Tvaikoņa "Neibāde" bojāeja pie Vecāķiem

Rīgas jūras līcī priekš 12 gadiem norisinājās lielākā traģēdija, kāda vien, atskaitot kara un bēgļu laikus, Latvijā piedzīvota. Galvaspilsētas tuvumā, iepretim Vecāķiem un tikai dažus kilometrus no krasta, piekrastes iedzīvotāju acu priekšā aizgāja bojā tvaikonis „Neibāde", un līdz ar viņu galu dabūja vairāki desmiti cilvēku.

Tvaikonis bija būvēts 1908. gadā Rīgā satiksmes uzturēšanai Latvijas piekrastē. Ilgus gadus tas bija veicis sekmīgus braucienus ar pasažieriem un kravu starp Rīgu un Vidzemes jūrmalas piekrastes ostām. Liktenīgajā braucienā „Neibade" atstāja Rīgu 1926. g. 9.septembra rītā. Kuģis bija uzņēmis 38 t. kravas un vairākus desmitus pasažieru. Jūrā tai dienā pūta vidēji stipri vakara vēji, sasniedzot 4—6 balles stiprumu.

Kuģi vadīja kapteinis Gustavs Lielkalns ar 10 kuģa kalpotājiem. Izbraucot atklātā jūrā, kad tālu aizmugurē bija palikusi Daugavgrīvas bāka, braucēji sākuši ievērot, ka kuģis sāk peldēt aizvien dziļāk un viļņi jau skalojas pāri klājam. Izrādījies, ka iluminātori kuģa pasažieru telpās vaļā. Pa tiem kuģī ieplūdis ūdens un tas sācis nemitīgi grimt. Kapteinis gan sagriezis kuģi pret netālo krastu un mēģinājis to izvadīt sēklī, bet 3 km no Vecāķu piekrastes „Neibāde" nogājusi dibenā.

Cīnoties ar plīstošiem viļņiem piekrastes sēkļos, saltajā rudens ūdenī noslīka 10 kuģa ļaudis un 32 pasažieri. Izglābās vienīgi kuģa kapteinis Gustavs Lielkalns un nedaudzi pasažieri. Neaprakstāmi bija satriecošie skati, kas toreiz norisinājās Vecāķu jūrmalā, kad jūra vienu pēc otra sāka izmest krastā noslīkušo braucēju līķus.

Kapteini Lielkalnu toreiz apvainoja nāves sagādāšanā daudziem cilvēkiem. Viņu tiesāja un notiesāja vairākās instancēs, bet galīgais spriedums vēl nebija stājies spēkā, kad kapteinis Lielkalns bez vēsts pazuda ar tvaikoni ,.Laima", kas aizgāja bojā ar visu komandu.

Tagad, pēc 12 gadiem, jūrniecības dep-ts atļāvis uzņēmējam Grinbergam kuģa vraku izcelt. Uzņēmējs Grīnbergs uzdevumu veicis rekorda laikā un šodien pl. 10 izcelto „Neibades" vraku ievilcis Bolderājā ziemas ostā. Par izcelšanas gaitu uzņēmējs Grīnbergs mūsu līdzstrādniekam izteicās: „Doma par „Neibades" izcelšanu kuģinieku starpā nebija aprimusi visus šos gadus.

Pēc kuģa nogrimšanas vietas apskates nospriedu, ka vraka izcelšana nav neiespējama, un izcelšanai dabūju jūrniecības dep-ta atļauju. Kuģa nogrimšanas vietā ieradāmies vakarrīt ar lielo jūrniecības d-ta 120 ton. celtni, velkoni „ Vanags", ūdenslīdēju, vajadzīgiem strādniekiem un ierīcēm un nekavējoties ķērāmies pie darba.

Tvaikoņa ,.Neibades" vraks gulēja apm. 18 m dziļā vietā un nebija vēl pārmērīgi iesērējis. Aplikām kuģim tērauda tauvas un pēc 15 stundu darba nogrimušā kuģa virsdaļas jau izcēlām virs ūdens. No kuģa iekštelpām izsūkņojām ūdeni un, iekārtu celtņa tauvās, vraku ievilkām Rīgā. Izceltam kuģim vairs nav mastu, nav skursteņa, aplauzti arī reliņi un kuģa virsbūves daļas, ko nodarījuši klejojošie ledus sastrēgumi ziemās. Kuģa korpuss ir pilnīgi vesels. Tam sūces nav un tas nav arī pārāk aprūsējis. Kuģa korpuss ilgajos gados apaudzis gliemežiem un ūdensaugiem. Koka daļas satrūdējušas, bet dzelzs daļas bojātas ļoti maz. Iekštelpas pieplūdušas biezu netīrumu kārtu un tās tuvāk apskatīt varēs tikai pēc viņu iztīrīšanas. Pagaidām kuģi novietojām sēklī, un par viņa tālāko izmantošanu spriedīs pēc tuvākas apskates. Tā kā kuģa korpuss ir vesels, tad to iespējams arī atjaunot, bet ja tas neatmaksāsies, tad nosūtīsim uz Liepājas drāšu fabriku pārkausēšanai."

Avots: "Jaunākās ziņas", 18.07.1938

Katastrofā bojā gājušo piederīgo pārstāvji noorganizēja ziedojumu vākšanu pieminekļa celšanai Vecāķu jūrmalā. Vajadzīgā summa tomēr nav savākta un ap 800 saziedotie lati nodoti notāram Kreicbergam noguldīšanai bankā. Tagad, sakarā ar lielās nelaimes 10 gadu atceri, ziedojumu vākšanas komisija uzdevusi notāram Kreicbergam saziedoto naudu nodot jūrskolas direktora rīcībā ar noteikumu, ka procenti izlietojami trūcīgiem skolniekiem mācības līdzekļu iegādāšanai.

Avots: "Jaunākās ziņas", 09.09.1936

1926. gada pavasarī tvaikoni izremontēja, pārbaudot arī tā zemūdens daļu un katlu. Īpaša komisija ar parakstiem apstiprināja kuģa sagatavotību navigācijai un izdeva apliecību, ka ar to var pārvadāt simts pasažierus un, protams, arī kravu. Pieredzējušā tālbraucēja kapteiņa Gustava Lielkalna vadībā "Neibāde" līdz septembrim bija veikusi jau daudzus braucienus, uzturot satiksmi starp Rīgu un Ainažiem, pa ceļam piestājot Vecmīlgrāvī, Pabažos, Saulkrastos (tad tos vēl sauca par Neibādi), Skultē, Duntē, Liepupē, Vitrupē un Salacgrīvā.

Kuģa komandā vēl bija stūrmanis Mārtiņš Erdmanis, divi mašīnisti, kurinātāji un četri matroži. Gadu ritumā "Neibādes" īpašnieki mainījās, un pagājušā gadsimta 20. gados tā piederēja kuģniecības akciju sabiedrībai "Kaija".

"Neibādes" liktenīgais brauciens sākās 1926. gada 9. septembrī ap pulksten septiņiem no rīta, kad tvaikonis ar kravu un apmēram trīsdesmit pasažieriem atstāja Rīgas ostu. Pirmajā pieturvietā Vecmīlgrāvī tas uzņēma vēl astoņus pasažierus, no kuriem vairākums bija vīrieši. Bērnu starp braucējiem nebija.

Iebraucot jūrā, vēja stiprums nepārsniedza piecas sešas balles un to varēja uzskatīt par mēreni spēcīgu. Tobrīd vēl nekas neliecināja par tuvojošos nelaimi, bet, ap pulksten pusdeviņiem kuģim atrodoties iepretim Vecāķiem, negaidot sākās negaiss. Kuģa priekšgals nepareizi novietotās kravas dēļ, kā arī ieplūstot ūdenim, arvien vairāk iegrima. Kapteinis izšķīrās pagriezt tvaikoni atpakaļ uz Rīgas pusi.

Vai viņš cerēja sasniegt Daugavgrīvu, kur atradās glābšanas stacija? Pirms kara tāda bija ierīkota arī Vecāķos, bet nebija atjaunota. Ar katru brīdi situācija pasliktinājās, tādēļ matroži saņēma rīkojumu izdalīt pasažieriem korķa glābšanas vestes, kuru uz tvaikoņa bija apmēram divi simti. Kuģa dzenskrūve jau mala gaisu. Kravas izsviešana pāri bortam stāvokli neglāba, nesekmīgs bija arī kapteiņa mēģinājums pietuvināt kuģi krastam, līdz kuram bija kādi trīs, četri kilometri. Visiem kļuva skaidrs, ka kuģis grimst.

Apjozušies ar glābšanas vestēm, dažs pat ar divām trijām, pasažieri un komandas locekļi lēca jūrā. Sešvietīgo glābšanas laivu neizdevās izmantot, jo tajā iesmēlās ūdens. Kuģim nogrimstot izveidojies virpulis aizrāva sev līdzi vairākus cilvēkus, pārējie centās krastu sasniegt peldus. Dažiem izdevās pieķerties no tvaikoņa noskalotam solam vai kādam citam peldošam priekšmetam. Pārējiem vajadzēja paļauties uz pašu spēkiem un peldētprasmi.

"Neibādi" piemeklējušo nelaimi krastā redzēja divi zvejnieki, kuri vēlāk apstiprināja, ka viss norisinājies negaidīti un ātri, – kuģis nogrimis stundas ceturkšņa laikā. Krasta apsardze par katastrofu ziņoja Jūrniecības departamentam Rīgā, kas deva rīkojumu uz katastrofas vietu doties velkoņiem "Zander" un "Zibenim".

Pirmais no tiem ieradās nelaimes vietā apmēram vienpadsmitos – tātad pēc divām stundām. Baidoties uzskriet sēklim, kapteinis atturējās tuvoties krastam, kuru tobrīd izmisīgi tiecās sasniegt "Neibādes" pasažieri un komandas locekļi. Drīz vien "Zander" devās atpakaļ uz Rīgu, atceļā sastaptajam velkonim "Zibens" pavēstot, ka tvaikoņa bojāejas vietā neesot bijis neviena, kam sniegt palīdzību. Pēc šādas informācijas arī "Zibens" steidzās atgriezties Rīgā.

Avots: tvnet