Roberta Kenedija paziņojums par infektologa Fauči atbildību par Covid-19

Roberts Kenedijs jr. nāk klajā ar sensacionālu paziņojumu, ka infektologs un politiķu atbalstītais neapstrīdamas autoritātes padarītais Entonijs Fauči ir slēpis pasaulei ziņas par slepenībā beiktiem infektoloģijas pētījumiem, kurus Obama it kā iri aizliedzis, bet tie ir turpināti ārvalstu slepenās laboratorijās Ukrainā, Grūzijā un Ķīnā. Tieši no Ķīnas laboratorijas, cik zināms, notika bīstamā vīrusa noplūde, kas izraisīja pirmo Pasaules pandēmijus Covid-19. Sociālie tīkli izsaka visdažādākos viedokļus, no kuriem ļoti populāra prasība Faučinekavējoties arestēt un saukt pie atbildības. 

Roberts Kenedijs uzsver, ka Fauči jau iepriekš ir bijis iesaistīts noklusinātos skandālos par nelikumīgiem eksperimentiem, vardarbībā (līdz pat spīdzināšanai) un bāreņu nāvēm, pētot HIV (AIDS)  vīrusus. Kenedijs, cik var noprast, jau agrāk ir vērsis uzmanību bērnu apnedīšanai Gates of Heaven kapsētā.

Stāsti par Fauči darbību uzjundīši pēc Kenedija apgalvojumiem par Fauči saistību ar Covid-19 pandēmiju 2020.gadā. Kāds atgādina uz daļēji reāliem, daļēji aptirpinātiem, notikumiem 1980.–1990. gados, un tie, iztrūkstot oficiāliem skaidrojumiem, neizbēgami ir apauguši ar pieaugoša dramatisma un sazvērestības elementiem. Atmiņas galvenokārt veidojas no Roberta F. Kennedy Jr. grāmatas un atsevišķām tā laika saglabājtām reportāžām.

HIV/AIDS epidēmijas konteksts

1980.–1990. gados tūkstošiem bērnu (īpaši no HIV inficētām mātēm) dzima ar HIV.
Daudzi nonāca audžuģimenēs, aprūpes vai bērnunamos, jo vecāki mira no AIDS. Tas bija jauns izaicinājums. jo toreiz nebija efektīvas ārstēšanas - bērni masveidā mira no slimības komplikācijām, bet pasaulei tika stāstīts, ka AIDS radies no kopošanās ar nez kādas sugas pērtiķiem.

Ar klīniskiem pētījumiem nodarbojās NIAID,ko vadīja Fauči, meklējot iespēju atjaunot imūnsistēmas un cīnīties ar jauno slimību. Ir zināms, ka Ņujorkā 532 audžu bērni piedalījās 88 pētījumos (1985.–2005.). Lielākā daļa bija smagi slimi. Tagad tiek lēsts, ka daļa (vai vairums) nonākusi laboratorijās, ignorējot bērnu tiesības. Par to tika ietverts  Vera Institute of Justice 2009. gada pārskatā (Ņujorkas bērnu aizsardzības iestāde, kas veica neatkarīga izmeklēšanu:

Vera Institute of Justice 2009. gada neatkarīgais pārskats (pasūtīts pēc bažām par iespējamiem pārkāpumiem) apstiprināja vairākas problēmas:

• vismaz 532 audžu bērni Ņujorkā piedalījās 88 HIV/AIDS klīniskajos pētījumos un novērojumu studijās (no tiem 65 — jaunu medikamentu pētījumos).
• zināms, ka 80 bērni nomira foster care sistēmā; no tiem 25 — kamēr bija iesaistīti medikamentu pētījumos. Precīzs skaits palika nenosaukts.
• Piekrišanas un uzraudzības pārkāpumi: Daudzos gadījumos trūka bērnu labklājības komisāra apstiprinājuma, nebija atrasti parakstīti informed consent dokumenti (21% gadījumu medikamentu pētījumos), dokumenti bija nepilnīgi vai aizpildīti nepareizi, dažreiz parakstīja neautorizētas personas vai parakstu vispār nebija. Bija gadījumi ar slikti organizētu uzraudzību un ierakstu trūkumu (apmēram 30% failu nebija pieejami).
• Bija novērotas blaknes (piem. aknu problēmas, anēmija), kas atbilda zināmajām zāļu toksicitātēm, un tās mēģināja pārvaldīt saskaņā ar protokoliem, bet bez gala risinājuma.

Vera ziņojums atzīst, ka valsts aģentūras politika un federālie noteikumi ne vienmēr tika ievēroti.

Nespējot piekļūt visai dokumentācijai, netika iegūti neapgāžami pierādījumi, ka nāves izraisīja pētījumos izmēģinātās un piemērotās zāles. Bērni mira no HIV/AIDS komplikācijām (toreiz mirstība bija ļoti augsta). Dažas blaknes (toksicitāte) tika novērotas un arīārstētas. Taču, pārbaudītāji pavisam droši varēja apgalvot, ka bijuši neskaitāmi pārkāpumi, ne vienmēr noformēta pilnīga piekrišana piedalīties eksperimentos (bērni paši nespēja pārstāvēt savas tiesības, bet bieži vien vecāku vai aizbildņu vienkārši nebija; tika konstatēta nepilnīga dokumentācija, kas neatļa'va konstatēt patieso ainu - iesaistīto izmēģinājuma "trušu-bērnu" patieso skaitu, eksperimentu patieso gaitu un rezultātus, ne vienmēr ievērotas procedūras. Trūka objektīvu pierādījumu par piespiedu izņemšanu no ģimenēm vai aprūpes, kā arī par aizdomām par nelikumīgiem eksperimentiem vai mērķtiecīgu minoritāšu mērķēšanu šīm darbībām.

Neesot pilnai ainai, ziņojums tika atbilstoši uztverts un pasniegts, ka tie ir lētas sensācijas meklējumi un konspirāciju teoriju veidošana. Pie tik nepilnīgas statistikas, protams, par patieso nāves gadījumu skaitu arī runāt bija apgrūtinoši.

Sabiedrība tika nopiemrināta, ka visi fakti pārbaudīti arī citās atbildīgās insttitūcijās un apgalvojumi par "masveida slepkavībām" un Fauči personīgo atbildību ir nepatiesi vai izkropļoti, tāpēc nav pierādījumu saistībai ar "Fauči eksperimentiem". Bērni, kas bija miruši no AIDS, tika apbedīti dažādās vietās, tostarp Hart Island (Ņujorkas publiskajā kapsētā masu kapos epidēmijas dēļ), gan arī ates of Heaven, kas ir parasta katoļu kapsēta.

Tēma tika slēgta, norādot, ka Paziņojums satur atsevišķus patiesības graudu par reāliem pētījumiem un pārkāpumiem, bet  ir pārspīlēti līdz "dr. Mengele līmenim". Tas ir nepatiesi un maldinoši, bet Fauči nenoliedzami ir cienījams zinātnieks.

Aizdomas par riskiem un līdz galamn nepateikto palika. Runa nenoliedzami bija par neaizsargātāms grupām - bāreņi, audžu bērni, bērni ar smagām slimībām un bez vecāku vai aizbildņu aizstāvības - vēsturiski jau ir bijušas īpaši pakļautas ļaunprātīgai izmantošanai medicīniskajos pētījumos, tas nav tikai teorētisks risks - bet vēsturē ir bijuši reāli skandāli un pārkāpumi. Tas tika pieminēts, bet šaubas kliedētas netika - palika pie tā, mēs pateicām, ka tā nav un ar to pietiek. 

Tajā laikā (īpaši 80.–90. gadu sākumā) HIV/AIDS bija jauna, mediķiem nezināma, nāvējoša slimība bez izstrādāta ārstēšanas standarta bērniem. Līdz ar to, bērni ar HIV bieži nonāca audžuvecāku, aizbildņu vai kādā citā aprūpē, jo vecāki mira vai nevarēja rūpēties. Daži ārsti un aģentūras uzskatīja, ka piekļuve klīniskajiem pētījumiem var dot iespēju glābt dzīvības (potenciāls ieguvums indivīdam), līdz ar to kaut kur tika pieminēta iespēja "eksperimentēt uz liekiem bērniem" sabiedrības interesēs un zinātnes vārdā. Tomēr tieši šāda "krīzes pārvarēšanas loģika" var novest pie ne tikai ētikas pārkāpumiem, un nekādi neattaisno pārkāpumus piekrišanā un uzraudzībā. Tas parādījja, cik bīstami ir vāji aizsardzības mehānismi sfērās, kur var piesegties ierobežotu informācijas apriti - slepenību, sabiedrības interesēm un citām patosa pilnām frāzēm. Šādos apstākļos, kad sistēma ir vāji dokumentēta, informācijas uzskaites faili pazūd vai tiek slikti uzturēti, un nav neatkarīgas stingras uzraudzības, rodas "melnā cauruma" efekts - un šodien grūti precīzi zināt, kas notika ar katru bērnu, jo nav īsti zināms, cik to patiesībā ir bijis. Vera ziņojums, diemžēl, lieku reizi atzīst datu nepilnības kā ierobežojumu.   Tas ir viens no klasiskajiem un visbīstamākajiem mehānismiem sabiedriskajā diskursā: kad aiz kaut kā stāv "respektējami vārdi", autoritātes, institūcijas vai "zinātnes konsenss" (mūžīgais joks par nezināmajiem britu zinātniekiem), jebkuras šaubas automātiski tiek marķētas kā "konspirāciju teorijas", "panika" vai "dezinformācija". Tas efektīvi slēdz diskusiju un aizsargā status quo.

Vēsturiskie piemēri, kad "respektējami cilvēki" slēpa vai pieļāva ļaunprātības

Vēsturē ir zināmi gadījumiem, kad augsti stāvošas personas un institūcijas (valdība, medicīna, zinātne) veica vai slēpa nopietnas lietas:

• Tuskegee sifilisa pētījums (ASV, 1932–1972): ASV Sabiedrības veselības dienests (Public Health Service) — ļoti respektējama institūcija — apzināti neārstēja simtiem melnādaino vīriešu no sifilisa, lai novērotu slimības dabīgo gaitu. Ārsti un ierēdņi zināja, kas notiek. Tas turpinājās gadu desmitiem.
• Willowbrook State School (bērni ar invaliditāti inficēti ar hepatītu "pētījumu" dēļ),
• dažādi farmācijas gadījumi ar slēptām blaknēm, MKUltra (CIP prāta kontroles eksperimenti), utt.
• Sākotnēji COVID-19 laboratorijas noplūdes hipotēze tika publiski nosodīta kā "konspirāciju teorija" no respektētiem zinātniekiem un medijiem, bet vēlāk tomēr pieļāva kā iespējamo (vai pat visticamāko). Interesanti, ka par to sākā runāt vairākas izlūkošanas aģentūras un zinātnieki.

Šādos gadījumos "respektējamie vārdi" bieži kalpo kā vairogs. Institūcijas aizsargā sevi un savējos.

Līdz šim jau īpaši bieži netika pieminēts Entonijs Fauči, kurš, iespējams, bija zināms šaurās zinātnieku aprindās. Ieraksts veikts, lai nofiksētu brīdi, kad par to ir sākts runāt.