Sarunu festivāls Lampa-2026 - atsevišķi viedokļi

Kreisā spārna politiķu sarunu festivāls notiek Cēsīs ir ieņēmis stabilu vietu uz Latvijas politiskās sadzīves skatuves, tāpēc esam apkopojuši atsevišķus viedokļus par šo festivālu.

Otto Ozols

Mani pieci santīmi par LAMPU.
Esmu tur bijis divas reizes - pirmo un pēdējo. Pietika.

Bet reizi gadā soctīklos atkal un atkal esam spiesti par to lasīt. LAMPA ir noteiktas ļaužu grupas pasākums, kur viņi "tīklojas" - izrādās viens otram - cik viņi gudri, smalki, kas par intelekta lidojumu - tādas savstarpējās pašslavināšanas, rafinētu glaimu un smalku terminu pārgremojumu orģijas.

Lai imitētu kaut kādu politisko plurālismu, tiek pieaicināti arī naivāki pārstāvji no citām 'smilškastītēm'. Viņus smalkie ļaudis cenšas pataisīt par apsmiekla objektiem un savas apšaubāmās gaumes humora izpratnē apņirgt, kas nereti robežojas vai pat pārkāpj gluži cilvēcīgu pazemošanas robežu. (Labi atceros, kā TVNET apskatnieks pēc kārtējā LAMPAS festivāla ieņirdza par kādu uzaicināto - "tas tur bija ieklīdis kā bomzis smalkā krogā". Redakcijas vadībai un portāla lasītājiem nebija nekas iebilstams pret šādu attieksmi.)

Protams, kritiķi iebildīs - redz, nav jau tik traki, svarīgi, ka cilvēki socializējas, apmainās ar domām, idejām, diskutē, tīklojas un citādi kopojas. Protams, tas vienmēr ir labi! Pats galvenais viņu karogs - tā pilsoniskā sabiedrība (un viņi, pašsaprotami, ir šīs sabiedrības gudrākā un gaišākā daļa) izdiskutē, kopīgi atrod valsts, sabiedrības attīstības labākās idejas. Varbūt, nestrīdos.

Tikai, apskatoties uz drošticamiem ES datiem no Eurostat, mēs redzam, ka no šīs gadiem ilgās tīklošanās nav bijusi pilnīgi nekādas jēgas - šie smalkie ļaudis, savstarpēji izrādījušies, notusējuši vienu kopīgu vasaras nedēļas nogali pa Cēsīm, atgriežas Rīgas kabinetos un krogos, lai turpinātu tieši tādā pašā garā - apkalpojot dažādus oligarhus, interešu grupas, paaugstinot sev algas, izdomājot piemaksas un politiskā tūrisma maršrutus pirmajā klasē vai privātlidojumus.

Protams, protams, neaizmirstot par komandējuma naudām. Tai pašā laikā Eurostat apliecina, ka Latvija kā bija, tā joprojām ir palikusi vājākā no Baltijas valstīm un viena no nabadzīgākajām Eiropas Savienībā. Tiktāl par šī pasākuma jēgu vai, pareizāk sakot - bezjēdzību. Un te sākas cūcības. Jau gadiem ir apliecinājies acīmredzamais fakts - šis pasākums nav devis nekādus vērā ņemamus intelektuālus pienesumus valsts attīstībai, politikas kvalitātei. Tātad no vēlētāju viedokļa tas ir vienas ļaužu grupas tusiņš, nekas vairāk.

Bet tai pašā laikā dažādas politiķu kontrolētas iestādes tur notērē brangus līdzekļus, kas būtu lieti noderējuši valstij, sabiedrībai - mediķiem, ugunsdzēsējiem, skolotājiem, karavīriem, zinātniekiem. Un te ir cūcības nākamais līmenis - šīs konkrētās smilškastes politikāņi šo par svešu naudu organizēto 'tusiņu' izmanto savai pašreklāmai, publicitātei, kas ir tik svarīga šajā priekšvēlēšanu vasarā.

Ļoti ceru, ka kādreiz vēlēšanās uzvarēs politiskie spēki, kas rūpīgi un principiāli pārbaudīs visus šāda veida tēriņus, to jēgu un pievienoto vērtību.

Ilze Ostrovska: Precīzi! Labāk vairs nav iespējams!

Kristians Rozenvalds

Var mērīt temperatūru sabiedrībā ar socioloģiju vai vēlēšanu rezultātiem, taču man ļoti nozīmīgi šķiet arī joki, spēja pasmieties par šodien notiekošo un jo īpaši par sevi. Tāpēc ar lielu interesi arī šogad vēroju “Cepienu” Sarunu festivāls LAMPA noslēgumā.  

Ja citkārt interesantāki bija politiķi, kamēr mūsu pašu "cepēji" vēl mācījās "cept", mācījās jokot, nevis izsmiet, tad šogad jau bija otrādi. Jā, arī šogad "cepējiem" dažubrīd arvien bija šabloniska vienveidība, piemērām, izpatīkot progresīvajam skatītājam ar Stambulas konvencijas pārmērīgu pieminēšu, izsmejot "cepamā" bērnu skaitu vai cenšoties marginalizēt Ainārs Šlesers tāpat vien, vietā un nevietā.  

Taču, jāatzīmē, ka šogad bija arī ļoti gaumīgi kariķējumi, tā, ka man vairs nebija žēl, ka "cepēji" par šādu "cepšanu" saņem arī honorārus. Iepriekš nebiju plānojis, ka varētu apmeklēt kādu vietējā "cepēja" stāvizrādi par maksu, godīgi, nebūtu gājis pat tad, ja man par to nepiemaksātu, taču, pēc Cēsīm šogad savu viedokli esmu gatavs mainīt, jo redzams, ka "cepēji" ir manāmi auguši. Un man ir liels gandarījums ne jau par to, ka viņiem labi un ne arī par to, ka mani kāds Cēsīs sasmīdināja, bet kontekstā ar to, ar ko sāku šo ierakstu, ka pašironijai, paškritikai un spējām pasmieties par sevi ir ļoti liela nozīme.  

Tiktāl par "cepējiem", bet mazliet uzmanību vēlos atstāt arī "cepamajiem" politiķiem.   Lielākā vilšanās bija Eriks Stendzenieks atbildes, kas šoreiz bija nekādas, kaut zināms, ka viņš var. Nesagaidīju. Vilšanās. Taisnojās, nevis atjokojās, arī Jānis Grasbergs, taču izpalika vilšanās, jo no viņa neviens nekādus dziļos vai smieklīgos jokus tāpat negaidīja.  

Paslavēt var Dace Melbārde, kura savu pelēcīgo pareizumu nevis centās maskēt, bet "iepakoja" atbilstoši "teicamnieces" profilam - pareizi, ar vainadziņu galvā un latviskā apdziedāšanā, kā minimums, izpildot mājās darbus, atšķirībā no Jāņa Grasberga un Ērika Stendzenieka.  

Toties ar jokiem pārsteidza Harijs Rokpelnis, kurš, manuprāt, ir lielākais šī "cepiena" ieguvējs. Bet kopumā ļoti laba pēcgarša. Un ar interesi gaidīšu nākama gada "cepienu" Cēsīs.

Edgars Jaunups

Vispār man Lampa šogad vērtīga šķita. Kaut vai tikai tāpēc, ka premjeram nācās mainīt viedokli par Stambulas konvenciju.
Tēzes, kuras atkārtoju jau 1000šo reizi: Stambulas konvencijas atcelšana ir kļūda.
Pirmkārt, dokuments ir vērtīgs, īpaši, ja LV valdība to patiesi darbinātu (nevis pīārotos kā PRO un JV, kas arī sabeidza konvencijas tēlu Latvijā).
Otrs - izstāšanās ir kaitēšana Latvijas starptautiskajam tēlam kā nopietnai valstij.
Un trešais - šobrīd ir daudz un nopietni darbi jādara, nevis jāņemas ar populistiskām muļķībām.   Pirms 9 mēnešiem Andris Kulbergs bija gatavs sejā spļaut Dainim Īvānam par šo pašu nostāju. Premjera amats palīdz. Un labi, ka tā.  

Māris Mežals

Vakar Lampā mēģināja uzcept jeb uzgrillēt politiķus sorosistu humora mērcē!  Ieslēdzu tiešraidi un nevienā brīdī nebija smieklīgi. Noskatījos tikai pirmos divus, jo gribēju redzēt Stendzenieku.

Kā pirmo sorosisti mēģināja izsmiet Grasbergu par viņa kristīgajām vērtībām, par to, ka viņš ir septiņu bērnu tēvs un dzīvo laulībā ar vienu sievu.  Ja tas viņiem šķiet iemesls izsmieklam, tad katrs no jums var izdarīt savus secinājumus.  

Kā nākamais bija Ēriks Stendzenieks. Arī viņu centās cepināt visdažādākajās pozās, taču humors nevelk un ir par īsu. Stendzinieks pats par sevi publiski ir pateicis vairāk nekā jebkurš sorosists, tāpēc ar veciem notikumiem un jokiem mūs pārsteigt ir neiespējami.  

Un, protams, kā gan bez Šlesera pieminēšanas?! Tā taču ir humora augstākā pilotāža! Taču arī šie jociņi nenostrādāja - šķita, ka visvairāk par tiem smējās paši to autori un viņu draudziņi.   Kā saka - parādi mazo pirkstiņu, un viņi smiesies. Katram savs humora līmenis. Lai ir kur augt. ĀMEN  

Gatis Eglītis

Labas pārvaldības un caurspīdības labad, būtu jāpublicē visu ministriju, valsts aģentūru maksājumi par dalību LAMPA festivālā. Valsts budžetam grūti laiki.
Cik LAMPĀ ir nodokļu naudas tā arī palika neatbildēts.

Roberts Žemaitis

Festivāls "LAMPA" sevi pozicionē kā vietu atvērtām un daudzveidīgām diskusijām, kur ikvienam viedoklim ir iespēja tikt uzklausītam. Taču daudziem apmeklētājiem rodas pavisam cits iespaids – ka tur tomēr dominē liberāli kreisais pasaules skatījums, kamēr citi uzskati paliek otrajā plānā vai pat tiek izsmieti.

Tāpēc rodas sajūta, ka neliela, ideoloģiski aktīva sabiedrības daļa cenšas savu pasaules uzskatus uzspiest vairākumam, ka gandrīz vai vienīgo pareizo un progresīvo viedokli. Apkopoju galveno, kas jāzina par šo festivālu. Ilga Liepiņa: Bet pats skumjākais ,ka šī izdegusī Lampa, neredz patiesās problēmas un primārās lietas, kuras būtu jāuzlabo vienkāršo LV iedzīvotāju ikdiená.Tie "šprices" dalībnieki redz tikai sevi un to "onkuli" ,kurš tev visu dávās, ja darīsi kā viņam tīk. Jā ir dažas labas lietas, kaut vai par to ,ka visi cilvēki ir vienádi un līdzvērtīgi! Izrādás tukši várdi,bet tā taču nevajadzētu būt. Bet tad man nav saprotams, kāpēc tiek apzagti pensionāri un par iztikas minimumu nostrádināti vienkāršo darbu darītāji? Kăpēc medicīna ir par maksu? Un kā tiek atbalstītas ğimenes ar bērniem? Mană laikā bērnudārzi, skolas un mácību grámatas bija par brīvu. Uj , un pat augstkolas un tehnikumi bija par brīvu- tajos pat maksája stipendiju sekmīgajiem. Kas notiek tagad? Kundzes danco uz skatuves, bet strādniekiem liek rakt prettanku grávjus un būvēt dronu ražotnes( jo tad redz būšot darbs). Bet tai pašá laikā sludina: mums taču jādraudzējas ar visám tautībâm. Laikam tur kádam jumts riktīgi no naudas ir aizbraucis pa pieskari. Piedodiet, es esmu par mieru un vienlīdzību. Bet Soross mani neredz un nedzird!
Normālam, parastam, domájošam cilvēkam tá gaismu nedod. Tas ir viņu burbuļa tigelangelis. Šlesers un Iljiĉs...vai ká viņus tur sauc, ir tádi paši sava pašlabuma meklētāji, bet citu oligarhu sponsorēti. Valsts Varai jāpieder tádiem līderiem, kuri līdzsvaros finansiālās atšķirības starp dažādiem sláņiem. Pārtrauks savu dalību Krievijas un Ukrainas kará. Sáks atjaunot zemi, ražošanu. Paši ar saviem spēkiem. Bet kas notiek tagad? Mazs slānītis LV miljardieri un valdība tai skaitā, vienkárši uzdirš ( atvainojiet par rupju várdu) saviem tautiešiem uz galvas.
Kristiana Krautere: organizējiet savu festivālu, un spriedelējiet kamēr slikti paliek. Pašlaik jūs izklausāties pēc tādas, kas aizgājusi uz operu un cepjas par to, ka bija jāklausās operdziedātāji, jo vēlējāties skatīties hokeju!
Viestuts Odītis: Pirms 8 gadiem tur biju, viens piemērs, man pienāca jauna smaidoša meitene, rāda uz vienu vīrieti, saka, ka viņš HIV pozitīvs, vai es varētu ar viņu sasveicināties? Es prasu kāpēc man tas jādara? Lai parādītu, ka nebaidos? Es viņai - kāpēc man jāspiež roka svešam cilvēkam? Viņa man - man bail? Es negribu spiest roku svešam cilvēkam, lai kaut ko kādam pierādītu! Tā arī viņa mani nesaprata! Ko darīt, ja cilvēks ir aita, ja viņa galvenais vadmotīvs ir - ko citi par mani padomās?

Aivars Borovkovs

Lampa tomēr ir sava veida mūsdienu kultūrvides fenomens. Tas pat ir amizanti, paklausīties, kā cilvēki sajūtas svarīgi, kaut ko brīvi pļāpājot uz mazās skatuvītes. Tik koncentrēti vienviet un publiski dzirdēt tik daudz totālas aplamības reti kad ir iespēja. Kaut kur lentā bija Lindas Čurihas dusmas par dzimumu vienlīdzības neievērošanu. Vizuāls novērojums precīzs, jo vairākās teltīs redzēju tērgājot tkai sievietes, lsi gan personīgi dodu priekšroku tam, kas galvā. Tas vecmodīgi, zinu.
Bet, tā jau forši, nekāda vaina - brīvdiena, spīd Saule, visi laimīgi, odi nekož.

Atis Ozo: Pašķirstīju sLAMPA veblapu, uzdūros šim: pieejas koučs [ir arī atejas koučs?, sertificēts koučs, karjeras koučs, sistēmiskais koučs, paliekošu pārmaiņu koučs...  un kapēc tikai sievietes sēž šajā tukšdiršanas industrijā.
Normunds Namnieks: Gaidot futeni, fonā griežas "Lampas" politiķu "cepināšana". Mums ir problēmas ar "mācēt jokus". Mums ir milzīgas problēmas. No dzirdētā vairāk raudiens nāk, nekā dabiska vēlme pasmieties par labu joku un ironiju.

Ieva: Parasti tādus rupekļus vienkārši ignorēju. Bet šoreiz pateikšu gan - jums, cienītais (-ā), nav ne sūda saprašana par humoru. Un ja var ieņirgt (un tas nav humors) par džeka 1 (!) sievu un 7 (!) bērniem - tad jūs, ieņirdzēji, esat vienkārši slimi. Ejiet ārstēt galvu (smadzenes)

Aivars Borovkovs: No rīta padalījos iespaidos pēc Lato Lapsa twīta. Noklausījos fonā. Pārdomājot redzēto un dzirdēto, jāsaka, ka šāda apņirgšana ir visai loģiska, ja atrodies svešā domubiedru dārzā, kurā dalībniekiem ir apsmiekla vērta ir daudzbērnu latviešu ģimene ar septiņiem bērniem, pašiem uz trim dalot vienu vibratoru. Vienīgais tautsaimniecības programmātiskais dokuments, par kuru tiek pļurkstēts, ir Stambulas Konvencija, kuru liela daļa publikas nav lasījuši.
Tāpēc - loģiski, saturīgi un progresīvi. Ar nākotni, bet bez Latvijas.

Jānis Citskovskis: 

Festivāls Lampa Cēsīs izraisījis vētru sociālajos tīklos. Politiķu cepiena jēlības, Bražes un Lāces dejas pretnostatījušas cilvēkus un dažādas sabiedrības grupas. Bet kāda tad ir Lampas loma un devums Latvijas sabiedrībai un valstij?

Nenoliedzami Lampa kļuvusi par Baltijas mērogā atzītu sarunu festivālu, kas veicina demokrātisku sarunu kultūras attīstību. Taču sākotnēji viens no Lampas mērķiem bija arī samazināt simbolisko attālumu starp sabiedrības pārstāvjiem un lēmumu pieņēmējiem. Diemžēl vairāk kā 10 gadu laikā tas nav izdevies. Sabiedrības uzticēšanās politiskajām partijām, valdībai un parlamentam joprojām ir kritiski zema. Kāpēc tā? Jā, Lampa kļuvusi par liberāli demokrātiskās sabiedrības daļas simbolu. Viedi cilvēki un izglītojošas sarunas. Sarunas bez tabu. Sarunas, kas veicina domu un ideju attīstību. Taču festivāls zināmā mērā pārvērties par līdzīgi domājošu Rīgas un Pierīgas iedzīvotāju tusiņu Cēsīs. Trūkst daudzu sabiedrības sociālo grupu pārstāvniecības. Ārpus politiķu cepiena nav esošo politisko varu izaicinošu un konfrontējošu sarunu. Pēc sarunām neseko tālākas rīcības. Tāda savējo papļāpāšana ar vēlāku zīmēšanos soc.tīklos. Ko darīt? Jau kādus gadus 4 atpakaļ vienā no sarunām ar Lampas dibinātāju un vadītāju Ievu Moricu minēju, ka Lampa sasniegusi stadiju, kad jādomā par tālāko attīstību. Piedāvāju organizēt Lampu Rēzeknē vai Daugavpilī. Būs izaicinoši? Jā. Atnāks citādi domājoši cilvēki. Būs vērtību sadursmes un nepieņemami viedokļi. Jā, bet beidzot sāksim sarunāties. Varbūt labāk sapratīsim viens otru.

Marta Andersone:

Sarunu festivāls "Lampa" un jautājums - kāpēc latviešiem nedzimst bērni?  Latviešu skaits samazinās. Pēc pašreizējām demogrāfiskajām prognozēm pēc vairākiem gadu desmitiem Latvijas iedzīvotāju skaits var būt ievērojami mazāks. Ja saglabāsies pašreizējās tendences, līdz gadsimta beigām tas var sarukt pat zem 1,5 miljoniem.

Agrāk latviešiem bija lielas ģimenes - pieci un vairāk bērni nebija nekas neparasts. Taču jau kādu laiku situācija ir krasi mainījusies. Kas pie tā ir vainīgs? Vieni saka - nauda, ekonomiskā situācija un dzīves dārdzība. Tas viss, protams, ietekmē, taču galvenais iemesls meklējams vērtību maiņā sabiedrībā.

Manuprāt, milzīga ietekme ir bijusi progresīvo un citu kreisi orientēto spēku ideoloģijai, kā arī sabiedrības daļas klusajai piekrišanai tai. Liela daļa mūsdienu sieviešu sāk uzskatīt bērnus par kaut ko nevēlamu vai traucējošu. Šādā skatījumā vairs nav vietas nekam vērtīgam un skaistam. Šī kreisā ideoloģija ir aizgājusi tiktāl, ka bērnu dzimšana tiek burtiski dēmonizēta. Grūtniecība un dzemdības bieži tiek aprakstītas šausminošos un negatīvos toņos - viss process tiek attēlots kā kaut kas nejauks un atbaidošs. Savukārt bērnu audzināšana tiek pasniegta kā nebeidzamas mokas: tiek borēts, ka bērns atņem brīvo laiku, ka pēc tam vairs nebūs savas dzīves un ka bērns ir tikai un vienīgi apgrūtinājums. Rezultātā mums aug vesela paaudze, kurai ar ideoloģijas palīdzību ir iestāstīts, ka bērns nav skaistākais, kas var būt šajā pasaulē, bet gan smaga nasta, kas jāiegūst caur sāpīgu un grūtu procesu.

Latvijas galvenā problēma ir demogrāfiskā krīze un vērtību maiņa sabiedrībā. Dzimstība jau ilgstoši ir zemāka par paaudžu nomaiņai nepieciešamo līmeni.

Kamēr pie varas būs "progresīvie" – cilvēki, kas atbalsta Stambulas konvenciju un līdzīgas kreisās ideoloģijas –, tikmēr būs ļoti grūti panākt pozitīvas pārmaiņas Latvijas demogrāfijā. Tikai tad, kad Latvijā būs valdība, kas patiesi atbalsta ģimenes, bērnu dzimšanu un tradicionālās vērtības, mums būs reāla iespēja, ka Latvija atkal augs un latviešiem atkal būs lielas ģimenes. 

Ā, un kāds tam visam sakars ar festivālu "Lampa"?  Festivālā "Lampa" mēs ļoti spilgti redzējām, kā tiek izsmietas daudzbērnu ģimenes. Un smējās tieši tie paši kreisās ideoloģijas upuri. Radikālā feminisma nežēlīgie augļi - sievietes, kuras, visticamāk, nekad nebūs māmiņas...

Tā, lūk! Kulberga un Progresīvo ideloģija dzimstību neveicinās. "Kāpēc Kulberga: kāds vaicās? Tapēc, ka viņs atbalsta Stambulas konvenciju, kas ir radikālā feminisma ieviešanas mehānisms. Ko par šo domājat jūs? Dalies ar ierakstu un izsaki savu viedokli komentāros!

Ringolds Balodis

Pēc festivāla "Lampa" un tā sauktā "Politiķu cepiena" palasīju Otto Ozola, "Ogres ziņu" viedokļus, kā arī paklausījos Ērika Stendzinieka un Lato Lapsas vērtējumu. Sākšu tieši: mums, latviešiem, ar humoru ir ļoti bēdīgi. Tas, ko redzam uz skatuves, nav nekāds humors, tā ir lēta, aprobežota ņirgāšanās.  

"Cepiens", ko rīko "Lampa" (starp citu tāpat kā liela daļa citu telšu debašu) sen vairs nav nekāda neitrāla diskusiju platforma. Tas ir kļuvis par vienpusīgu "wokistu" ideoloģijas ruporu, kas ir demonstratīvi neiecietīgs un agresīvs pret jebko, kas nav "pareizais" viedoklis. Un konservatīvs skatījums šai Sorosa maizē uzaudzinātai zelta jaunatnei ir greizs viedoklis.  

Biju Cēsu "Lampā" pag. Piektdien kopā ar Aināru Šleseru, kurš ņēma dalību "Premjeru debatēs". Manu uzmanību saistīja tas, ka brīdī kad Šlesers uz skatuves runāja par partijas "Latvija pirmajā vietā" aizstāvētajām kristīgajām vērtībām, tradicionālu ģimeni, pie skatuves sēdošais "progresīvais" jaunatnes zieds sāka svilpt, skaļi, nievājoši smieties. Skaļi runāt par tradicionālu ģimeni un kaut kādu morāli šeit Lampā", taču ir smieklīgi. Lai cik tas ar nebūtu jokaini. Latvijas valsts pamatvērtības ir kļuvušas par izsmieklu objektu pasākumā, kas tiek rīkots par nodokļu maksātāju naudu. Mūsu naudu!  

Runājot par aktiera Jāņa Kroņa "cepināšanu" pret Jāni Grasbergu jāatzīst, ka tas bija nožēlojams mēģinājums izpatikt šai šaurajai, ideoloģiski nozombētajai publikai. Kronis tik ļoti centās būt "savējais", ka aizmirsa par humora robežām un profesionalitāti. Mans secinājums ir skarbs: konservatīviem cilvēkiem šādos pasākumos vairs nav ko darīt – tur nav ne diskusiju, ne cilvēciskas cieņas. Un galvenais – ir pienācis laiks šādus pasākumus izsēdināt no valsts budžeta "siles". Ja pasākums ir vienas ideoloģijas fanu saiets, lai arī paši to finansē, nevis izmanto nodokļu maksātāju naudu, lai ņirgātos par daļu sabiedrības.

Jā un kad publiski ņirgājās par daudzbērnu tēvu un kristieti Grasbergu, ko gan viņam bija darīt? Vien muļķīgi smaidīt un pārdomāt, kāpēc viņš vispār ir atnācis uz šo progresīvo tusiņu?

Edmunds Zivtiņš

Jāatņem valsts finansējums un jāslēdz!

Vārda brīvība ir demokrātiskas valsts pamats. Taču demokrātija nav tikai tiesības runāt – tā ir arī atbildība par to, kādus vēstījumus mēs izplatām un kā tie ietekmē sabiedrību.  

Sarunu festivāls “Lampa” gadiem ilgi tiek pasniegts kā vieta diskusijām, ideju apmaiņai un brīvai domāšanai. Tomēr brīvai sabiedrībai ir jāspēj uzdot arī neērtus jautājumus: vai jebkura izteiksmes forma ir pieņemama tikai tāpēc, ka tā tiek nosaukta par humoru vai satīru ? 11. jūlijā notikušais “Politiķu cepiens” man radīja dziļu vilšanos un sajūtu, ka robeža starp asu humoru un cilvēka cieņas aizskaršanu tika pārkāpta. Daļa izteikumu tika uztverta kā mātes lomas noniecināšana, Latvijas pamat vērtību apšaubīšana un kristīgo tradīciju nievāšana. Satīrai ir tiesības būt asai, taču tai nevajadzētu pārvērsties par sabiedrības pamatvērtību pazemošanu.  

Īpaši satraucoši ir tas, ka šādi pasākumi bieži tiek uztverti kā sabiedrības izglītojoša platforma un saņem arī publisku atbalstu. Ja sabiedriskie līdzekļi tiek izmantoti pasākumiem, kuros daļa sabiedrības jūtas pazemota vai aizskarta, ir nepieciešama nopietna diskusija par finansējuma piešķiršanas principiem un to lietderību.  

Valsts nauda nav jātērē vienas kopienas interesēm. Ir jāizvērtē, vai prioritātei jābūt pasākumiem, kas veicina šķelšanos un pretrunas, vai arī ieguldījumiem jābūt jomās, kas tieši stiprina bērnu un ģimeņu labklājību – skolās, bērnudārzos, drošības un veselības programmās, tostarp bērnu peldētprasmes apguvē.   Jā - sabiedrībai ir tiesības kritizēt ne tikai politiķus, bet arī kultūras un publiskās diskusijas telpu. Demokrātija nav tikai tiesības izteikties – tā ir arī spēja uzklausīt kritiku un cienīt tos, kuri nepiekrīt.  

Satīra var būt vērtīgs demokrātijas instruments, ja tā atklāj problēmas un mudina domāt. Taču, ja tā balstās uz cilvēku pazemošanu, ģimenes un vērtību izsmieklu, tā riskē kļūt nevis par brīvības izpausmi, bet par sabiedrības uzticēšanās graušanu.   Latvijas sabiedrībai ir vajadzīga drosmīga un brīva diskusija, taču tai jābalstās cieņā pret cilvēku, tradicionālu ģimeni, kristīgām vērtībām, valsti un tās kultūras pamatiem.

Ogre.net

Rakstnieks un politiskais komentētājs Otto Ozols pēc šī gada sarunu festivāla LAMPA apmeklējuma saka, ka bijis tur divas reizes - pirmo un pēdējo, un nu viņam pietiks. Sociālajos tīklos apmeklētāji īpaši daudz izsakās par "Politiķu cepiena" norisi un "pārkāptajām sarkanajām līnijām". O.Ozols pasākumu raksturo kā "noteiktas ļaužu grupas pasākums, kur viņi "tīklojas" - izrādās viens otram - cik viņi gudri, smalki, kas par intelekta lidojumu - tādas savstarpējās pašslavināšanas, rafinētu glaimu un smalku terminu pārgremojumu orģijas. Lai imitētu kaut kādu politisko plurālismu, tiek pieaicināti arī naivāki pārstāvji no citām 'smilškastītēm'. Viņus smalkie ļaudis cenšas pataisīt par apsmiekla objektiem un savas apšaubāmās gaumes humora izpratnē apņirgt, kas nereti robežojas vai pat pārkāpj gluži cilvēcīgu pazemošanas robežu."

"Protams, kritiķi iebildīs - redz, nav jau tik traki, svarīgi, ka cilvēki socializējas, apmainās ar domām, idejām, diskutē, tīklojas un citādi kopojas. Protams, tas vienmēr ir labi! Pats galvenais viņu karogs - tā pilsoniskā sabiedrība (un viņi, pašsaprotami, ir šīs sabiedrības gudrākā un gaišākā daļa) izdiskutē, kopīgi atrod valsts, sabiedrības attīstības labākās idejas. Varbūt, nestrīdos," tā O.Ozols.

Viņš savā Facebook ierakstā turpina ar ES datu aktualizēšanu no Eurostat, kur "mēs redzam, ka no šīs gadiem ilgās tīklošanās nav bijusi pilnīgi nekādas jēgas - šie smalkie ļaudis, savstarpēji izrādījušies, notusējuši vienu kopīgu vasaras nedēļas nogali pa Cēsīm, atgriežas Rīgas kabinetos un krogos, lai turpinātu tieši tādā pašā garā - apkalpojot dažādus oligarhus, interešu grupas, paaugstinot sev algas, izdomājot piemaksas un politiskā tūrisma maršrutus pirmajā klasē vai privātlidojumus. Protams, protams, neaizmirstot par komandējuma naudām."

Komentētājs uzsver, ka nemainīgi Eurostat apliecina, ka Latvija kā bija, tā joprojām ir palikusi vājākā no Baltijas valstīm un viena no nabadzīgākajām Eiropas Savienībā. Viņš asi kritizē, ka šāds pasākums "nav devis nekādus vērā ņemamus intelektuālus pienesumus valsts attīstībai, politikas kvalitātei. Tātad no vēlētāju viedokļa tas ir vienas ļaužu grupas tusiņš, nekas vairāk.  
Bet tai pašā laikā dažādas politiķu kontrolētas iestādes tur notērē brangus līdzekļus, kas būtu lieti noderējuši valstij, sabiedrībai - mediķiem, ugunsdzēsējiem, skolotājiem, karavīriem, zinātniekiem."

Viņš cerot, ka "kādreiz vēlēšanās uzvarēs politiskie spēki, kas rūpīgi un principiāli pārbaudīs visus šāda veida tēriņus, to jēgu un pievienoto vērtību."

Ko cilvēki saka par cepiena pēcgaršu?

"Politiķu cepienā" kā piesaka paši organizatori - četri komiķi uz skatuves pēta, preparē un ķidā visu, ko paveikuši (un nav paveikuši) četri Latvijā zināmi politiķi. Ierocis katram tikai viens – viņa atbildes runa.

Šogad "Cepienu" nemainīgi vadīja komiķis Jānis Skutelis. Savukārt politiķus "cepināja" dramaturģe Anete Konste, komiķis Rūdolfs Kugrēns, aktieris Jānis Kronis un šī gada debitants – aktieris un režisors Matīss Budovskis.

Politiķi, kuri tika "cepināti" bija reklāmas speciālists, Rīgas domes deputāts Ēriks Stendzenieks, bijusī Saeimas deputāte, bijusī kultūras ministre un bijusī Eiropas Parlamenta deputāte Dace Melbārde, Saeimas deputāts no Mazsalacas Harijs Rokpelnis un Saeimas sekretārs un uzņēmējs Jānis Grasbergs. Tieši par pēdējo politiķa preparēšanu sociālajos tīklos uzvirmoja "citi cepieni". Cilvēki saklausīja necienīgus izteikumus par politiķa kā daudzbērna tēva izvēlēm un kristīgo pārliecību. Kā zināms, J.Grasbergs ir septiņu bērnu tēvs.

Marta Andersone Facebook raksta: "Latvijas galvenā problēma ir demogrāfiskā krīze un vērtību maiņa sabiedrībā. Dzimstība jau ilgstoši ir zemāka par paaudžu nomaiņai nepieciešamo līmeni. Kamēr pie varas būs "progresīvie" – cilvēki, kas atbalsta Stambulas konvenciju un līdzīgas kreisās ideoloģijas –, tikmēr būs ļoti grūti panākt pozitīvas pārmaiņas Latvijas demogrāfijā.
Tikai tad, kad Latvijā būs valdība, kas patiesi atbalsta ģimenes, bērnu dzimšanu un tradicionālās vērtības, mums būs reāla iespēja, ka Latvija atkal augs un latviešiem atkal būs lielas ģimenes. 
Ā, un kāds tam visam sakars ar festivālu "Lampa"? Festivālā "Lampa" mēs ļoti spilgti redzējām, kā tiek izsmietas daudzbērnu ģimenes. Un smējās tieši tie paši kreisās ideoloģijas upuri. Radikālā feminisma nežēlīgie augļi - sievietes, kuras, visticamāk, nekad nebūs māmiņas..."

Reinis Pētersons raksta: "Ja “Politiķu CEPIENĀ” tiktu ilgstoši un pazemojoši izsmieta politiķa seksuālā orientācijā tikai tāpēc, ka viņš ir gejs vai viņa lesbiete, vai sabiedrība to uzskatītu par pieņemamu politisko humoru? Ja atbilde ir NĒ, tad rodas jautājums- kāpēc būtu pieņemami izsmiet cita politiķa reliģisko pārliecību, ģimenes seksuālo dzīvi, agrākas atkarības vai citas personiskas dzīves epizodes."

Baiba Karpova norāda, ka "Klausoties "politiķu cepienu" arī man nelikās īsti vietā iesmiet par to, ka politiķim ir kupla ģimene. Gribam, lai Latvijā uzlabotos demogrāfiskā situācija, bet tad skaisti par to iesmej. Bet nu- tā ir pašu "cepinātāju" kompetence."

Ilze Andriksone pēc J.Kroņa uzstāšanās, kurā viņš it kā ar humoru un satīru runāja par deputātu J.Grasbergu jautā: "Nav arī skaidrs, kāpēc apņirgtie tam ļaujas, pat mēģinot smieties ne vien, sanāk, par sevi, bet arī dažbrīd ģimenes locekļiem."

Arvids Bobinskis uzskata, ka "apņirgtajam politiķim pēc šādas attieksmes manuprāt vajadzēja vienkārši iet no turienes prom. Lai tad šie "cepinātāji" turpina paši cepties, kā nu viņiem tīk."

Inese Silabriede saka, ka katru gadu attiecībā par šo cepienu ir liela neizpratne. "Pirmkārt, kāpēc politiķi izlemj tur piedalīties, zinot, ka tiks publiski pazemoti un izķēzīti. Vai ir kādi noteikumi, kāpēc nevar no tā atteikties? Otrkārt, kā garīgi brīvs cilvēks var atļauties pacietīgi noklausīties, ka tev tiek izgāzts spainis mēslu, personīgi un ģimeni skaroši apvainojumi. Vai tiešām nevar piecelties un vienkārši klusējot aiziet? Katram cilvēkam taču ir savs lepnums, par ko viņu arī var cienīt."

Inta Inta raksta, ka "bija kauns un nepatīkami to upuru vietā un es gaidīju, ka sevi un savu ģimeni cienoš cilvēks piecelsies un pārtrauks to murgu, bet kā viņš jutās, bija lasāms viņa apjukumā."

Zalamans Zeltkalns analizē tā: "Tur viss bija tā puslīdz ciešami. Ēriku labi uzcepa, šis pat bija redzamā šokā, tāpat, kā Makgregors tajā vakarā ringā. Bet Grasbergam vajadzēja pēc tā zemiskā joka par gumijas cimdu guļamistabā, piecelties un iedot tam Kronim tādu progresīvu pļauku,(stiprāku jau neko šis neizturētu) kā to izdarīja Vils Smits, kad komiķis Roks Oskara ceremonijā tizli pajokoja par Smita sievu."

PR jomā strādājošais speciālists Kristians Rozenvalds garākā analīzē apkopo savas domas šādi: "Var mērīt temperatūru sabiedrībā ar socioloģiju vai vēlēšanu rezultātiem, taču man ļoti nozīmīgi šķiet arī joki, spēja pasmieties par šodien notiekošo un jo īpaši par sevi. Tāpēc ar lielu interesi arī šogad vēroju “Cepienu” Sarunu festivāls LAMPA noslēgumā.
Ja citkārt interesantāki bija politiķi, kamēr mūsu pašu "cepēji" vēl mācījās "cept", mācījās jokot, nevis izsmiet, tad šogad jau bija otrādi. 
Jā, arī šogad "cepējiem" dažubrīd arvien bija šabloniska vienveidība, piemērām, izpatīkot progresīvajam skatītājam ar Stambulas konvencijas pārmērīgu pieminēšu, izsmejot "cepamā" bērnu skaitu vai cenšoties marginalizēt Aināru Šleseru āpat vien, vietā un nevietā. Taču, jāatzīmē, ka šogad bija arī ļoti gaumīgi kariķējumi, tā, ka man vairs nebija žēl, ka "cepēji" par šādu "cepšanu" saņem arī honorārus."

Raimonds Krieviņš

Stendzenieks katlā, Šlesers kā garšviela. Kāpēc 'Lampa' šogad uzvārīja biezāko politisko zupu vēsturē?

Satīra.
Vakars solījās būt karsts. Ne jau laikapstākļu dēļ. Pulkstenis rādīja 21.15, ekrānā iemirdzējās festivāla "Lampa" skatuve, un es, bruņojies ar tālvadības pulti, tasi kafijas un pavisam neviltotu apetīti pēc kvalitatīvas politiskās satīras, pieslēdzos "Delfi". Bija pienācis laiks ikgadējam kulinārijas šovam – "Politiķu cepienam".  

Jau pēc pirmajām minūtēm kļuva skaidrs – šovakar ēdienkarte būs īpaši izsmalcināta. Pie plīts stāvēja šefpavārs Jānis Skutelis, bet virtuvē rosījās viņa uzticamā brigāde – Konste, Kugrēns, Kronis un debitants Budovskis. Naži bija uzasināti, pannas sakarsētas, un publika gatava baudīt vakara galveno ēdienu.   Vakara centrālais produkts – Rīgas domes deputāts, reklāmas speciālists un sociālā tīkla "X" nemiera cēlājs Ēriks Stendzenieks. Jāsaka godīgi – pavāri strādāja meistarīgi. Nekādu lētu personisku apvainojumu, nekādu samākslotu intrigu. Katra sastāvdaļa tika rūpīgi nomazgāta, nomizota un tikai tad likta katlā. Stendzenieka publiskie izteikumi tika izanalizēti kā reti garšaugi, viņa reklāmas kampaņas – atkaulotas līdz faktiem, bet pašpārliecinātība pārvērsta koncentrētā buljonā.  

Tomēr ar vienu sastāvdaļu bagātīgu zupu neizvārīsi. Tieši īstajā brīdī katlā ar pamatīgu plunkšķi pievienoja Aināru Šleseru un visu "Latvija pirmajā vietā" komandu. Te nu zupa ieguva īsto raksturu – biezu, tumīgu un mazliet eļļainu. Buljons kļuva tik piesātināts, ka brīžiem šķita – katrā karotē ir pa kādam priekšvēlēšanu solījumam, pa saujai skaļu lozungu un pa šķipsniņai politiskās pašpārliecības.  

Pavāri maisīja katlu ar apskaužamu precizitāti. Jo vairāk viņi maisīja, jo bagātīgāks kļuva virums. Zālē smiekli nāca viļņiem, bet pie ekrāniem, domāju, ne viens vien skatītājs pie sevis noteica: "Nu šī gan ir izdevusies recepte." Tad pienāca brīdis zupu nogaršot galvenajam varonim. Man radās iespaids, ka Stendzenieks nebija gatavs tam, kas tikko bija noticis. Viņš, šķiet, bija gaidījis ierasto politisko "cepienu", kur pāris joki trāpa mērķī, pāris aizlido garām un viss beidzas ar pieklājīgiem aplausiem. Taču šoreiz pavāri bija uzvārījuši ko daudz meistarīgāku. No viņa paša publiskās darbības un ar LPV piedevām bija tapis tik biezs un garšām bagāts virums, ka improvizēt pretī kļuva krietni grūtāk. Atbildes runā tas bija jūtams.  

Vārdi it kā bija, taču tie vairāk atgādināja pavirši sakultu mērci, ko steigā cenšas uzliet jau gatavam ēdienam, cerot mainīt tā garšu. Neizdevās. Jo zupa jau bija izvārīta. Publika to bija pagaršojusi, novērtējusi un sapratusi, ka recepti vairs nav iespējams pārrakstīt. Iespējams, tas arī bija visa vakara interesantākais secinājums.  

Labs "Politiķu cepiens" nav par to, kurš pasaka pēdējo joku. Tas ir par to, vai cilvēks spēj izturēt brīdi, kad pats kļūst par galveno sastāvdaļu. Šoreiz pavāri virtuvi kontrolēja no pirmās līdz pēdējai minūtei, un galvenais produkts acīmredzami nebija gatavs tam, cik meistarīgi viņš tiks pagatavots. Rezultāts? Lieliska zupa. Sātīga. Asa. Ar izcilu garšu un bagātīgu aromātu, kurā humors harmoniski sadzīvoja ar faktiem.  

Ja nedēļas nogalē šo kulināro izrādi palaidāt garām, sameklējiet ierakstu. Tik labi pagatavotu politisko zupu Latvijas mediju virtuvē negadās baudīt katru dienu. Vēl retāk gadās redzēt, ka galvenais ēdiens tikai pie galda saprot, cik izcili pavāri to jau paspējuši pagatavot.
Labu apetīti!