Rīgā tiek atklāts 23.kinofestivāls "Baltijas pērle"

Kinoteātrī "Splendit palace" tiek atklāts starptautiskais kinofestivāls "Baltijas pērle" - ikgadējs notikums, kurš jau daudzus gadus noteikti ir lielākais un nozīmīgākais kinonotikums Austrumeiropā. 

Festivāls tika atklāts ar filmu “Florense Fostere Dženkinsa”, kas Eiropas kinoakadēmijas vērtējumā pretendē uz gada labākās filmas godu.

Florence Foster Jenkins, Lielbritānija, Francija, 2016, 110 min
Režisors: Stīvens Frīrzs
Lomās: Merila Strīpa, Hjū Grants, Rebeka Fērgusone, Saimons Helbergs, Džošs O’Konors u.c.

Florence Foster Jenkins balss ir ideāla pretinde, lai atskurbtu vienā acumirklī! Šī dziedāšana atgādināja skaņas, kas dzirdamas, kad atkritumu tvertnē uz ritentiņiem cīkstas kaķis un pīle, traucoties lejup no kalna pa bruģakmeņiem klātu ielu. Vienlaikus viņā mājoja Marijas Kallasas kaisle, iedvesma un dramatiskais temperaments, kā arī cieša pārliecība, ka viņa ir viena no izcilākajām operas dīvām.

Apsēsta ar dziedāšanu, viņa allaž bija sapņojusi kļūt par operas solisti. Tas, ka nav ne balss, ne dzirdes, nespēja atturēt. Liktenis par viņu apžēlojās – neapšaubīdama savu vokālo dotību spozmi un pēc tēva nāves mantojusi pasakainu bagātību, viņa nopietni ķērās pie senā sapņa īstenošanas.

Viņa bija briesmīga, tomēr tik komiski briesmīga un lieliska savā ticībā, ka tas padarīja viņu par sensāciju, ko publika dievināja. Viņas bērnišķais naivums, degsme un alkas pēc mūzikas plosa gabalos sirdi un ir ārprātīgi smieklīga, bet tas ir brīnišķīgi!

Biļetes uz viņas koncertu Kārnegi koncertzālē tika izpirktas dažās minūtēs, bet viņas ieraksti nu kļuvuši par nenovērtējamu kolekcionāru retumu.

“Tas viss ir no mīlestības un par mīlestību. Mīlestību pret mūziku un dziedāšanu, pret mīļoto vīrieti, pret pārsteidzoši ekstravagantiem tērpiem! Patiess, dzīvespriecīgs stāsts par sapni, kas piepildījās,” – Merila Strīpa

“Spilgta, dzirkstoša, smieklīga un aizkustinoša oda visodiozākajai operdziedātājai vēsturē! Mazliet riskanti ausij, bet ir tā vērts!” – The Guardian

“Tīksme, ar kādu Merila Strīpa atveido savu lomu, izsaukdama greizsirdību un sajūsmu, sagādā neiedomājamu baudījumu. Savukārt Hjū Grants viņu draiski atbalsta, uzdodams pareizo toni filmas muzikālajam skanējumam: c’est la toune qui fait la musique,” – Paris Match

Lasu un brīnos par ietekmīgo un šeit citēto laikrakstu snobisko Florences raksturojumu. Noskatoties filmu, man nemaz tā nelikās smieklīga. Skumjš stāsts par idejas apsēstu un ļoti slimu, likteņa mocītu cilvēku, kuram toties apkārt ir lieliski līdzcilvēki, kuri prot novērtēt šīs dīvainās sievietes vēlmi kaut ko darīt, dāvāt citiem prieku un labestību. Paralēli, ir stāsts par ģimeni - slimu sievieti un blakus esošu izskatīgu vīrieti, kuram nav izveidojusies normālas fiziski tuvas attiecības ar slimo sievu, un kuram ir jauna un pievilcīga draudzene. Taču, šis vīrietis viņu patiesi mīl un upurē iespējamas jaunas attiecības. Tas ir arī skaudrs mīlas stāsts. Merilas Strīpas varone nav nedz briesmīga, nedz nožēlojama. Sieviete, kura cīnās dzīvē, meklējot jēgu un atrodot to mīlestībā.

Oriģinālvaloda:  angļu

Šoreiz titri latviešu un krievu valodās, ierasto lielisko tulkotāju vietā, bet tas jau atkal būtu cits stāsts par Valsts valodas centra mēģinājumu izpostīt šo festivālu.

izmantoti materiāli no biļešu servisa mājas lapas.