Zigfrīds Kalniņš

Nacionālā teātra direktora vietnieks.

Esmu dzimis 1930.gada 19.maijā plkst.13.30 Aizputes apriņķa Alšvangas pagasta "Gāču" mājās, lauksaimnieku ģimenē kā piektais bērns, bet kā trešais dēls. Ģimenē bijām astoņi bērni, no kuriem seši vēl esam dzīvi.

Vecākā māsa nomira agrā bērnībā, bet vecākais brālis kā 19. divīzijas leģionārs krita frontē 1945.gada 17.februārī pie Lestenes, aizstāvot Kurzemes cietoksni.

Mūsu vecāku saimniecība pastāv kopš lielā mēra laikiem Alšvangā, par ko liecina klēts durvju aplodā iecirstais gadu skaitlis 1788. Esam piektā paaudze. Saimniecība bija samērā labi nostādīta, bet sevišķi uzplauka Kārļa Ulmaņa valdīšanas laikā 30.gadu beigās ar vēja rotora ūdens un elektrības apgādi. Mēs un visi mūsu senči esam katoļticīgi, un, iebraucot mūsu māju pagalmā un izbraucot no tā, abos virzienos bija uzstādīti krusti — kapelas, bet pie ieejas dzīvojamā mājā — liels krusts ar Jēzus tēlu. Māju pagalms bija aprīkots ar riķu — zedeņu žogiem un guļbaļķu gatrīni. Tāpēc arī 1935.gadā, kad  A.Rusteiķis Alšvangā uzņēma filmu "Dzimtene sauc", dažus kadrus filmēja arī mūsu māju pagalmā.

Mans vectēvs Jānis Aniņš bija vienā no galvenām lomām — vedējtēvs, bet mans tēvs Antons Kalniņš arī tur piedalījās.

Skolā sāku iet 1938.gada pavasarī — sagatavošanas klasē Alšvangas pamatskolā un beidzu to 1944.gadā, tā izejot cauri trim politiskām mācību programmām — Latvijas nacionālai, Krievijas un Vācijas.

1944.gadā iestājos Kuldīgas Viļa Plūdoņa valsts ģimnāzijā, izturot lielu konkursu. Ģimnāziju beidzu 1950.gadā.

1949.gada 25.martā manus vecākus, divas jaunākās māsas un brāli kā kulaku ģimeni izsūtīja uz Sibīriju, Omskas apgabalu. Es arī biju izsūtāmo sarakstos, bet tā kā biju pierakstīts pēc vecāku dzīves vietas Aizputes apriņķa Alšvangas pagastā, tad Kuldīgā čekisti mani nemeklēja tanī dienā, bet mēnesi vēlāk. 1950.gada augustā ierados Rīgā.

Rīgā sākumā apmetos pie drauga paziņām, bet drīz klauvēja sētniece — esot jāpierakstās. Tolaik sētnieki bija tikpat kā čekisti, viņiem vajadzēja novērot, kas namā notiek, un par katru svešu ziņot milicijai. Pierakstīties es neuzdrīkstējos, jo biju izsūtāmo sarakstos, man vajadzēja atrasties Sibīrijā, nevis Rīgā.

Izrādījās, ka tajā vasarā augstskolās ir milzīgs konkurss, jo reizē beidza 11. un 12. klase. Meitenes tika iekšā gandrīz visas, bet no puišiem tikai daļa. Mēs, seši zēni, nolēmām gadu pastrādāt un, lai nezaudētu "formu", iestājāmies Industriālā tehnikuma vakara nodaļas trešajā kursā. Mācīties vajadzēja vienīgi matemātiku un rasēšanu.

Pa dienu strādājām — cēlām jaunus cehus "Komētā" un "Vezuvā", Daugavmalā lādējām ķieģeļus. Vakaros,draugi gāja mājās pārģērbties, bet man tādas iespējas nebija. Es visur nēsāju portfelī līdzi izlaiduma uzvalku, puslīdz baltu kreklu un kurpes. Manas "ģērbtuves" bija kolonādes kioska vai Bastejkalna tualete. Aiztaisu krampīti ciet, pārģērbjos, darba drēbes salieku portfelī — un uz tehnikumu. Septembrī pārsviedos uz viesnīcām un tā saukto "zemnieku māju". Dzīve viesnīcās toreiz bija ļoti lēta, diemžēl katrā vietā bez pierakstīšanās varēja uzturēties tikai dažas dienas.

Tā nodzīvoju divus mēnešus. Beigās mani vairs nepieņēma nekur. Trīs naktis pavadīju Lielajos kapos, barona fon Šillinga kapličas nišas pavēnī. Bija septembra beigas, sākās lielie lieti, īpaši naktīs. Man mugurā vienīgi tēva mētelis — melna tūka, ar samta krāgu kā Ļeņinam un kājās vecākā brāļa Jāņa 45.numura kurpes. Pirmo nakti kompānijas dēļ atnāca līdzi draugs, un mēs divatā gulējām starp kapu kopiņām. Bija tīri silti. Otrā naktī es vispirms sēdēju stacijā, vēl vecajā ēkā. Tur būtu bijis silti un labi, bet pusnaktī miliči nāca pārbaudīt biļetes un visus nepiederošos izdzina ārā. Nakts beigas pavadīju pašā pilsētas centrā — apstādījumos pie pareizticīgo katedrāles. No pārguruma neturējos kājās un, kaut arī smidzināja, apgūlos uz soliņa. Pa krūmiem slapstīdamies, man klāt zagās kāds tips izplūkātā fufaikā, laikam gribēja mani aptīrīt. Es viņu aizbiedēju, taču pašam kļuva bezgala drūmi ap dūšu. Sāka atkal ļoti stipri līt, un es paslēpos dzīvības kokos pie katedrāles. No rīta iznācu pie kioska, iepretī tagadējai "Saktai". Skatos — nāk mans Kuldīgas klasesbiedrs Imants Baumanis, mehānikas fakultātes students. "Tu vēl esi bez dzīvokļa?" viņš brīnās. Un stāsta, ka esot apmeties pie kāda aktiera, uzvārdā Sebra, kas teātrī spēlējot sulaiņus.

Otrā rītā pieceļos — astoņos bija jābūt darbā. No savas istabas garā rīta mētelī iznāk Kārlis Sebris. Viņš arī apjautājās, kur es strādājot. Artelī "Strojremont" — man tur bija paja. Vēl viņš teica, ka varot izgādāt man lētas biļetes teātrī. Es biju stāvā sajūsmā. Pie Sebra izdevās pierakstīties "na vremja učobi" ("Uz mācību laiku" — krievu val.). Viņš mani ieveda teātra būšanā. Es tā aizrāvos, ka pametu tehnikumu un sāku iet katru vakaru uz teātri. Neizlaidu nevienu "Ugunī" izrādi.

Spēlēja Katlaps ar Freimani, un es raudāju. Tādā veidā man šī dzīve iepatikās. Vakaros pie mums nāca Sebra draugi — jaunais un brašais Edžus Rozenštrauhs, no Leļļu teātra — Ēriks Mūrnieks, ļoti talantīgais Jānis Vanags, kas studēja par režisoru, bet diezgan mīklainos apstākļos aizgāja bojā. Nāca Haralds Topsis, Viktors Gruziņš, Vija Artmane un Artūrs Dimiters. Aktieri deklamēja Ziemeļnieku, Čaku, Grotu. Tie bija pasakaini vakari.

Pirms pašiem Ziemassvētkiem arteli likvidēja, un man bija jāmeklē cits darbs. Kārlim neko neteicu, taču viņš sāka runāt pats: teātrī esot nodzēries priekškarnieks, gribot to laist vaļā. Varbūt es būtu ar mieru? Alga gan maza, knapi puse no tās, ko pelnīju artelī, toties strādāšu siltumā, nevis zem klajas debess.

Atnācu teātrī 27.decembrī, bija "Mērnieku laiku" pirmā izrāde publikai. Kārlis mani pieveda pie skatuves meistara Augusta Skaistkalna, kas teātrī strādāja no divdesmito gadu beigām un skaitījās milzu autoritāte. Viņš mani kārtīgi noskatīja, pavaicāja, vai mācos. "Jā, mācos." Strādāt es taisījos tikai pagaidām, joprojām gribēju studēt. Skaistkalns to saprata. "Tu jau nepaliksi," viņš teica." Bet mums steidzami vajag, priekškarnieks galīgi nodzēries".

Mani uzveda uz skatuves. Tur viss, kā jau pirmajā izrādē, gāja pa gaisu. Ieraudzīju Sebri Švauksta izskatā. Man viņš patika, ka traks! Nu vienreizīgs. Bet mans priekšgājējs plencis negribēja lēti atkāpties, manipulēja ar slimības lapām un vilka laiku kā varēdams. Es nācu uz teātri pa reizei, kaut ko darīju, saņēmu arī pa rublītim. Pagāja mēnesis, kamēr tiku īsti iekšā.

Mani pieņēma darbā Nacionālajā teātrī 1951.gada 28.janvārī.

Pirmais iestudējums, kuru vēroju aiz kulisēm, bija "Mērnieku laiki", tāpēc to īpaši atceros. Amtmanis —Briedītis negāja ložā, bet, uz spieķīša atspiedies, visu laiku nostāvēja aiz kulisēm, blakus režisora palīgam pie pults. Kopš agrākiem laikiem Nacionālajā teātrī bija noteikums, ka režisoram pirmizrādēs jāatrodas uz skatuves, lai varētu ātri reaģēt, ja notiek kas neparedzēts. Vēlāk režisori to vairs neievēroja, bet Briedītis — vienmēr. "Mērnieku laikos" bija pusotra desmita ainu, dekorācijas mainījās zibenīgi, un Briedītis aizrādīja nepārtraukti. Man mute palika vaļā.

Es sāku ar viszemāko vietu teātrī — biju skatuves strādnieks, tā sauktais priekškarnieks. Mans pienākums bija ar lielu vācu "Siemens" firmas putekļu sūcēju tīrīt skatuvi, vērt vaļā un ciet priekškaru un regulēt arlekīna augstumu. Arlekīns ir audekla gabals virs skatuves spoguļa, kas piesedz šņorbēniņus. Ja darbība norisinās telpās, arlekīnu parasti nolaiž zemāk, ja brīvā dabā — paceļ augstāk. Man vajadzēja arī raudzīties, lai, skatuves ripai griežoties, tajā neieķertos priekškars. Visus darbus, kas sākumā likās stipri sarežģīti, ierādīja meistars.

No 1951.gada janvāra līdz sezonas beigām es nostrādāju par priekškarnieku un sūcu putekļus. Viss vienmēr bija tīrs un kārtībā. Tad Skaistkalns lika man nosūkt bēniņus, un pa vasaru es tos kārtīgi izrāpoju. Rudenī viņš mani iecēla par mēbeļnieku. Nu jau es jutos lielā vīrā, kaut arī algas pielikums bija maz manāms. Vēl pēc pusgada tiku paaugstināts par brigadieri, un mani ievēlēja arodkomitejā. Par mani sāka interesēties komjaunieši. Tad atzinos, ka mani vecāki izsūtīti. Stājoties darbā, es šo faktu biju noslēpis.

Autobiogrāfijā rakstīju, ka esmu dzimis zemnieku ģimenē Aizputes apriņķa Alšvangas pagastā, vecāki tagad strādā kolhozā "Jaunais miers". Tā es savā prātā iztulkoju Omskas apgabala kolhoza "Novij mir" nosaukumu. Kadriniece Lasmane pie šī "Jaunā miera" gan drusku aizķērās, tomēr neko neteica un mani pieņēma. Aldziņa bija maza, un pirmo gadu es sev neko lielāku nevarēju iegādāt. Apģērbs bija nodilis, vazājoties bez pajumtes. Sarunāju darbu kādas privātmājas dārzā — nonivelēt zemi un nopelnīju savu pirmo uzvalciņu no Kuldīgā ražotas ļoti lētas un ļoti izturīgas drēbes, kas saucās "pipari un sāls".

1952.gada vasarā Kārlis Sebris mani aicināja sev līdzi uz laukiem — uz viņa mātes mājām Lizuma Jērīcām. Tas bija burvīgs laiks — Lilija Dzene to aprakstījusi grāmatā par Kārli Sebri. Pļāvām sienu un pa starpām taisījām izrādes.

Kārlis Tirzā un Lizumā skaitījās režisors, bet es palīdzēju būvēt dekorācijas: man jau bija skatuves uzbūves iemaņas. Afišās bieži rakstīja: "Režisors Kārlis Sebris, dekorators Zigfrīds Kalniņš". Otrā vasarā man pagadījās vēl labāka haltūra. Blakus visiem citiem darbiem veselu mēnesi ar riteni braukāju uz 25 kilometrus attālo Jaunpiebalgu, kur mūsu Skaistkalna vadībā atjaunoja skatuvi. Tā bija pirmā skatuve manā mūžā, ko es pats ar savām rokām esmu būvējis.

1953.gada 5.martā nomira Staļins, un divas dienas vēlāk — mūsu Rūmniecīte. Stāstīja, ka viņa to paredzējusi, jo teikusi: "Es jau varētu mirt kaut vai šodien, tikai gribētu to veci pārdzīvot."Pirms nāves viņa ilgi neslimoja, varbūt dažas dienas. Kad Staļins bija beigts, Zandersons un Bērzājs sasauca kolektīvu foajē. Daži, kuriem bija piešķirta Staļina prēmija, raudāja. Man bija tikai viena doma: nu mani vecāki tiks atpakaļ.

Dzīve kļuva gaišāka un lustīgāka. Nacionālajā teātrī atgriezās Blaumanis — 1953.gada pavasarī Briedītis sāka iestudēt "Ļauno garu". Es jau biju kļuvis par galveno mašīnistu. Skaistkalna labo roku. Darbs patika, sapņi par augstskolu bija atmesti.

No vidusskolas gadiem biju labs sportists, lauku darbos norūdīts un spēcīgs. Reizēm atnācu uz darbu agrāk, palaidu skatuves ripu un pats staigāju uz rokām. Kad ripa nāk pretī, ir īpaši viegli iet. Pēc sirds patikas uz rokām izstaigājies, ripu atkal apturēju. Kādu dienu Briedītis bija mani novērojis un sauca : "Mīļumiņ, panāc šurp!" Izbijos — nu gan būs ziepes! Toreiz bija ļoti stingri skatuves ētikas likumi. Briedītis ieaicināja mani rekvizitoru istabā, sāka cienāt ar kafiju un cepumiem. Gaidīju brāzienu...

"Redzēju, kā tu, dibenu gaisā paslējis, staigā", Briedītis iesāka. "Tu esi labs sportists. Zini — es tagad taisu jaunu lugu — "Ļauno garu". Tur notiek viesības, dejo kadriļu, tev arī būs jādejo..." "Dejot es nemāku!" steidzīgi iesaucos. "Tev būs jādejo! Vai tad nemaz neesi to darījis?" "Nē, ģimnāzijas laikā Kuldīgā es nedejoju. Nebija iespējas iemācīties." "Es tev tagad došu mūsu labāko dejotāju". (Tā izrādījās tikko Teātra fakultāti beigusī Helēna Romanova.) "Šitā apaļā dāmiņa?" "Tā ir labākā dejotāja, viņa tevi iemācīs. Rīt nāksi uz mēģinājumu." "Tā taču nevar..." "Redzēsi, būs labi. Bet tas nav viss. Galvenais — man vajag to numuru, ko tu uz ripas taisīji. Viesi ies rotaļā "Ādamam bij’ septiņ’ dēli." Ko viņi darīs? Vispirms "grūdīs piparus", tad izģērbsies — puiši novilks svārkus, meitām būs jāvelk nost jaciņas...Un pēc tam nāks tas, ko tu proti. Man šī ideja ienāca prātā, skatoties uz tevi. Tu nonāksi vidū un pie vārdiem "visi dara tā!" metīsies uz rokām."

Tā es tiku pie savas lielās "rolles", kuru nospēlēju kādas simt reizes. Ar "Ļauno garu" daudz braukājām apkārt pa laukiem. Es visur staigāju uz rokām, un piekrišana bija liela. Man par to maksāja divpadsmit rubļus — tikpat cik Klintītes Mikiņam, kad sunītis piedalījās izrādēs.

Kārlis Sebris ne tikai deva man pirmo pajumti Rīgā un sagādāja pirmo īsto darbavietu, no kuras tā arī vairs neesmu izgājis. Sebris mani arī sapazīstināja ar manu nākamo sievu. Ingrīdas brālis bija Kārļa krustdēls, bet viņš arī Ingrīdu dēvēja par savu krustmeitu. Tikāmies un draudzējāmies visu 1953.gada vasaru, kad viesojos Jērnīcās. Ingrīda tikko bija beigusi vidusskolu, vēl staigāja ar bizēm, kuras nogrieza tikai uz kāzām. Dabiski, ka Sebris bija arī mūsu vedējs.

Rudenī Amtmanis—Briedītis sāka gatavot "Skroderdienas Silmačos". Man tas bija pirmais inscenējums, kuram vajadzēja taisīt tāmi. Pēc "Silmaču" pirmizrādes 1955.gada janvārī katru mēnesi sāka nākt ārā pa lugai. "Dibenā", tad atjaunoja "Zaļo zemi", "Cepli", "Kremļa kurantus", iestudēja "Donu Karlosu" un "Karavīra šineli". Viss vienā sezonā.

Taču ar to vēl nepietieka. Kamēr Staļins bija dzīvs, mani neņēma armijā — skaitījos kulaka dēls. Tajā pašā 1955.gada pavasarī teātrī pēkšņi pienāca pavēste, ka mani uz trim mēnešiem — no augusta līdz novembrim — iesauc dienēt. Bet rudenī man vēl bija uzvedumu daļas vadītāju augstākie kursi Maskavas Dailes teātrī. Paralēli gatavoju visu nepieciešamo decembrī paredzētajai dekādei Maskavā.

Tas laikam bija manas dzīves trakākais gads. Dienēju Tilzītē, kur nudien gāja forši. Skaitījos tankistos, trīs mēnešus nodzīvojām, dziedot "Paliec sveiks, mans mazais draugs", "Jauns un traks" un tamlīdzīgas dziesmas, jo krievi jau tās nesaprata. Uzrakstīju sieviņai deviņdesmit vēstules — katru dienu pa vienai. No Tilzītes atgriezos Rīgā, nometu karavīra drēbes un taisnā ceļā devos uz Maskavu. Kursi beidzās trīs dienas pirms dekādes atklāšanas. Maskavā bija 40 grādu sals. Mana jaunā sieviņa, kura nebija mani redzējusi gandrīz pusgadu, atbrauca kopā ar teātri. Viņa bija pirmo reizi Maskavā, un man vajadzēja viņai to parādīt. Viesnīcā "Severnaja" mums iedeva ļoti mazu istabiņu ar šauru dzelzs gultiņu. Bet es tās divas nedēļas tikpat kā negulēju — dekāde prasīja zvērīgu darbu. Tā laika grūtības man patiešām bija lielākā dzīves un darba skola un rūdījums.

Pēc dekādes, 1965.gadā, mani apbalvoja. Biju arī komjaunietis, teātrī atzīts darbinieks. Sāku justies pietiekami drošs, lai prasītu atļauju maniem vecākiem atgriezties Latvijā.

Avots: www.vestnesis.lv/ta/id/47512

1985.g. Kuldīgas pilsētas Goda pilsoņa nosaukums.

1996.g. Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris

Māsa - Lidija Jansone, latviešu valodas un literatūras skolotāja, 1965.g. dibināja etnogrāfisko ansambli "Gudenieku suiti," vadītāja līdz 2021.g.. Turpinātāja ir viņas meita Skaidrīte Daugule.