Sākās Pirmais Itālijas Neatkarības karš

Pēc Romas impērijas sabrukšanas, līdz pat 18. gadsimta sākumām par kontroli Apenīnu pussalā cīnījās dažādi iekšējie un ārējie politiskie spēki - Savojas hercogiste, Austrijas Habsburgi un Toskānas hercogiste.

Papildus tiem 1738. gadā vēl pievienojās Burbonu karaļnama valdījumi Neapolē.

Itālijas, kā itāļu tautas apvienošanās izdevās tikai 19. gadsimtā.

1831. gadā Džuzepe Madzīni emigrācijā dibināja kustību Jaunā Itālija.

1848. gadā gandrīz visās Apenīnu pussalas valstīs sākas revolūcijas, Ziemeļitālijā tā vērsta pret Austriju, Dienviditālijā - pret Spāniju u.c..

1849. gadā Austrijas un Francijas armijas gan likvidēja dumpjus, bet tikai uz brīdi.

1860. gadā, izmantojot to, ka gadu iepriekš Francija sakāvusi Ziemeļitālijā Austriju, uzliesmoja jauna sacelšanās, kurā lielu lomu spēlēja Džuzepes Garibaldi vienības.

1861. gadā par Itālijas karali tika kronēts Sardīnijas karalis Viktors Emanuels II. Visa Itālija  bija apvienota, izņemot Romu un Venēciju.

Laika posmā no 1865. līdz 1871. gadam Itālijas galvaspilsēta bija Florence.