Polijas Varšavas vojevodistes tiesa oficiāli reģistrē Polijas Neatkarīgo autonomo arodbiedrību “Solidaritāte” ar rezidenci Gdaņskā

Solidaritāte (Niezależny Samorządny Związek Zawodowy „Solidarność”) ir Polijas arodbiedrība, kuru 1980. gada 17. septembrī Leha Valensas vadībā dibināja Ļeņina kuģubūvētavā.

 Tā bija pirmā arodbiedrība Varšavas pakta valstīs, kuru nekontrolēja komunistiskā partija.

Pirms 1981. gada septembra kongresa tās biedru skaits sasniedza 9,5 miljonus cilvēku (kongresa laikā sasniedza 10 miljonus), kas veidoja trešo daļu Polijas darbaspējas vecuma iedzīvotāju.

1980. gados Solidaritāte bija plaša pretbirokrātiska sabiedriska kustība, kas ar nevardarbīgām metodes, cīnījās pret komunistu izveidoto birokrātu režīmu,  par "strādnieku tiesībām" un sociālajām izmaiņām

Maskavas marionešu- Polijas komunistu vara mēģināja iznīcināt arodbiedrību, izsludinot Polijā karastāvokli, kas ilga no 1981. gada decembra līdz 1983. gada jūlijam. Tam sekoja vairāku gadu politiskās represijas, bet galu galā valdošai varai nācās vienoties ar Solidaritātes kustību.

Kustības slepenajos darbības gados tā saņēma ievērojamu finansiālu palīdzību no ASV, tā tiek lēsta līdz pat 50 miljonu dolāru apjomā.

Pēc tiesas lēmuma, “Solidaritāte”, kas kopš 1980. gada rudens Polijā cīnījās ne tikai par strādnieku tiesībām, bet arī pret represīvo Polijas padomju režīmu, varēja uzsākt legālu darbību, tajā skaitā piedalīties parlamenta vēlēšanās.

Tobrīd tas bija bezprecedenta notikums, kas iezīmēja situācijas lūzumu visā PSRS kontrolētajā Austrumeiropā un kam bija sekas arī neatkarības atgūšanas procesos Baltijā.

Par spīti nelegālajam raksturam, “Solidaritāte” jau 1988. gadā ieguva tādu ietekmi, ka režīms pat gribot vairs nespēja ignorēt arodorganizāciju, kas organizēja protesta streikus un demonstrācijas, kuras tradicionālām represīvām metodēm, bez lielas asinsizliešanas vairs nebija iespējams apturēt.

1989. gada 4. jūnijā valstī beidzot tika sarīkotas brīvas vēlēšanas, kur “Solidaritāte” no jauna dibinātajā Polijas parlamenta augšpalātā, Senātā, ieguva 99 no 100 vietām, bet uzvara Seimā bija absolūta – komunisti neieguva nevienu no 161 deputāta mandāta.

Fragmenti no: V. Sprūde