US military shoots down passenger plane - Iran Air Flight 655

Iran Air Flight 655 bija regulārs pasažieru lidojums no Teherānas uz Dubaiju caur Bandar Abbasu, ko 1988. gada 3. jūlijā ar mērķētu šāvienu notrieca ASV flotes vadāmo raķešu kreisera USS Vincennes ar zeme-gaiss raķeti SM-2MR.

Lidmašīna Airbus A300 tika iznīcināta, un visi 290 tajā esošie pasažieri, t.sk. 66 bērni, gāja bojā. Pasažieru reaktīvā lidmašīna tika notrieca, lidojot virs Irānas teritoriālajiem ūdeņiem Persijas līcī, pa lidojuma ierasto maršrutu, neilgi pēc izlidošanas Bandar Abbas starptautiskās lidostas. Militārā akcija pret civilu objektu notika Irānas un Irākas kara laikā, kas turpinājās gandrīz astoņus gadus. Vincennes bija nesankcionēti iegājis Irānas teritorijā pēc tam, kad pret vienu no tā helikopteriem, kurš kara apstākļos bija pārkāpis gaisa robežu, vērsa brīdinājuma uguni no Irānas ātrlaivām, kas darbojās Irānas teritoriālajās robežās. 

Saskaņā ar ASV sniegto informāciju Vincennes apkalpe, kas atradās svešas valsts teritoriālajos ūdenos, bija nepareizi identificējusi Airbus kā uzbrūkošu F-14 Tomcat, ASV ražotu reaktīvo iznīcinātāju, kas bija daļa no Irānas gaisa spēku ekipējma kopš 1970. gadiem.  Pēc notika visai melīga ASV armijas vadības taisnošanās, ka Vincennes ir veikuši desmitiem mēģinājumus sazināties ar lidmašīnu gan militārā, gan civilā frekvencē, taču nav saņēmuši nekādu atbildi. Šie apgalvojumi neapstirpinājās nedz faktiski, nedz loģiski, jo pasažieru lidmašīnai, kura lido savas valsts gaisa telpā nebūtu iemesla sarunāties ar svešas valsts aviācijas kuģi, kura atrašanās šajā vietā neatbilda nekādām starptautisku normatīvu prasībām. Tika noskaidrots, ka pasažieru lidmašīna veica lidojumu standarta režīmā, uztirot komunikāciju ar zemes dienestiem saskaņā ar lidošanas noteikumiem.

Notikums izraisīja lielu ASV rīcības kritiku. Daži starptautiskie un militārie analītiķi vainoja Vincennes kapteini Viljamu Rodžersu III pārāk agresīvā uzvedībā  tā jau saspīlētā un bīstamā vidē. Dažās dienās tūlīt pēc incidenta prezidents Ronalds Reigans nosūtīja Irānas valdībai rakstisku diplomātisko notu, paužot dziļu nožēlu par notikušo, tikmēr ASV turpināja uzstāt, ka Vincennes darbojas "pašaizsardzības nolūkā", jo militāristi esot uzskatījuši, ka pasažieru lidmašina veic agresiju pret viņiem.

1996. gadā ASV un Irānas valdības panāca izlīgumu Starptautiskajā tiesā, kas ietvēra paziņojumu "... ASV atzina 1988. gada 3. jūlija gaisa incidentu par šausmīgu cilvēcisku traģēdiju un izteica dziļu nožēlu par zaudējumu. incidenta izraisīto dzīvību..." Kad bijušajam prezidentam Reiganam tieši jautāja, vai viņš uzskata šo paziņojumu par atvainošanos, viņš atbildēja: "Jā." Izlīguma ietvaros, lai gan ASV valdība neatzina juridisko atbildību un tikai formāli atvainojās Irānai, tā piekrita maksāt 61,8 miljonus ASV dolāru ex gratia kā kompensāciju Irānas upuru ģimenēm.

Šī apzinātā pasažieru lidmašīnas notriekšana bija nāvējošākā aviācijas katastrofa, kurā iesaistīta lidmašīna Airbus A300, kā arī nāvējošākā aviācijas katastrofa 1988. gadā. Tā bija arī nāvējošākā lidmašīnas notriekšana līdz 2014. gadam, kad virs Ukrainas tika notriekts Malaysia Airlines 17. reiss, taču pēdējam bija pateicīgs politiskais fons, jo lidmašīna tika notriekta ar krievu raķeti no separatistu sagrābtās Ukrainas teritorijas daļas. Šī incidenta politiskais fons apstiprinās arī arfaktu, ka juridisku atbildību par gaisa telpas komerciālu izmantošanu nesa Ukrainas valsts, kura nedrīkstēja pieļaut civilos lidojumus virs šīs teritorijas.

Lidmašīnu Airbus A300 (reģistrēta kā EP-IBU) vadītja 37 gadus vecais kapteinis Mohsens Rezaians (pilots veterāns ar 7000 lidojuma stundu), 31 gadu vecais pirmā pilota vietnieks Kamrans Teimouri un 33 gadus vecais lidojumu inženieris Mohammads Reza Amini. Tā izlidoja no Bandar Abbas pulksten 10:17 pēc Irānas laika (UTC+03:30), ar 27 minūšu kavēšanos pēc plānotā izlidošanas laika. Tam vajadzēja būt tikai 28 minūšu lidojumam. Pēc pacelšanās Bandar Abbas tornis lika tai ieslēgt transponderi un doties pāri Persijas līcim. Lidojums kā parasti tika norīkots uz komerciālo gaisa koridoru Amber 59, kas ir 20 jūdžu (32 km) plata josla tiešā līnijā uz Dubaijas lidostu. Īsais attālums radīja vienkāršu lidojuma modeli: uzņemt augstumu līdz 14 000 pēdām (4300 m), lidojums kruīza režīmā un nolaišanās Dubaijā. Lidmašīna pārraidīja pareizo transpondera "squawk" kodu, kas raksturīgs civilai lidmašīnai, un uzturēja radiosakaru angļu valodā ar atbilstošām gaisa satiksmes vadības ierīcēm. Kā redzams no pievienotās kartes, tad militārais uzbrukums notika lidojuma sākumā, tāpēc fantāzijas par illgstošo nespēju sazināties ar pasažieru lidmašīnu neiztur nekādu kritiku un vēlākā izmeklēšanā neapstiprinājās.

1988. gada 3. jūlija rītā USS Vincennes gāja cauri Hormuzas šaurumam, atgriežoties no eskorta dienesta patrulēšanas. Tiek ziņots, ka no kreisera izvietotais helikopters saņēma kājnieku ieroču brīdinošu uguni no Irānas patruļkuģiem, novērojot to no liela augstuma. Vincennes mainīja maršrutu, lai vērstos pret  Irānas patruļkuģiem, kā rezultātā tika pārkāptas Omānas teritoriālo ūdeņu robežas un aizgāja tikai pēc tam, kad Omānas Karaliskās flotes karakuģis viņus  apturēja un pavēlēja atstāt. Pēc tam Vincennes vajāja Irānas kuģus, ieejot Irānas teritoriālajos ūdeņos. Netālu atradās divi citi ASV flotes kuģi USS Sides un USS Elmer Montgomery. Admirālis Krovs pēc tam apgalvoja, ka kreisera helikopters atradās virs starptautiskajiem ūdeņiem, kad pirmo reizi to apšāva.

Nozieguma izmeklēšanas fakti tika izklāstīti admirāļa Viljama Fogartija ziņojumā, kurš vadīja incidenta oficiālo izmeklēšanu. Ziņojums tika deklasificēts un publicēts tikai daļēji: pirmā daļa 1988. gadā, bet otrā 1993. gadā. Ziņojumā teikts, ka "ierakstu dati no USS Vincennes, USS Sides un ticami izlūkdati apstiprina faktu, ka reiss 655 ievēroja komerciālo lidojuma plānu, atradās noteiktā civilajā koridorā, pārsūtīja kodu 6760 civilajā režīmā III un nepārtraukti turpināja pacelšanos no lidojuma sākuma punkta Bandar Abbas lidostā līdz raķetes tiešam mērķētam trāpījumam ".

Atbildot uz BBC rakstisku pieprasījumu 2000. gadā, ASV amatpersonas ziņoja, ka apkalpe uz USS Vincennes komandtilta, iespējams, ir padevusies psiholoģiskam efektam, kas pazīstams kā "darbošanās un sekošana iepriekšapstiprinātam plānam". Paaugstināta tresa apstākļos (izziņota trauksme) militārpersonas automātiski veic mācību vingrinājumos izstrādātās darbības un ignorē jebkādu blakus esošo informāciju, kas ir pretrunā ar apgūto scenāriju. Šajā gadījumā scenārijā ir runa - aviouzbrukums un rīcība reālas kaujas apstākļos.

Kopumā ASV valdība notikušo uzskata par militāru incidentu un uzskata, ka kreisera apkalpe rīkojusies atbilstoši esošajiem apstākļiem. Protams, neviens tiesāts netika. Vēl vairāk, vēlāk kreisera komandierim tika piešķirts Goda leģiona ordenis par sekmīgu dienestu no 1987. līdz 1989. gadam.

Oficiālajā ziņojumā izklāstītie incidenta apstākļi amerikāņu presē sastapa lielu kritikas vilni. Pēc 3 gadiem, pretēji sākotnējiem apgalvojumiem, ASV flote tomēr  apstiprināja, ka laineris katastrofas brīdī atradās Irānas teritoriālajos ūdeņos.

Sekas
Notikums izraisīja spraigus starptautiskus strīdus, Irānai nosodot uzbrukumu. 1988. gada jūlija vidū Irānas ārlietu ministrs Ali Akbars Velajati lūdza Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomi nosodīt ASV, sakot, ka uzbrukums "nevarēja būt kļūda" un bija "apzināta noziedzīga darbība", "slaktiņš" un " zvērība". Džordžs H. W. Bušs, toreizējais ASV viceprezidents Reigana administrācijā, aizstāvēja savu valsti ANO, apgalvojot, ka ASV uzbrukums bijis kara laika incidents un Vincennes komanda rīkojusies atbilstoši situācijai. Padomju Savienība lūdza ASV aizvākties no šī reģiona un strikti atbalstīja Drošības padomes centienus izbeigt Irānas un Irākas karu. Lielākā daļa no atlikušajiem 13 delegātiem, kas runāja, atbalstīja ASV nostāju, sakot, ka viena no problēmām ir tā, ka 1987. gada rezolūcija par Irānas un Irākas kara izbeigšanu esot tikta ignorēta. Pēc debatēm tika pieņemta Drošības padomes Rezolūcija 616, paužot "dziļu satraukumu" par ASV uzbrukumu un "dziļu nožēlu" par cilvēku dzīvībām, kā arī uzsverot nepieciešamību izbeigt Irānas un Irākas karu, kā tas tika atrisināts 1987. gadā. 

1996. gada februārī ASV piekrita samaksāt Irānai 131,8 miljonus ASV dolāru izlīgumā, lai pārtrauktu Irānas 1989. gadā Starptautiskajā tiesā pret ASV ierosināto lietu saistībā ar šo incidentu, kā arī citām iepriekšējām Irānas prasībām. Aptuvens aprēķins:  61,8 miljoni ASV dolāru no prasības bija kompensācija par 248 irāņiem, kas tika nogalināti apšaudē: 300 000 USD par katru upuri, kas ir apgādnieks, un 150 000 USD par katru nestrādājošo.

ASV valdība publicēja nožēlas vēstules par cilvēku dzīvībām, taču tā nekad oficiāli neatvainojās un neatzina savu pārkāpumu, pietutoties pie versijas, ka esot tikai aizstāvējušies. 

1988. gada 5. jūlijā prezidents Ronalds Reigans, kā jau minēts, izteica nožēlu un uz tiešu jautājumu, vai viņš uzskata šo paziņojumu par atvainošanos, Reigans atbildēja: "Jā."

Toties Džordžs H. V. Bušs, toreizējais ASV viceprezidents, bija daudz ciniski tiešāks : "Mēs nekad neatvainosimies par ASV — man ir vienalga, kādi ir fakti... Es neesmu tāds puisis, kas vēlas atvainoties par Ameriku." Lai gan citāts nav saistīts ar Irānas aviolainera notriekšanu un nav oficiāls, un tika pateikts kādas uzstāšanās laikā, tas ir piedēvēts tieši par tādu. Bušs bieži lietoja šo frāz 1988. gada kampaņas laikā un solīja " Amerikas Savienotajām Valstīm nekad neatvainosies" vairākus mēnešus pirms 1988. gada jūlijā notikušās apšaudes un jau 1988. gada janvārī. Bušu klans palika uzticīgs savai nostājai, ka arābu pasaulē cīņā par naftu ļoti daudz.

Incidents daudzus gadus aizēnoja Irānas un Amerikas Savienoto Valstu attiecības. Bijušais CIP analītiķis Kenets M. Pollaks rakstīja: "Iran Air Flight 655 notriekšana bija nelaimes gadījums, bet Teherānā tas tā nebija." Pēc Pan Am Flight 103 sprādziena piecus mēnešus vēlāk, ASV valdība sākotnēji vainoja Sīrijas atbalstīto palestīniešu kaujinieku grupu PFLP-GC, pieņēmumos par palīdzību no Irānas, atriebjoties par lidojumu 655. Neuzticība starp ASV un Irānu, kas radās Iran Air Flight 655 notriekšanas rezultātā, bija izaicinājums, izstrādājot Kopīgo visaptverošo rīcības plānu (JCPOA), kas pazīstams arī kā Irānas kodolvienošanās, par kuru tika panākta vienošanās 14. 2015. gada jūlijā. Vēlākie notikumi vairāk nekā 30 gadu garumā parāda, ka plaisa starp Rietumiem, kuru reprezentē ASV, iesaistot citus un Islama pasauli ir palielinājusies, bet agresīvā politika šajā reģionā sevi nav attaisnojusi.

Neskatoties uz pieļautajām kļūdām lidmašīnas notriekšanā, USS Vincennes apkalpe tika apbalvota ar Combat Action Ribbons par savas misijas veiksmīgu pabeigšanu kaujas zonā. Dežūrējošais gaisa kara koordinators saņēma Navy Commendation medaļu bet The Washington Post 1990. gadā ziņoja, ka balvas tika piešķirtas par visu viņa turneju no 1984. līdz 1988. gadam un par darbībām saistībā ar Irānas patruļkuģiem uz zemes. 1990. gadā Rodžerss tika apbalvots ar leģiona nopelnu medaļu "par īpaši nopelniem bagātu rīcību, veicot izcilu komandiera dienestu [..] no 1987. gada aprīļa līdz 1989. gada maijam". Apbalvojums tika piešķirts par viņa dienestu Vincennes komandiera amatā no 1987. gada aprīļa līdz 1989. gada maijam. Tur gan ir kautri noklusēts un nav vārda par Iran Air 655 notriekšanu. 

Kamēr starptautiskā arēnā var izturēties kā nesodīts pasaules vai kādas konkrētas teritorijas žandarms, tas absolūti nepārsteidz. Nav lieki atcerēties, ka joprojām par godājamiem varoņiem tiek uzskatīti kara noziedzinieki, kuri nometa atombumbas uz Hirosimu un Nagasaki, kā arī ar napalmu dedzināja Vjetnamas iedzīvotājus. Pie atbildības nav sauktas personas par kara noziegumiem, ko paveica padomju karavīri Afganistānā, kā arī divos karos Čečenijā. Šis uzskaitījums var būt ļoti garš.