzikas pavadībā. Saprastu, pie pults būtu Tiesto, Skrillex vai Kygo, tad parūpējies kaut par atsevišķu ekrānu, bet šajā gadījumā lēkājošais čehu mūzikas pavēlnieks bija lieks. Ja piekasāmies sīkumiem, tad skatītāju tribīņu grīdas tīras bija vien čempionāta pirmās trīs dienas. Pēc tam apavu zoles pie zemes lipa kā ar abpusējo līmlenti. Tie ir sīkumi, kas čempionāta laikā dienu no dienas bija piefiksējami. Pie mums Latvijā, standarti tomēr ir augsti, jo Arēnā Rīga pērn čempionātā viss bija sakopts un mūzika radīja čempionāta atmosfēru. Tiesa gan, Ostravā mediju centrā ik dienu bija klāts galds ar dažādiem šokolādes batoniņiem, vafelēm un gardu kafiju. Tādā ziņā kā mediju pārstāvis par darba apstākļiem nevaru sūdzēties.
Taču hokeja svētku noskaņu līdz galam tā arī nesajutu. Lielākās svinības bija Prāgā, kur mājoja vietējie čehu fani un gala iznākums ar zelta medaļām nevarēja būt labāks. Ostrava beigu galā bija rezerves variants, kuru vienkārši nācās izvēlēties. Čempionāta rīkotājiem plānā bija Brno pilsēta, kur arēnas būvniecība aizkavējās kovida pandēmijas dēļ. Cerams čempionāts Čehijā atgriezīsies pavisam drīz.
Lotārs Zariņš
