Pašvaldību vēlēšanas Latvijā

Vērojot psihozi ap pašvaldību vēlēšanām Latvijā, nākas atzīt, ka šīs ir vienas no destruktīvākajām, lai gan nav izslēgts, ka turpmāk nebūs labāk. Mediji un publiskā telpa ir pārblīvēta ar politisko partiju reklāmām, aicnājumiem un visneiedomākajiem solījumiem. Tie, kuri ir bijuši pie varas, rāmi smaidot vai pat smīnot, var stāstīt par saviem izdarītajiem labajiem un klusēt par neizdarītajiem darbiem vai nedarbiem. Valsts kontrole fonā var klāstīt par izsķērdību un korupciju, pie kā pierasts tikpat kā pie jebkura jauna budžeta saistību ar jauniem un lielākiem nodokļiem.

Tie, kuri piedalījās Atmodas notikumos, nosacīti iedalās vairākas lielās pētīšanas vērtās grupās;- 

• tie, kuri ir spējuši adaptēties un iekārtoties, vai savlaicīgi ko noprivatizēt, un līdz ar to ir apmierināti
• tie, kuri palikuši malā, ir vīlušies un tāpēc ir neapmierināti
• tie, kuri sakravājuši koferus un aizbraukuši
• pārējie, kuri stāv klusu vai paspējuši nomirt

Rīga, protams, ir viens no gardākajiem kumosiņiem, par kuru vērts cīnīties. Kādreiz, šķiet, visneveiksmīgākais no pēcatmodas Rīgas mēriem Jānis Birks ir palicis atmiņā ar savu episko "krievi nāk!". Šo gadu pieredze rāda, ka tieši nacionālā kārts ir tā, ar ko tiek visvienkāršāk iebarots vēlētājs. Pēkšņi savu latvietību atceras gan nacionāļi, gan kosmopolītiski "velkamisti" un globālisti. Viena no internacionālismu, liberālismu un citas modernas idejas sludinošām partijām Vienotība šajā lauciņā izskatās faktiski visnoželojamāk. Tas jau kļūst par tradīciju, ka Vienotība, acīmredzot, Rīgu uzskata tikai kā tādu treniņlaukumu, kur viņu pārstāvji var iesildīties lielākiem lidojumiem, iepriekšējās vēlēšanās nolika priekšpusē aroganto Ēlerti, šoreiz - kādu Ķirsi. Ja 2013. gadā politiskās aizkulisēs zobojās, ka Vienotība ir ziedojusi vēlēšanas RĪgā, lai tiktu vaļā no Ēlertes, tad šogad starta mēģinājums izskatījās nozēlojams. Neticu, ka šai pieredzējušai varas partijai nebūtu harizmātisku jaunu līderu. Žēl, ka šāda spēlīte no visnotaļ jaudīgas politiskās vecmeistaru grupas parāda tās attieksmi pret saviem vēlētājiem, vienlaikus nonivelējot latviskuma kārti, par kuru šī partija atceras tikai vēlēšanu gaisotnē.

Nacionālās histērijas pulverus saostījušies, šķiet, visi, kuri grib Rīgas mēra krēslu. Nedaudz atgādinot 1917.gadu, kad dažādu partiju un grupējumu bars ielauzās Ziemas pilī, nesaprotot gadu desmitiem, ko darīt tālāk, arī Rīgā apvienojas visi, jo tas, kurš jau Rīgā valda, ir parāk stiprs. Apvienošanās zem lozunga - "Gāžam Nilu!" ir vispirms ar dziļi nacionālistisku nokrāsu, mēģinot iedarboties uz latviešu vēlētāja zemapziņu - mēs jau par Latviju, sitam krievu un tos, kuri kopā ar viņu, kļūst par destrukcijas vienu no galvenajiem rādītājiem. Tiek dots netiešs signāls Latvijas cittautiešiem - pat ieraksts pasē, ka esat latvietis, vēl nav garantija, ka esat vajadzīgs valstij. Jebkuras citas tautības cilvēki - poļi, ukraiņi, arī Latvijas krievi, ilgstošu laiku mobilizē cilvēkus, kuriem kādu iemeslu dēļ nav simpatizējusi pie varas esošo valsts vadība, tiek iezīmēti kā nedraugi, potenciāli nodevēji, 5. kolonna vai tik populārie kremlini, putinisti vai vēl prastāk - "vatņiki" vai "utainie". 

Neraizējoties par to, ka šāda gadu desmitiem esoša attieksme mobilizē cittautiešus kāda cita līdera meklējumos, protams, ir vispateicīgākā augsne bijušās padomijas atdzimšanas piekritējiem ar  ždanokām, rubikiem, lidermaņiem, girsiem un citiem, kuri, "Krim naš" iedvesmoti, gaida, kad varēs atklāti nostāties pret Latvijas valsti ar saukli - "Latvija naša". Bezatbildīgi lūzeri, raujoties pie varas, kā galveno izvirza destruktīvo - mēs gāzīsim un grausim, Rīgā kopīgā frontē izvirzot par mēra kandidātiem uzreiz veselu baru - Bondaru, Bordānu, Broku, Krauzi, Kaimiņu.

Bordāns, turpinot, savu politisko kritienu, savā vietā priekšplānā izvirza no TV kamerām nemulstošo un runātīgo Strīķi, kura jaudīgi runā kā viņa cīnisies pret korupciju Rīgā. Kādā no publiskajām debatēm TV žurnālists mulsi viņai uzdeva jautājumu, vai viņa vispār saprot, kur ir atnākusi un kas te notiek. Ventspilī, jāatzīst situācija daudz vienkāršāka, bet tādēļ ne mazāk nožēlajama, noliekot pretī Lembergam Kristovski. Cik var noprast, Rīgā grupai ir iepriekšējs nodoms, katrai vākt balsis, lai par viņiem balsotu, bet, tiekot iekšā Domē, tad jau savstarpēji plēšoties, izlemt, kuram tad tiks galvenā vieta pie Pirmā galda.

Saņemu Vēlēšanu ārprātā pārņemtu aicinājumu - ņem uz iecirkni līdz kādu latvieti, glāb Rīgu. Ar mani kopā balso poļi, pāris ukraiņi un lietuvietis. Neko darīt - jāsaka, lai neiet vai vismaz nebalso par šiem aicinātājiem. Partiju fani atgādina "aklas mīlestības" pārņemtus vecākus - savējais nekritiski mīļš un vislabākais. Apkārt pārējie visi - slikti, neaudzināti, zaglīgi ļaundari. Debatēs aizraujas tā, ka Rīgā, piemēram, Ušakovam pārmet gan ačgārno nodokļu politiku, gan sagrauto medicīnas aprūpi, gan latviešu bezprecedenta emigrāciju no valsts.

Iezīmējas arī dažādu mediju simpātijas. Pārsteidz sabiedrisko mediju aģitējošā nostāja. Par privātajiem NRA un LA nerunāsim, bet tiem līdz brīdim, kamēr jākaujas savā starpā, intereses sakrīt, toties Baltcom radio un Focus simpātijas ir tikai Saskaņas pusē. Viņiem pārējie maz interesē, bet gānīties tā, kā atļaujas "latviskā" puse - tomēr neatļaujas. 

Un tā, gāzējiem un līdzšinējiem valsts apsaimniekotājiem ir izdevies pavirzīties lielu soli tuvāk tam, ko sauc par divkopienu valsti. Neviena motivējoša vārda par to, ka ikvienam Latvijas iedzīvotājam ir jārūpējas par valsts attīstību, kopā jāciena demokrātiskās brīvības un jārūpējas par latviešu valodas neizzušanu. Latviju latviešiem saukļa autori strikti novelk sarkano līniju, ka citi šeit nav vajadzīgi un pat labāk būitu, ja latviešu valodu, latviešu kultūru varētu lietot tikai lativeši, kā tas izskanēja Rasnača aicinājumā pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām Rīgas mēru Nilu Ušakovu neielaist Dziesmu svētkos, jo tie, raugi, ir tikai latviešu svētki, kur citiem nav ko darīt. Pēc aizrādījuma šī saukļa autors savu aicinājuma no Twiitera lentas izdzēsa.

Vēlēšanu nakts bija pārsteigumu pilna, kas deva pamatu izteikt nievājošas un nicinošas replikas par "Latvijas fakti" un "SKD" aptauju rezultātiem. Kā izrādījās, tad exit poll prognoze bija stipri kļūdaina, gāzēji Rīgā uz nakts laiku dabūja izbaudīt uzvaras garšu, bet no rīta izrādījas, ka gāžamais ir saņēmis 105 tūkstošus plusus (vairāk nekā gāzēju līderi kopā) un viss paliek pa vecam

Izlietu šampanieti nesasmelsi. Rīga paliek "Saskaņas/GKR" rokās. Tagad, kad vairākums ir minimāls, ir cerība, ka RD arī opozīcija būs stiprāka un lietišķāka, vairāk sekojot saimnieciskām norisēm galvaspilsētā. Kā raksturoja Mārtiņš Bondars, esošā opozīcija bija pārāk lielā komfortā. Tiesa, jācer arī, ka jaunā opozīcija spēs kļūt lietišķa, nevis turpinās peldēt Saeimas vēlēšanās un lēta populisma viļņa.

Vēlešanu nakts nepalika bez pārsteigumiem. Sociālā tīklā Facebook parādījās epohāls Artusa Kaimiņa paziņojums, ka ņemot vērā rezultātus, viņš ir vīlies, tāpēc noliek Saeimas deputāta mandātu un aiziet. Kā daudzi politikas prognozētāji paredzēja, ka no rīta, mostoties ar skaidru galvu, šī mirkļa vilšanās var izzust, tiešām - Kaimiņš no rīta preses konferencē paziņoja, ka viņa profils ir bijis uzlauzts un tas ir viltus ieraksts. Par preses konferences norisi vienīgais, ko pēc tam varēja lasīt, bija kādas dekoltētas dāmas klātbūtne, kas daudziem traucēja koncentrēties.

Artuss nebeidz pārsteigt un attaisnoja savu humora izjūtu, izjokojot Kremļa finansētās redakcijas Sputnik žurnālistu, sniedzot visai pretrunīga rakstura interviju Mārtiņa Bondara vārdā. Sputnik bija spiesti publiski pēdējam atvainoties, bet žurnālista liktenis nav zināms.