Pirmais lidojums Latvijas vēsturē. Priekules Ikars Grobiņā nolido 2 verstis

Priekules pils kalējs bija pirmo reizi apņēmies lidot pa gaisu un tikt līdz Skodas ciemam, par ko barons Korfs bija solījies izmaksāt tam 500 zelta dukātu.

Lidonis pēc smēdes atrašanās vietas bieži tika saukts arī par Edas Varacepļa vai Dzelzcepļa kalēju Johansonu

Šo pārgalvīgo stāstu par lidošanu dzirdējuši daudzi apkārtnes ļaudis, tāpēc lidojuma dienā Priekulē bija saradušies tuvējā novada iedzīvotāji, kā arī Grobiņas hercoga amtmanis ar jātniekiem, kurš solījies par pārgalvīgo iedomu bezdievi kalēju mest cietumā.

Kalējs, barona Korfa aizsargāts, piestiprinājis sev pēc skata izturīgus, lielus audekla spārnus, bet pie krūtīm - mazu kastīti, kas tos saturējusi.

Lidojumu sācis no Priekules baznīcas torņa bumbas, kuru viņš pats arī bija uzlicis. Daudzu klātesošo izbrīnas pavadīts, viņš ar neticamu pārdrošību pacēlies gaisā , nolidojis gandrīz divas verstis, nokritis un pārlauzis kāju.

Priekules apkārtnes ļaudīm Ikars bijis īsts varonis, bet citi to saukuši par bezdievi un gribējuši tiesāt. Tāpēc Priekules barons Korfs savas muižas kalēju aizstāvējis.

«1684. gadā trešā svētdienā pēc lieldienu atsvētos Priekules muižā notika kāda Edas varacepļa kalēja lidošanas mēģinājums, neskatoties uz Grobiņas kapitāna personīgiem iebildumiem kalējs lidojumu uzsācis no Priekules baznīcas torņa un nolidojis līdz Knuipjiem. Priekules Korfs izsludināja kalēju Polijas karaļa aizsardzībā un rudeni viņu stiprā eskortā aizvadīja uz Viļņu. Uz pašām robežām eskortam uzbruka Grobiņas kapitāna jātnieki, izklīdināja kalēja pavadoņus. bet viņu pašu aizveda uz Grobiņu, kur sadedzināja uz sārta. Spārni, ar kuriem kalējs lidoja,vēlāk tika uzglabāti Priekules pilī.»

***

Mans mātes brālis, Andrejs Strautiņš, kalpoja Priekules muižas pili par krāšņkurl, un kādu dienu, kad baronkungi uzturējās Pēterpilī, Stautiņkrusttēvs man un citiem pulkām drīkstēja Izrādīt muižas greznību. Tādā reizē, šķiet, tas bija ap 1916. gadu, viņš mūs uzveda pils bēniņos un parādīja sena muižas kalēja meistarotos spārnus, ar kuriem viņš veicis vēsturisko lidojumu. Labi atminos, ka spārni bija būvēti no zosu un citu mājputnu spārniem, linu auduma. Tas gan bija, pažobelē gulēdams, satrunējis, bet plānas dzelzs un koka stienīšu daļas turējās stingri, kaut arī spārnu konstrukcija bija stipri sajaukta un grūti aptverama.

Vēlāk, 1938. gadā. sarakste ar vēsturnieku Juri Jušvekicu, saņēmu apstiprinājumu tam, kas minēts vecajās baznīcas hronikās.

Grobiņa tanī laikā piederēja ordenim, un Grobiņas no vadu pārvaldīja ordeņa ie celts fogts. bet Priekules no vads atradās Polijas karaļa pārvaldīšanā. Citi lidošanas mēģinājumi ar paštaisītiem spārniem da tēti ar 1695. gadu, vienpads mit gadus vēlāk.

03.11.2021, Liesma, Nr.10 (01.10.1969)

https://lr2.lsm.lv/lv/raksts/latvijas-simtgades-stastu-raksti/priekules-ikars.a93943/