Roberts Ivanovs

Latvijas Republikas Satversmes Sapulces sekretāra Roberta Ivanova vārds iemūžināts 1922. gada Pamatlikuma tekstā, kuru viņš parakstījis kopā ar priekšsēdētāju Jāni Čaksti.

Vēlākais un līdz 1934. gadam nemainīgais Valsts kontrolieris laikam ir vienīgais no sociāldemokrātu līderiem un tik augsta ranga valstsvīriem, kuram neparastā kārtā palaimējās izglābties no aresta un deportācijas baigajā gadā, kuram veicās nemanāmi pārdzīvot vācu okupācijas periodu, izdevās nesaraut saites ar dzimteni arī 1944. gada rudenī un pagrīdes apstākļos nodzīvot Latvijā līdz mūža beigām piecdesmitajos gados.

Roberta Ivanova spilgtais dzīves stāsts, kas pieredzējis 1905. gada vētrainos notikumus, turpinājies Šveices trimdā blakus Rainim un Aspazijai, apogeju sasniedzis Latvijas brīvvalsts parlamentārās demokrātijas posmā, bet zināmu kritienu izjutis pēc 1934.gada maija politiskajām pārmaiņām, — ir neaprakstīta lappuse Latvijas vēsturē.

Jau 1940. gadā Rubītis, kā viņu sauca tuvāko draugu pulkā, ataudzējis garu bārdu un ar viltotiem dokumentiem dzīvojis uz laukiem. Ne savās lauku mājās Bēnes "Baukaišos", bet citā pagastā un strādājis par kalpu pie pazīstama lauksaimnieka.

Pēc kara viņam palīdzīgu roku sniedzis kāds no Stradiņa slimnīcas ārstiem, kuru ministrs Ivanova kungs kādreiz materiāli atbalstījis, kad trūcīgais censonis studējis universitātē. Dotais devējam atdevies. Nu slimnīcas nodaļas vadītājs savu jaunības dienu labdari zem sveša vārda iekārtojis darbā par sanitāru morgā, kur bijušais Ministru kabineta loceklis varējis arī naktis pārgulēt un paēst no slimnieku devu pārpalikuma. Arī slimnīcās, tāpat kā lēģerī, varēja izkārtot lieku porciju, mirušos noformējot ar vēlāku datumu. Lieki atgādināt, ar ko riskēja šis Ārsts, jo Robertu Ivanovu cītīgi meklēja čekisti. Labi zināja, ka viņš nav arestēts un iznīcināts Gulagā, ka nav manīts darbojamies emigrācijā, bet nevarēja iedomāties, ka viņš sveiks un vesels ir tepat Rīgā, okšķeru degungalā.

Kad vientulībā un trūkumā nomira Roberta dzīvesbiedre Lonija, kādreizējā augstākās sabiedrības dāma un skaistule, viņas pieticīgo bēru ceremoniju Meža kapos sirmgalvis vēroja no liela atstatuma, jo bija pārliecināts, ka pie kapa ar nepacietību viņu gaida spicie zēni, dzelžainā Fēliksa audzēkņi. Kad nomira pats Roberts Ivanovs, viņu apbedīja inkognito. Uz kapa kopiņas baidījās uzlikt pat plāksnīti ar aizgājēja vārdu. Šo traģisko atmiņstāstu pavēstīja Roberta Ivanova dēls Ilgvars.

Kara vētras Ilgvaru ierāva leģiona rindās un aizrāva tālu prom no dzimtenes, no vecākiem un tuviniekiem. Tikai neatkarību atguvušajā Latvijā viņam radās iespēja atbraukt no Anglijas un nolikt ziedus uz tēva un mātes kapa. 

Avots: Brīvā Latvija, 31.05.1997

Latvijas Centrālās padomes 1944.g. 17.marta memoranda parakstītājs