Prezidents Vējonis premjera amatam nominē Bordānu
Vēlēšanas ir beigušās. Sākas posms, kurā politiķi vairs lieki netērējas ar Latvijas valsts un tautas interesēm, bet "laipni smaidot" mēģina paķert no kopgalda lielāko kumosu. Mazliet komiski izskatās, ka uz pili pēc pilnās lozes dodas trijotne - Bordāns, Gobzems un Pabriks, kuri ir ielauzušies politiskajā olimpā ar patētiskiem saukļiem, ka jānāk jauniem politiķiem, paši neveiksīgi grūstoties šajā vidē jau ilgus gadus: Bordāns - vismaz kopš 1994.gada, Pabriks - kopš 1998.gada, Gobzems - vismaz 10 gadus, mēģinot atrast sev politikā, nonākot "Sabiedrības citai politikai" valdē (kopā ar pa dažādiem politpulciņiem turpinot rotējošiem personāžiem - Aleksejs Loskutovs, Artis Pabriks, Edvards Smiltēns).
Vējonis, paziņojot, ka sagaida izlēmīgu un atbildīgu rīcību, lai panāktu vienošanos par nākamās koalīcijas aprisēm, iespējamo valdības sastāvu, kā arī prioritāri veicamajiem darbiem. pirmo izbīdija JKP līderi Bordānu, kurš paspēja uzplaiksnīt kā Tieslietu ministrs, gan saplēšoties ar nacionāļiem, kuri viņu no kārtējās partijas izmeta. Partijas , kuras darbošanās metodes un redzamie līderi asociējas ar neoboļševismu (ne velti JKP jau iesaukta par Jauno kompartiju), līderis Bordāns viltīgi smaidot un dalot iespējamo varas pīrāgu, nepalaida garām sarunāt visādas "laipnības", saņemot momentālu to pašu pretī, izrādījās nespējīgs.
Jānis Bordāns par valdības veidošanu un ZZS neiekļaušanu tajā:
„Runājot par sarkanajām līnijām, ziniet, valsts karogs bez sarkanajām līnijām būtu tikai palags. Arī šajā situācijā vēlos vēlreiz uzsvērt, ka sarkanās līnijas mums šajā jautājumā ir un mēs nepārdomāsim!”
Pēc tam prezidents, turpinot izklaidēt publiku, pēkšņi nosauca Gobzemu, kuram politikas aktīvākie sekotāji un vērotāji jau bija sākuši vākt naudu biļetei, lai viņš varētu emigrēt - sparīgais jaunietis bija sasolījies, ka gadījumā, ja viņam nebūs Saeimā kontrolpakete, tad nākamā dienā pēc vēlēšanām viņš kopā ģimeni pametīs valsti, kura, acīmredzot, neprot viņu novērtēt. Aldis aizkavējās valstī, bet prezidents viņu nosauca, izraisot daudzus jautājumus - kā valdību varēs vadīt personāžs bez pielaides valsts noslēpumam. Zīmīgi, ka SAB vadītājs Maizītis par to nebija pateicis prezidentam klusām uz auss, bet ziņa parādījās ar pamatīgu šaubu pieskaņu publiski. Kolēģi no zvērināto advokātu padomes arī sniedza "izpalīdzīgu" roku amatu kārojošajam kolēģim, izslēdzot par rupjiem ētikas un vēl kaut kā pārkāpumiem Aldi Gobzemu no advokātu vidus. Pirmais un neatbildētais jautājums, ja Gobzems nesaņems pielaidi NATO noslēpumiem, vai Prezidents un SAB darbojas vienā valstī un vai noslēpumus sargājošais kantoris uzticas pašama prezidentam.
Sabiedrība jau saspringusi gaidās, kad Gobzems pirmajā valdīšanās dienā veiks svarīgākos darbus, lai valstī iestātos pagājušā gadsimta 70.-80.gados prognozētais Komunisma ēras sākums:
- personīgi atlaidīs kādu Latvijas radiožurnālistu no darba,
- personīgi dos rīkojumu atdot Raimondam Paulam nozagto Krājbankā naudu,
- uz visiem laikiem izmetīs Solvitu Āboltiņu no visiem amatiem, kā viņa kādreiz izdarīja, izmetot Aldi no maksātnespējas administrācijas vadītāja amata,
- likvidēs koalīcijas padomi,
- sestdienā katram nodrošinās savu kotleti,
- atmaskos Vonsoviča-Bunkus maksātnespējas mafiju.
Slīpētie sarunu partneri, jūtot, ka kāds aizkadra režisors (krieviem ir lielisks apzīmējums - кукловод) padara visu pasākumu par farsu, arī nākt klajā ar dažādiem paziņojumiem, atkāpjoties no pirādziņu dalīšanas procedūras, prognozējot, ka viņus apkalpo pie galda nevis šefpavārs, bet puisis, kurš mēģina Mišelin 5* ēdiena vietā piedāvāt no kādas ātrās ēstuves piegādātus, pirms tam mikroviļņu krāsnī sildītus, kebabus. Nelīdzsvarotais aktieris Artuss izspēlēja savu, piedurknē paslēptu trumpīti, - nē, viņš nepiekrīt partijas virzītajam MP kandidātam un ar ZZS ne pie galda, ne zem tā - netiksies. Nez kāpēc aiz aizkariem aizslīd kāda staptautiska afērista tusnais stāvs. Artuss vispār ir tāds mainīgs - 12.Saeimā aktīvi filmējot pat tualetes telpās, lai sabiedrība zin visu par tautas kalpiem, šobrīd uzskata, ka visam jānotiek aiz "slēgtām durvīm".
7.decembrī savu ilgi gaidīto iespēju parādīties TV ekrānā nepalaida garām arī Juta Strīķe, atgādinot sabiedrībai, no kā joprojām jāturpina baidīties un paziņojot:
Gobzems ir oligarhu ola, kas iedēta KPV partijā.
Lūk tā, cieti!
Lūk, vēl vienas Jaunā laika mantinieces JaunāVienotība pozīcija. Tās līderis Krišjānis Kariņš beidzot paziņoja, ka neturpinās valdības veidošanas sarunas ar MP amata kandidātu Aldi Gobzemu. Rīcībspējīgas valdības izveidošanai nepieciešama uzticēšanās un spēja vienot, nevis mētāšanās ar pretrunīgiem paziņojumiem, koķetēšana ar Saskaņu un dīvaina pozīciju sakritība ar Šleseru.
Izteikušies un kādu cūcību vairāk vai mazāk ir pateikuši visi. Pirms nieka 100 gadiem pēc katra šāda politiķu publiskā iznāciena sekotu kāds duelis, bet Rīgas rātei nāktos veidot kādus jaunus brāļu kapus. Tagad pietiek ar mitrām salvetēm, lai notīrītu spļāvienu. Citi laiki. Tikmēr Saskaņas deputāti cienīgi klusē un vēro, kā "latviskās" partijas mīl savu valsti un tautu. Tikmēr prezidentam ir iespēja Latvijas simtgadei veltīto koncertprogrammu turpināt, sameklējot vēl kādu iepriekšējo gadu lūzeri un dodot iespēju vēl vienam teātra cēlienam. Latviešiem teātris ir tuvs.
Arvien vairāk prasās sarunu raundus pārcelt uz Tvaika ielu. Vai tur nav kāda brīva telpa? Par to varētu arī maksāt.
