Tiek dibināta Latvijs Republikas Valsts kontrole

Pasludinot Latvijas valsts neatkarību 1918. gada 18. novembrī, radās nepieciešamība pēc valsts darbību uzraugošas iestādes.

Reizē ar augstākās valsts izpildvaras, Latvijas Pagaidu valdības, izveidi 1918. gada 2. decembrī tika nodibināta arī Latvijas Republikas Valsts kontrole.

Līdztekus ministriem Pagaidu valdības vadītājs Kārlis Ulmanis jaunajā valsts kontroliera amatā iecēla Eduardu fon Rozenbergu — vācu muižnieku un advokātu, vācu progresīvā bloka pārstāvi, kurš bija lojāls un aktīvi darbojās Latvijas labā.

Agrāk Latvijas teritorijā darbojās cariskās Krievijas Valsts kontroles iestādes, kuru arhīvi un citas vērtīgākās mantas jau 1915. gadā tika aizvestas uz Iekškrieviju, kā arī lielākā daļa agrāko darbinieku bija devušies bēgļu gaitās, tāpēc jaunajai valsts iestādei trūka darbinieku.

Lielinieku (Pētera Stučkas valdība) un vācu okupācijas (Andrieva Niedras valdība) laikā LR Valsts kontrole kā neatkarīga institūcija pastāvēja tikai formāli. Iesākto jaunā Valsts kontroles likuma izstrādāšanu 1919. gada janvārī pārtrauca lielinieku iebrukums Rīgā. Valsts kontrolieris Eduards fon Rozenbergs devās uz ārzemēm, savukārt iestādes darbinieki izklīda.

Pēc lielinieku (boļševiku) nostiprināšanās lielākajā Latvijas teritorijas daļā 1919. gadā tika izveidota padomju tipa kontroles institūcija — Valsts revīzijas un kontroles komisariāts, kas pastāvēja līdz 1920. gada vidum. Pētera Stučkas valdībā darbojās 11 balsstiesīgi tautas komisariātu komisāri un daži nodaļu vadītāji bez balsstiesībām. Šajā marionešu valdībā par valsts kontroliera līdzinieku varētu uzskatīt Valsts revīzijas komisāru Augustu Sukutu.

Savukārt pēc 1919. gada 16. aprīļa vācu ķeizara lojālistu puča tika nodibināta pirmā Andrieva Niedras valdība, kas par valsts kontrolieri iecēla Frici Albertu Arāju. Jau tā paša gada 17. jūnijā viņu nomainīja Heinrihs fon Brimers. 

Pēc Niedras valdības pakļautā Landesvēra un Dzelzsdivīzijas sakāves Cēsu kaujās no Liepājas 1919. gada 8. jūlijā Rīgā atgriezās Kārlis Ulmanis ar Latvijas Republikas Pagaidu valdību. Jau 1919.gada 13. jūlijā Ministru prezidents izveidoja savu otro kabinetu, par valsts kontrolieri ieceldams zvērinātu advokātu Paulu Mincu. Valsts kontroles darbība tika īslaicīgi pārtraukta Bermonta uzbrukuma Rīgai laikā un atjaunota pēc 11. novembra.

Pēc Valsts kontroles likuma izsludināšanas (1923—1940)

Jaunais Valsts kontroles likums spēkā stājās 1923. gada 16. augustā.

Likums par Valsts kontroli paredzēja, ka padomes locekļus ieceļ amatā Ministru kabinets, bet apstiprina Saeima.

Saskaņā ar likumu par Valsts kontroli tika organizēta arī Valsts kontroles padomes sevišķā sēde ar tiesas funkcijām. Aktīvi sadarbojoties ar Valsts kontroli, 1924. gadā tika sagatavots un pieņemts Valsts budžeta likums, kas lika pamatus budžeta saimniecībai, pieradinot valsts darbiniekus saimniekot budžeta robežās.

Jau 1923. gada 13. novembrī par valsts kontrolieri tika ievēlēts Roberts Ivanovs. Valsts kontroliera amatā Roberts Ivanovs darbojās līdz 1934. gada 15. maijam, līdz valsts apvērsumam, kad iesniedza atlūgumu pēc paša vēlēšanās.

Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma Valsts kontroli iekļāva izpildvaras struktūrā un valsts kontrolieri iecēla Ministru kabinets. Taču, arī autoritārisma periodā Valsts kontroles likuma pirmais pants, kas Valsts kontroli raksturo kā neatkarīgu, koleģiālu institūciju, palika spēkā.

Kārlis Ulmanis par valsts kontrolieri iecēla bijušo departamenta priekšsēdētāju Jāni Kaminski, kas šajā amatā nostrādāja līdz 1939. gada 25. oktobrim, kad tika iecelts par finanšu ministru. Viņa vietā valsts kontroliera amatu līdz Latvijas okupācijai ieņēma bijušais pirmā departamenta priekšsēdētājs Kārlis Piegāze.

Okupācijas laikā (1940—1991)

Laikā no 1940. gada līdz 1991. gadam Valsts kontrole kā institūcija Latvijā nedarbojās, bet valsts finanses kontrolējošās iestādes ar dažādiem nosaukumiem un atšķirīgiem uzdevumiem un mērķiem tika veidotas un strādāja līdz 1991. gadam. Latvijas PSR darbojās Valsts kontroles komiteja. Padomju Savienībā ideoloģiski bija grūti atzīt, ka ir personas vai iestādes, kuras neaimnieciski vai pat noziedzīgi izturas pret tiem uzticēto mantu, tāpēc VKK no vienas puses var raksturot kā formāli eksistējošu iestādi, taču gadījumos, kad tika konstatēti likuma pārkāpumi, VKK veica pamatīgu revīziju kopā ar Finanšu ministrijas Kontroles un revīzijas pārvaldi. Revīzijas materiāli bija apjomīgi un ļoti pamatīgi sagatavoti, tāpēc izmeklēšanas iestādēm nebija sarežģīti veikt izmeklēšanu šādās lietās un celt apsūdzības pret konkrētām amatpersonām. 

Kara laikā Latvijas Republikas Valsts arhīva telpās Rundāles pilī esošie Valsts kontroles un Valsts statistikas pārvaldes arhīvu dokumenti gāja bojā.

Pēc neatkarības atgūšanas (kopš 1991. gada)

Latvijas Republikas Augstākā Padome 1991. gada nogalē pieņēma likumu "Par Valsts kontroli", taču Valsts kontrole kā iestāde tika nodibināta un darbu uzsāka tikai 1992. gada augustā.

Par galveno valsts kontrolieri Augstākā Padome 1992. gada 17. jūnijā iecēla Austri Kalniņu (bijušo milicijas darbinieku no t.s. OBHSS, kuram nenoliedzami bija milzīga pieredze lietās, kas skar likumpārkāpumus ar valsts īpašumu).

1992. gada 16. decembrī viņš uzsāka darbu valsts kontroliera amatā.

1993. gada 3. decembrī Saeima par valsts kontrolieri iecēla un pēc četriem gadiem 1997. gada decembrī uz septiņiem gadiem pārvēlēja Raiti Černaju. Attīstot un paplašinot revīziju darbu, 1996. gadā Valsts kontrolē tika izveidots Privatizācijas procesa revīzijas departaments un 1997. gada sākumā — Pašvaldību revīzijas departaments.

Saeima 1993. gada 28. oktobrī pieņēma likumu "Par 1923. gada 2. augusta likuma «Par Valsts kontroli» atjaunošanu". 
Savukārt,2002. gada 9. maijā Saeima pieņēma jauno Valsts kontroles likumu, kas nodrošināja revīzijas sistēmas nostiprināšanu, Valsts kontroles darba apjoma paplašināšanu, iekļaujot tajā arī Eiropas Savienības piešķirto līdzekļu revīziju, un revīzijas kvalitātes uzlabošanu.

2004. gada 22. decembrī Saeima valsts kontroliera amatā iecēla Ingunu Sudrabu. Viņas vadībā 2005. gadā tika veikta Valsts kontroles struktūras reorganizācija — izveidoti seši revīzijas departamenti.

Starp pieciem no tiem revīziju jomas tika sadalītas pēc nozaru principa, savukārt sestā — Revīzijas, metodoloģijas, analīzes un attīstības departamenta — kompetencē iekļāva revīzijas metodoloģijas, stratēģiskās attīstības un starptautiskās sadarbības jautājumus, kā arī revidentu apmācību un revīziju kvalitātes kontroli. 

2008. gada 18. decembrī Saeima ar pārliecinošu balsu vairākumu valsts kontrolieres amatā atkārtoti iecēla Ingunu Sudrabu.

2013. gada 17. janvārī Saeima valsts kontroliera amatā iecēla līdzšinējo Valsts kontroles padomes locekli Elitu Krūmiņu. 

2021. gada 14. janvārī Saeima valsts kontroliera amatā ievēlēja Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas vadītāju Rolandu Irkli; viņš stājās amatā 28. janvārī