Pirmā fotoreportāža. Tiek publiskotas Parīzes strādnieku Jūnija sacelšanās fotogrāfijas

Sacelšanos sāka ar bezdarbu, zemajām algām un smago sociālo stāvokli neapmierinātie strādnieki Francijas galvaspilsētas proletāriešu kvartālos, kurus iedrošināja sociālisti.

***

Francijas II Republiku pasludināja 24. februārī pēc Jūlija monarhijas karaļa Luija Filipa I atteikšanās no troņa un bēgšanas uz Lielbritāniju.

Par varu republikā sākumā cīnījās tradicionālās elites veidotā Pagaidu valdība, kas lietoja trikolora karogu, un radikālā Republikāniski-sociālistiskā partija, kas, līdzīgi kā 1830. gada Jūlija revolūcijas laikā, Parīzē izveidoja savu valdību un pacēla sarkano kaujas karogu.

***

15. maijā Parīzē notika protesta demonstrācija, kurā piedalījās 150 000 cilvēku. Demonstranti iebruka Satversmes sapulces ēkā, pieprasot nekavējoties ieviest nodokli bagātniekiem, un darba kooperatīvu izveidošanu. Sekoja radikāļu un republikāņu politisko klubu slēgšana un sociālistu līderu aresti.

Pasludinātās "tiesības uz darbu" nozīmēja, ka bezdarbnieki tika nodarbināti nevajadzīgā grāvju rakšanā vai vienkārši saņēma nelielu atalgojumu par neko.

***

22. jūnijā Satversmes sapulce paziņoja par Nacionālo darbnīcu slēgšanu. Bez darba palika 117 000 strādnieku un vēl 50 000, kas bija gaidījuši rindā uz vietu darbnīcās.

Strādnieki cēla barikādes, uzsāka ielu kaujas ar karaspēku. Sacelšanās rezultātā ievainoti vai nogalināti tika ap desmit tūkstošiem cilvēku.

26. jūnijā sacelšanos asiņaini apspieda Nacionālās gvardes un armijas vienības. Satversmes sapulce izsludināja ārkārtas stāvokli, atlaida Izdpildkomisiju un par pagaidu diktatoru iecēla ģenerāli Kavinjaku (Cavaignac).

Sacelšanās apspiešanas laikā nogalināja 1500 dumpiniekus, vēl 12 000 aizdomās turēto dumpinieku tika arestēti un 4300 izsūtīti uz Alžīriju. Savas varas beigās Kavinjaks pieņēma virkni lēmumu, kas atkal palielināja preses kontroli, ierobežoja politiskās brīvības un pagarināja darba dienas ilgumu.

***

Pēc Parīzes sacelšanās apspiešanas pat liela daļa republikāņu sāka atbalstīt stingro kursu, sākās politisko un preses brīvību ierobežošana. Lidzīgi kā 21. gadsimtā Latvijā "kreisie" populisti nepiedāvājot vienīgo risinājumu labklājības paaugstināšanai- smagu un vienlaikus efektīvu darbu, spēja piedāvāt tikai "pārdali", kas izpaudās kā paaugstināti nodokļi jau tā ne visai efektīvām un no dabas apstākļiem atkarīgām jomām- zemei (zemniekiem) un namīpašniekiem (īpašums pats par sevi nav ienākumus nesošs). Tas nebija populārs zemnieku vidū, kas sūdzējās par jaunajiem nodokļiem, un buržuāzijas vidū, kurai nebija pieņemams sociālistu radikālisms.

Bailes no sociālistu radikālisma radīja labu augsni politiskajai reakcijai un vēlmei pēc stingras varas atjaunošanās, ko drīz izmantoja Luijs-Napoleons.

***

Mediju un foto vēsturē minētā diena iegājusi pavisam citu iemeslu dēļ – tas ir dokumentālās fotožurnālistikas dzimšanas brīdis, jo Parīzes ielās uzņemtās notikumu fotogrāfijas, nodrukātas tā laika presē, kļuva par vēsturē pirmo fotoreportāžu. Jūlija sākumā tās parādījās avīzē “L’Illustration”. Līdz tam avīzes ilustrācijām izmantoja tikai koka vai vara grebumus.