Pāvests Siksts IV apstiprina spāņu inkvizīcijas izveidi, par pamatuzdevumu nosakot neticīgo- arābu un ebreju izdzīšanu no Spānijas

Svētā inkvizīcija (latīņu: inquisitio — 'iztaujāšana, noskaidrošana') ir kopīgs nosaukums Romas Katoļu baznīcas struktūru darbībai ķeceru noskaidrošanā un ķecerības apkarošanā (1231—1908).

Pats termins inquisitio viduslaiku tiesvedībā bija visai izplatīts, un nozīmēja lietas apstākļu noskaidrošanu un izmeklēšanu. Ar laiku ar šo vārdu sāka saprast tikai garīgo tiesu darbību pret Baznīcu vērsto ķecerīgo mācību apkarošanā. Īpašu Baznīcas tiesu ar šādu nosaukumu izveidoja pēc pāvesta Inocenta III (Innocentius PP. III) rīkojuma 1215. gadā.

Savukārt 1908. gadā to pārdēvēja par "Ticības mācības lietu kongregāciju" (Sacra congregatio Romanae et universalis Inquisitionis seu Sancti Officii).

Svētās inkvizīcijas pamatuzdevums bija noskaidrot, vai apsūdzētais nav vainojams ķecerībā. Ja vainu nevarēja pierādīt, to atbrīvoja, ja apsūdzētais izrādījās ķeceris, to nodeva laicīgās tiesas rokās, kura tad arī piesprieda sodu.

Jau kristiešu Svētajos Rakstos — "Bībelē" — skaidri norādīts, ka ir pareiza ticība (grieķu: ὀρθοδοξία) un nepareiza "izvēle" (ķecerība — grieķu: αἵρεσις), kuru jāapkaro (skat. Bībelē, Jaunajā derībā: "Apustuļu darbi", "Apustuļu vēstules").

Jau 3. gs. Baznīcas hierarhi (bīskapi, sinodes), balstoties uz Svētajiem Rakstiem, galīgi noformulēja kristīgās ticības doktrīnu. Tai pretī runājošas Svēto Rakstu interpretācijas tika atzītas par "ķecerību", kas ir naidīga Baznīcas garam un burtam.

1184. gadā pāvests Lūcijs III (Lucius PP. III) un Vācu nācijas Sv. Romas impērijas imperatorsFrīdrihs I Barbarosa (Fridrich Barbarossa) nodefinēja bīskapu tiesu procedūru ķecerību izmeklēšanā un tās procesuālo kārtību. Bīskapu tiesu savākto pierādījumu un apsūdzības izskatīšana un lēmuma pieņemšana tika uzticēta laicīgajām tiesām.

1215. gadā pāvesta Inocenta III (Innocentius PP. III) sasauktajā IV Laterānas koncilā noformulēja ķecerību izmeklēšanas (lat. per inquisitionem) procesuālo kārtību un normas.

Laikā no 1231. līdz 1235. gadam pāvests Gregorijs IX (Gregorius PP. IX) pakāpeniski nodalīja ķecerību izmeklēšanu no bīskapu tiesu jurisdikcijas, ieceļot tai īpašus izmeklētājus — inkvizitorus, — no šī laika var sākt runāt par Svēto inkvizīciju kā par sistēmu. Sākotnēji inkvizitorus rekrutēja no dominikāņu, bet pēc tam arī no franciskāņu ordeņiem.

1542. gadā pāvests Pāvils III (Paulus PP III) ar bullu "Licet ab initio" nodibināja Svēto inkvizīciju kā atsevišķu Baznīcas struktūru.

***

Spānija

Kad 8. gadsimtā Pireneju pussalu iekaroja mauri, kristieši, jūdi un musulmaņi dzīvoja līdzās.

14. gs. pāri Eiropai vēlās jūdu vajāšanas vilnis. Vajadzēja atrast grēkāžus, kurus varētu vainot par dažādām katastrofām: sērgu, neražu un badu. Vainu par to visu visbiežāk uzvēla jūdiem, un drīz sākās laupīšanas un slepkavības. Jūdus vajāja arī Spānijā. Daudzi centās glābt savu dzīvību, pieņemot kristīgo ticību. Viņi kļuva par tā sauktajiem "conversos" jeb jaunpievērstajiem - tā dēvēja jūdus, kuri pārgāja kristīgajā ticībā. Tādā veidā viņiem bija iespēja saglābt līdzšinējo augsto stāvokli sabiedrībā - palikt nodokļu iekasētajiem, juristiem vai ārstiem. Tomēr daudzi kristītie jūdi slepus turpināja ievērot savas reliģijas priekšrakstus, lai gan oficiāli bija pieņēmuši kristietību. Vajāšana pamazām noplaka, un atkal atgriezās mierīga līdzāspastāvēšana. Situācija mainījās, kad Spānijas valdniekiem- Ferdinandam un Isabellai izdevās atbrīvot Spāniju no arābu iekarotājiem. Lai papildinātu valsts kasi un par "patecību dievam", tie nolēma Spāniju pilnībā atbrīvot no nekristiešiem.

Galīgi inkvizīciju Spānija likvidēja 1834. gadā. Vairāk nekā 300 gados inkvizitori Spānijā uz sārta sadedzināja aptuveni 32 000 cilvēku, pēc dažiem avotiem - 34 658 cilvēku.

*

Inkvizīcija, tāpat, kā tās laicīgais pēctecis- VDK, plaši izmantoja ziņotājus

Ziņotāji saņēma garus sarakstus ar izspiegojamo cilvēku vārdiem, pamatojoties uz aizdomām, ka šie cilvēki joprojām ir jūdaisti. Bieži izmantots paņēmiens bija sargposteņu izlikšana torņos un augstākās ēkās. Sargiem vajadzēja skatīties, vai sestdienās kūp jaunpievērsto māju skursteņi. Inkvizīcijas rokaspuiši zināja, ka jūdaistiem ticība neļauj sestdienās un vārīt ēdienu. Ja dūmu nebija, tad to uzskatīja par pietiekamu pierādījumu, ka kristītais jūds ir ķeceris. Pēc dominikāņu pavēles katru piektdienas vakaru pa pilsētu staigāja ziņotāju bari. Viņi gāja iekšā kristīto jūdu mājās, lai redzētu, vai iemītnieki ir nodzēsuši gaismu vai arī tērpušies goda drānās, lai sagaidītu jūdaistu sabatu. Starp aizdomīgām darbībām , kuru dēļ cilvēku varēja apcietināt, bija arī Vecās Derības vārda došana bērnam, gaļas ēšana kristiešu gavēņa laikā un roku mazgāšana pirms lūgšanas. Vajāšana ieguva pavisam groteskas izpausmes: tika izrakti sen mirušu jaunpievērsto kauli, kurus sadedzināja uz sārta, jo bija radušās aizdomas, ka mirušie bijuši viltus kristieši. No lielinkvizitora Torkemadas nebija pasargāts neviens. Tā dēļ Romas pāvests izslēdza viņu no baznīcas, bet Torkemada ar Spānijas valdnieku Ferdinanda un Izabellas svētību turpināja darbu.