Priekules Ikars

Johana Frīdriha Rekes 1805. gadā Jelgavā izdotajā izklaides žurnālā Wöchentliche Unterhaltungen für Liebhaber deutscher Lektüre in Rußland bija publicēts šāds notikuma apraksts: "Viņš iesāka lidojumu ar paša pagatavotiem spārniem no Priekules baznīcas torņa, kura bumbu bija uzlicis pats. Daudzu klātesošo izbrīna pavadīts, ar neticamu pārdrošību pacēlies gaisā, viņš patiesi nolidoja divas verstis līdz Knuipenes muižiņai. Te viņš nokrita un pārlauza kāju."

 Kalējs nodēvēts par Johansonu (Jāņa dēlu) jeb Zviedri.

Lidojumu sācis no Priekules baznīcas torņa bumbas, kuru viņš pats arī bija uzlicis. Daudzu klātesošo izbrīnas pavadīts, viņš ar neticamu pārdrošību pacēlies gaisā , nolidojis gandrīz divas verstis, nokritis un pārlauzis kāju.

Priekules apkārtnes ļaudīm Ikars bijis īsts varonis, bet citi to saukuši par bezdievi un gribējuši tiesāt. Tāpēc Priekules barons Korfs savas muižas kalēju aizstāvējis.

Pēc lidojuma viņš izsludinājis kalēju Polijas karaļa aizsardzībā un rudenī viņu stiprā eskorta pavadībā vedis uz Viļņu. Bet uz leišu robežām eskortam uzbrukuši Grobiņas kapitāna jātnieki, izklīdinājuši kalēja pavadoņus, pašu kalēju sagūstījuši un aizveduši uz Grobiņu, kur lidoni apsūdzējuši ķecerībā, notiesājuši kā burvi un velna sabiedroto un sadedzinājuši.

***

Priekules
Ikars
ANDRIS GASPERSONS

Poēmas fragmenti
I
Priekules baznīca balta kā salna
Taciņas mina līdz silu smailēm,
Tiecoties debesīs, pakāpās kalnā,
Pace|ot pāri gadsimtiem gaili.
Miestiņa kalējs, ienīsts par spēku,
Gadu pēc hercoga Jēkaba nāves,
Apmeties smēdē starp melnajām sienām,
Dzirksteļu spietā kā nelabais rāvās.
Noderīgs valdniekam, valstij un zirgiem
Amatu veica it viegli, kā smiešus.
Ceļoja daudzos pasaules tirgos
Viņa spī|arkM, cirvji un piesi.
Mati tam bIJ kā ēveļu skaidas,
Acis no ezeru puskrēslas smeltas.
Un, kad ar meiteni danci viņš laida,
Šķita — to pastalas debesīs celtu.
Bieži viņš vēroja piekūna cilpas,
Raudzījās vanagā ilgi jo ilgi.
Klausoties cīrulī, pats līdzi svilpa,
Kamēr reiz sajuta dīvainas ilgas ...
Spārni no oša,
Ozola droša,
Bērza līksts,
Kārkliem sīkstiem,
Mī|otās austais
Llnaudums pāri, —
Celšos kā saule
Nākotnes ārēsl
111
Netālu stiprroči enkurus lieca,
Bitenieks vārīja bišmātes Jīmi,
Pievēla mucas, un tirgoņi pieci
Uzspieda Kurzemes valstiņas zīmi.
MTtuvēs Gambijas ziloņu ādas
Pārvērta dāvanas smalkās un dārgās.
Bārdaini galdnieki, miroņus lādot,
Pielika olekti beznaglu zārkam.
Dzirdot par spārniem, miestiņa ļaudis,
Ziņkāres dzīti, uz smēdi kāpa:
Galdnieki, audējas, krodzinieks naudīgs,
Mucenieks Juris, kam mūžīgi siāpa.
Bikli spārnos blenza
Neticīgām acīm,
Krodzinieku lenca,
Gaidot, ko tas sacīs.
— Labāk būtu nācis
Mazgāt alus mucas
Vai uz salmiem krācis,
Nevis spārnos Jucis! —
Teica kroga papus.
Ļaudis Jīdzi māja.
«Lati tie spārni sapūst!»
Sevī nodomāja.
Juris steidzās iedzert,
Saujā grasi žmiedzot,
Krodznieks alu lēja
Un par kalvi smēja.
IV
Klausoties — kā izsmej,
Kalvis pūta liesmu,
Sāka likteņdziesmu,
Savu spārnu dziesmu:
«Kalnā šalc ozolzari —
Sirdī skan dainu zvani,
Upē plūst saules stari, —
Tie ir spārni mani.
Ziedi, kas uzveic salnu,
Rudzu zieds, vējā sanot,
Vectēvu kapi kalnā, —
Tie ir spārni mani.
Vēsts, kas vēl cerības sūta,
Mātes piedošana,
Zobens triekts naidnieka krūtīs, —
Tie ir spārni mani.
Tie, kas mīlu man dāvā,
Kas liek vijolei skanēt
iPāri naidam un nāvei, —
Tie ir spārni mani!»
V
Atnāca tumsa bez ceļa. Afz mājām
Mārsmilgu pļavas jau iegrima miglā,
letinās zeme kūtssmaržās siltās,
Taciņa ozolos ieveda žigli.
Nopūtās ozoli — miestiņa tikums,
Meitenei trauslai nākot caur gatvi.
Apmulsa kalvis, pat kļuva tam baismi,
Šķita, ka linmate spārnus tam atvils.
īsām naktīm saltajām
Tikai lūpām pieskaries —
Tad šai miglai baltajai
Cauri siltums ies,
Tad būs zāle redzama,
Rāmais upes plūdums ...
Mēs ar glāstiem sedzamies,
Gaidot sauli rudo.
VI
Miestiņa žūpnīca lustīgi dūca,
Aicinot aizmirsties čigānu spēlē.
Silmala biedējot iekliedzās pūce.
Krogū to pārkliedza pastīvas mēles.
Kalējs apsēdās ēnainā stūrī.
Krodzinieks smīkņādams pasniedza kaus
Apmeties blakus, mucinieks Juris
Vilka no azotes smaržīgu rausi.
— Asarām tas sālīts, —
teica mucu Juris,
— Se, ņem, iedzer, bālliņ,
Nauda man vēl turas.
Savu darbu protam,
Neesam mēs ļurbas.
Sito dzīvi rotā
Garu nakšu skurbums.
Es no siera garda
Diez vai zvaigznēs bēgtu —
Lidot nespēj varde,
Lai cik augstu lēktu.
Labāk celies gaisā
Tad, kad reibums sagrābs.
Bet, kad sapnis gaisīs.
Būsi tur, kur agrāk.
Piedzersimies abi, —
teica mucu Juris,
— Būsim draugii labi,
Kamēr nauda turas!

r-ieieja naKii
pakavi raiti,
izkliedza takti:
— Ei, tu, mai-ta!
Ērmots jātnieks
izlēca priekšā.
«Palīdzi, māte,
zobens tam riekšā!»
— Pirms ausīs gaisma
pavēlēts pateikt.. .
«Pakavi aizsmaks
mīkstajās takās ...»
— iPilskungs aizliedz
lidot tev, kalvi!
«Zaudēšu maizi
un vēl savu galvu!»
Pielēja nakti
pakavi raiti.
«Tumsā tie raksti ...»
— Saprati?
Ma-
ai-
ta!
VIII
Grobiņas pilskungs mani nav laidis
Lidot no valstiņas likumiem ara.
Tiem, kam ir vara, nepietrūks naida
Izraut no krūtīm man baltos un vāros
Spārnus no oša,
Ozola droša,
Bērza līksts,
Kārkliem sīkstiem . ..
Gatves galā
Baron pils.
Kalvis juta —
Spēki milst.
Čugunvarti
Čīkstēja,
Mežs ar sauli
Cīkstējās.
Kalvis pilī
Aicināts, —
Baron lielkungam
Labs prāts.
Prieku les labvēlis barons fon Korfs
Pastiepa nobučot rociņu tuklo.
Acis, kas ziņkāri pētīja kalvi,
Šķita kā malduguns apspīdēts muklājs.
Pliku pauri,
Mīksts un sārts
Sēcot teica:
— Akurāt
Tev tais gaisos laist?
Tikai es tev laist!
Tev es celt pār kūt,
Tikai es tavs gut.
Tava laidīšanās
Darīs man liel lust,
Es tev dos par šito
Divsimt dukātus ...
«Viņš man naudu sola? —
Naudu nevajag.
Deru, ja es celšos.
Velns pat nevajās!»
— Tev es vedīs rādīt
Poļu karalim!
«Un no kalpa adas
Kungam slava dzims ...»
IX
Laba saule ausa
Bērnu acis zeltīt,
Zibsnī bezdelīgas,
Debesīs iet ledus . . .
Pusdientveicē ziņnesis
Izjāj miestam cauri
Un, kā tītars piesarcis,
Trīsreiz iepūš taurē,
j Izdzer kausu paniņu
Un tad piekliedz dienu.
Snaudulīgos namiņus
Balss kā rīkste vieno:
— «Visiem, visiem pavēlēts
leklausīties vārdos:
Kas jums dārgs un kas jums lēts,
Drīzāk jābeidz pārdot!
Visus darbus drīz lai veic —
Vēlāk atkal pietiks,
Un lai baznīcpriekšā steidz
Skatīties un smieties! —
Baznīctornī pakāpies,
Tā kā stārķis planēs
Mūsu kalējs trakākais —
Trakāks vēl nav manīts!
Ja šis burvis nositas,
Ārpus kapiem raksim.
To vēl redzēt posieties —
Izrāde bez maksas!

Jautrā prātā skatīties
Sanāks miests.
Tikai mācītājs gan nenāks —
Viens uz ceļiem izlūgsies —
lai baznīca
un Priekule
Paliek tur, kur senāk.
— Trum-bum-bum,
pak-pak-dzin —
Mums
šīs
bē-
res
jā-
no-
svin, —
Bungas tālu sita.
— Lidos? kritīs? — katrs min,
Pajautā cits citam.
— Vējagrābslis! Vai tam prāts —
Nokritīs un cauri ... —
—- Ko var kalējs izdomāt —
Dzimtcilvēka pauris? —
— Tiklīdz kalējs rāpsies smailē —
Dievam pakāps pretī,
Tūdaļ viņu sagrābs bailes,
Dievs to zemē metīs! —
— Bet, ja viņš kritīs... —
— Ja nenokritīs ... —
— Vai tad kā Kristu
To krustā sitīs? —
— Tepat — aiz pļaviņas —
Novilks tam adu! —
— Bet, ja nu slavinās.
Valdniekiem rādīs? —
Spārni no oša.
Ozola droša,
Bērza līksts.
Kārkliem sīkstiem,
Mīļotas austais
Linaudums pāri, —
Celšos kā saule
Nākotnes ares!
Spārni plati, žilbinoši
lesāk rāmi slīdēt —
Kalvis prom no torņa droši
Lido.
Lido!
Bet
cik
il-
gi
bun-
gas
si-tīs —
To jau nevar zināt!
Paies mirklis — gan jau kritīs —
Se-
vi-
pa-
zu-
di-nās!
Tā kā vezums līgodamies,
Mucu Juris grāvī sveras,
Aizmirst greizo ceļu lamāt,
Raibām acīm kalvi veras:
— šķietu grāvī sīks no augšas,
Bet no zemes tu man arī —
Nedzirdēsi, ko tev saukšu, —
Tāpat pārkliegties tu vari.
Bet man paliek alus mucas,
Bet man paliek mīlestība —
Aparnī pilns smaržām siens —
Nebūšu nekad tur viens ...
X
Grobiņas pilskungs
Piktumpilns lēkšo.
Zobens kā rijīga
Līdaka riekšā.
Polijas karalim
Radīt ved kalvi
Korfa ļaudis —
Čuguna galvas.
Aši no meža
Izripo rati.
Zirgiem trīc nāsis
Un tramīgs skatiens.
Riteņi ļogās,
Lietus līst alpam,
Acis kā alpaks
Barona kalpiem.
lerēcās pilskungs:
— Ņemiet to gūstā! —
Barona kalpi
Trīc tā kā apses.
Pretojas kalvis
Gluži ka apsēsts.
Pinekļiem ciešiem
Kalvis tiek sasiets ...
... Zemē cērt rētas
Pakavi asie ...