Vera Baļuna

Izcila Latvijas teātra darbiniece. Vera Baļuna režisore un skatuves mākslas pedagoģe, [bijusi prec. ar aktieri Grigoriju Getmanovu]

Viņa veidoja latviešu teātra zvaigznes, un tāpēc nežēlastībā kritušo bija daudz.

«Mazie! Te pagājuši mani dzīves labākie gadi. Ar visiem dvēseles spēkiem esmu gribējusi jums iepotēt, ka māksla ir brīnums. Aktierī visu mūžu mīt daudz sapņu. Savam sapnim arī es, akurāt, izmeklēju vistālāko zvaigzni. Tagad man to atņem… /../ Bet es vēl atgriezīšos, mazie, mēs vēl svinēsim ne vienu vien uzvaru.» 

VALDIS LŪRIŅŠ, Baļunas priekšpēdējā aktierkursa audzēknis, režisors, aktieris:

«Vera Baļuna ir viens no uzskatāmākajiem piemēriem, kā ģeniāls cilvēks, strādājot šajā gaistošajā profesijā, drīz vien gandrīz vai bez pēdām var pazust no līdzcilvēku atmiņas…

Viens no iemesliem varbūt ir tas, ka viņu latviešu teātris nekad tā īsti nepieņēma. Tas ir gatavs cienīt cilvēku par viņa talantu un kopā strādāt, taču par savējo tik viegli vis negrasās pieņemt to, kas nācis no citurienes, vai to, kam cita tautība. Arī šodien latviešu teātris ļoti piesardzīgi izturas pret tiem, kas atnāk ar «citu skolu», kaut arī tā būtu profesionāli izcila personība. Baļuna nenoliedzami tāda bija  — kā režisore, manuprāt, ne mazāk spēcīga par visu slavēto lietuvieti Ņekrošu, turklāt Baļuna bija Dieva dots, ar ārkārtīgu pacietību apveltīts pedagogs. Praktiski Baļunas audzināta ir gandrīz vai puse no tagadējā latviešu teātra, viņas audzēkņu saraksts vien aizņemtu krietnu vietu žurnāla platības!

Viņa bija absolūti ģeniāla arī ar to, ka vienlaikus mīlēja un nemīlēja savus audzēkņus, lai gan katrā kursā Baļunai bija savi favorīti. Vienlīdz nežēlīgi Vera Mihailovna strādāja ar visiem, bet īpaši nežēlīga bija pret tiem, kuri neattaisnoja viņas cerības un uzticību.

Baļuna veidoja zvaigznes, tāpēc nežēlastībā kritušo bija daudz… Viņas kritērijs — noslēpums cilvēkā (arī savu noslēpumu viņa paņēmusi sev līdzi). Vīrietī, protams, — vīrišķība. Vienīgi Alfreds Jaunušans izkrita no šīs shēmas.

Bet tikai šķietami paradoksāli, ka tieši viņš  — ne pārāk smuks, maza auguma, ķērcošu balsi —, kurš sākumā absolūti neatbilda Baļunas priekšstatam par aktieri vīrieti, kļuva ne tikai par vienu no viņas visaugstāk cienītajiem aktieriem, bet arī par domubiedru. Jo savā ziņā Jaunušans ir tikpat neatkārtojami ģeniāls, cik neatkārtojama bija Baļuna.

Pateicoties Verai Baļunai, brīnišķīgas pārvērtības notika arī ar maniem kursabiedriem. Pēkšņi redzēju, ka tie, kurus it kā labi pazīstu, kļūst par pavisam citiem cilvēkiem, mainās viņu domāšana. Ne tikai ar Lāsmu Kugrēnu vai Leonīdu Grabovski, — ar daudziem no mums Baļuna radīja īstu mākslas brīnumu, ko spēj tikai brīnumains režisors. 

Man tas ir tikpat neaizmirstami kā divas viņas pēdējās izrādes Drāmas teātrī — Ostrovska «Vilki un avis» un Zahradnika «Zvanu solo». Domāju, ka tas ir nepārspējams rekords vismaz latviešu sieviešu  režisoru vidū — mūža nogalē radīt absolūti šedevrālas izrādes.

Neatceros redzējis tik fantastisku aktierdarbu pārbagātu izrādi kā Baļunas iestudēto «Vilki un avis». Jaunušans, Romanova, Kubilis… visi!  Ņem pēc kārtas, kuru gribi,  — visi fantastiski!

Man Baļuna iemācīja nebūt bezrūpīgam, paviršam. Mans gadījums — ja nejūtu dziļumu jeb, kā teiktu režisore, ja pilnīgi fiziski nejūtu atmosfēru, tad zinu, ka kaut kas nav kārtībā, un tas mani moka.

Un tieši vēlme pēc iespējas dziļi ietiekties materiālā un laikā bez Baļunas nez vai manī būtu radusies.  Es patiešām esmu laimīgs, ka esmu viņu saticis.

Protams, Vera Mihailovna bija pilnīgi traka un ekstravaganta!

Piemēram, kad strīdējāmies par mīlestību, viņa teica: «Mazie, jūs nerunājiet! Uz mana vēdera trīs vīri ir nomiruši!» Un nav zināms, vai tie vīri režisorei tiešām bijuši, vai ne, un tas jau arī nav svarīgi. Vispār viņas personīgā dzīve, gluži kā būtība aiz dažkārt absolūti dullajām ārējām izpausmēm, paliek neizdibināms noslēpums.

Veru Baļunu vēl dzīves laikā vienmēr apvijušas visdažādākās leģendas, kas, protams, vairojās pēc viņas aiziešanas.

Ir pat dzirdēta versija, ka tieši es esmu viņu iegrūdis kapā.

Būtība bija tāda: kad 1975. gadā kopā ar savējiem beidzu fakultāti, Konservatorijā trūka kustību pasniedzēju. Un, tā kā savam kursam, jau sākot no otrā kursa biju pasniedzis skatuves kustību, man piedāvāja turpināt darbu ar nākamo Valmieras kursu, kuru, ja nemaldos, Baļuna vadīja. Piekritu.

Tajā vasarā Baļuna uzaicināja mani strādāt arī par meistarības pedagogu. Kustību stundās studistos iestrādātie ķermeņa refleksi, reaģējot uz partnera pieskārienu, aktieru meistarības skates fragmentos ieviesa līdz šim nepierastu nemierīgumu, līdz ar to darbu, kas studentiem ļoti patika, Baļuna absolūti nepieņēma.

Šķiet, ka viņa, būdama uzticīga vecajiem principiem, vienkārši nesaprata, ko ar to gribējām pateikt.  Savukārt studentiem vairs nebija interesanti vai veselu pusgadu diendienā kapināt vienu un to pašu fragmentu, kā to uzsvērti turpināja darīt Baļuna.

Manuprāt, nepietiekami modra bija Konservatorijas vadība, neredzot, ka Verai Mihailovnai labāk būtu palikt par pedagogu, nevis vadīt kursu. Tam viņai vienkārši vairs nebija spēka.

Daudzi leģendāro režisori mīlēja, bet daudzi arī nīda, tāpēc koalīcija pret viņu bija pietiekami liela un problēma samilza. To putru jau vārīja galvenokārt cilvēki no ārpuses, viņi, berzēdami rokas, priecājās, ka Baļuna beidzot varētu aiziet no Teātra fakultātes.

Negribu saukt vārdos, turklāt daudzi meistari, kas negribēja pieņemt Baļunas skolu, ir dzīvi. Teātra pasaule brīžiem ir psihiska, ik pa brīdim tai kāds jānogāž no pjedestāla.

Tā latviešu teātris nogāza Šapiro, tā notika ar Pēteri Pētersonu, kurš bija «svešs» tāpēc vien, ka neparasti ekscentrisks.

Pētersons atkal piecēlās kājās, bet Baļunai piecelties vairs nepietika fiziska spēka. Pēc tam diemžēl es viņu vairs nesatiku. Kādreiz gribēju uzkāpt pie viņas un parunāties, bet… neuzdrošinājos.

Tās ir pavisam cita veida sāpes, kad krīt karalis, nevis vienkāršs cilvēks. Baļuna bija karalis. Pat krītot viņa nepazaudēja savu lepnumu.

 

ALFREDS JAUNUŠANS, Baļunas pirmā aktierkursa audzēknis, režisors, aktieris:

Vera Mihailovna Baļuna bija neordināra, mazlietiņ neizzināma un noslēpumaina persona. Par savu dzīvi viņa nemēdza daudz stāstīt, un, tikai spriežot pēc fragmentiem, kas kādreiz pavīdēja sarunās pie viņas, tā šķitās ļoti raiba, ļoti interesanta un ļoti bagāta.

Baļuna bija izšķērdīga un dāsna, bet — tikai ne pret sevi. Viņai bija diezgan trūcīgas tualetes, un nebija ar nekādu vērtslietu, vienīgi kāds gredzentiņš, auskariņš vai brošiņa.

Taču savās jubilejās vai vienkārši saiešanas reizēs savās mājās — ļoti dāsna, ar lielu vērienu. Un — brīnišķīga kulināre, kā jau smalkas pavāres meita. To mākslu pārņēma arī viņas līdzgaitniece un kalpotāja Helēnīte, kura mūs cienāja ar visādiem brīnumiem.

«Arī vasarā Vaivaros /../ mūžīgā ciemiņu uzņēmēja un ēdienu gatavotāja bija Helēna /../. Helēna mākslinieces dzīvē spēlēja lielu lomu, bet viņas dzīves izskaņa bija traģiska, ar dažādām tiesas prāvām un personiskiem aizvainojumiem…»**

Vera Baļuna bija cilvēks, kurš dažkārt mīlēja citiem darīt pāri un kuram arī ir bezgala pāri darīts.

Kad es iestājos Drāmas teātra kursos — tie bija pirmie, kas nodibinājās pēc kara —, man bija jau ļoti daudz gadu — gandrīz trīsdesmit. Pametu savu darbu finanšu ministrijā un aizgāju tur. Citādi jau nebūtu ticis, bet, tā kā pēc kara bija vīriešu bads, man palaimējās.

Nu ja, karš jau vēl īsti nebija beidzies, vēl vārījās Kurzemes katls, kad sākām mācīties.

Baļuna atbrauca līdz ar Rīgas atbrīvošanu, un, kursiem dibinoties, bija jau teātrī. Pavisam tika uzņemti trīs kursi. Vecākajā — Velta Līne, Maiga Grīnberga, Haralds Topsis, Ēriks Brītiņš, Pamše… Vidējā kursā bija Lidija Freimane, Mirdza Ersa, Feldmaņu Arkādijs, Akurāteru Valdis…

Nu un jaunākais bija Baļunas kurss, vissliktāk novadītais ne jau viņas dēļ, bet tāpēc, ka no pirmajiem diviem jau sakomplektēja Drāmas teātra trupu un mūs vairs nebija kur likt.

Beidzām astoņpadsmit gabali — četri zēni un četrpadsmit meitenes. Visi četri zēni — Kubilis, Mētra, Trencis un es — tika pieņemti teātrī, no meitenēm — tikai trīs, no kurām divas drīz vien atskaitīja. Baļunas kandidātes netika.

Baļuna gribēja Ritenbergu, Melbārdi un Daugavieti, Kubiļa sievu, bet Baltaisvilks, kas tolaik bija liels fīrers, lai nedublētos ar Freimani un Līni, paņēma meitenīšu lomu tēlotājas Mainieci Maigu, Birģeru Rutiņu un Skrodeli Astru, lai nebūtu dāmas tikai uz lielām lomām.

Atceros, kad pirmo reizi ieraudzījām Baļunu, viņa bija tāds maza auguma, mazliet jau padzīvojis sievišķītis gados, ar ļoti skaistām acīm, skaistu seju un mums nedaudz neparastu valodu.

Viņai bija skaista balss un, kā vēlāk izrādījās, viņa brīnišķīgi dziedāja, īpaši vecās krievu romances.

Par  saviem radiem Baļuna nekad nerunāja, un viņas māte viesu klātbūtnē nekad neatvēra muti, tā ka nekad nedzirdēju Baļunas māti runājam.

Viņa tik sēdēja lielā krēslā un klusēja, un skatījās tādām acīm, ka, likās, arī viņa jaunībā bija ļoti skaista sieviete.

Kādreiz Baļuna ieminējās vai arī tādas valodas paklīda, ka rakstnieks Kārlis Brīvnieks bijis viņas onkulis, bet vispār viņas dzimta bija diezgan noslēpumaina — arī par savu tēvu viņa nekad nerunāja.

Savu vīru, kas bijis lielu lomu tēlotājs teātrī, ko Rostovā pie Donas vadīja Jurijs Zavadskis, Baļuna tikai pieminēja tai sakarībā, ka viņš nejaušības pēc bija atradis interesantu paņēmienu — uz skatuves, aizmirsis tekstu, pārtrauktā kustībā ar pārtrauktu žestu sastindzinājis visu zāli. To Baļuna kādreiz minēja par piemēru tam, kā var paņemt auditorijas uzmanību, garlaicīgu pauzi aizvietojot ar negaidīti pārtrauktu kustību.

Nodarbības Vera Mihailovna vadīja ļoti interesanti, lai šodien ļaudis runātu ko runādami.

Par viņu tik daudz slikta ir runāts ne vien pēdējā dzīves posmā, bet jau no paša sākuma. Viņa pati jau ar’ mīlēja ap sevi radīt nemierīgu atmosfēru, viņai patika, ka gaiss virmo, prata arī citus ievainot. Redziet, viņa bija trešās, Vahtangova vadītās, MHAT-a studijas audzēkne, mācījusies kopā ar izciliem aktieriem — Marecku, Stepanovu, Gribovu…

Vēlāk, kad Vahtangovs nomira, viņa tika pie Staņislavska. Atsevišķi mūsu pašu režisori, tikuši ārzemēs, par Baļunu izplatījuši vissliktākās ziņas. Nesaukšu vārdos, jo dažs jau ir miris, dažs vēl ir dzīvs.

Viņa bija brīnišķīgs cilvēks, bet arī negāciju Baļunai bija diezgan daudz. Nu, piemēram, atbraukusi uz Latviju, viņa bija redzējusi vislabākos Maskavas teātrus, un krievu teātris nenoliedzami ir uz augsta līmeņa, tā ka Baļuna bija redzējusi vislabāko, ko vien teātra pasaulē var redzēt.

Šeit viņa sastapa pēc kara izpostītu teātri — daudzi bija aizbraukuši uz ārzemēm, tā ka pirmās izrādes ar nesavāktajām jaunajām trupām tiešām bija nekādas. Baļuna pret to asi un kritiski vērsās, kas ļoti daudzus, bez šaubām, nokaitināja.

Es pats, pēc kara no Krievijas atbraucis, redzēju, ka pirmās izrādes bija diezgan nožēlojamas, jo gandrīz visi vadošie aktieri taču bija prom… Izrādes bija šausmīgi neapmeklētas, vai! Ja kādreiz bija piecdesmit sešdesmit cilvēki, mēs jau bijām priecīgi.

Vēlāk gan Baļuna iepazina pasakainus aktierus, ar kuriem ļoti mīlēja strādāt, un viņas domas tad mainījās. Pirmā nopietnākā izrāde, ko taisīja Baļuna, bija Viļa Lāča «Vedekla».

Līdz tam, atjaunojot vecās izrādes un aizstājot trūkstošos aktierus ar vēl nepieredzējušajiem, viss bija pakļauts daudzām nejaušībām. Baļuna to uztvēra kā mūsu teātra līmeni, tā noskaņojot pret sevi.

Viņai bija laba humora izjūta un asa mēle. Tāpat kā Leonīds Vīgners darbā, tā arī Vera Baļuna citiem par lielu jautrību prata vienu otru cilvēku diezgan smagi ievainot. Nu ne jau līdz nāvei ievainot, bet stipri aizskart gan.

Vienā tādā mēģinājumā pats biju klāt, kad aizskartais ne visi labi jutās. Tā, piemēram, viena aktrise, mīļi pie Baļunas piegājusi, jautāja: «Vera Mihailovna, kāda loma man būs «Zelta zirgā?»», cerībā uz Melno māti vai ko tādu. «Tev, mīļā, būs Trešais zirgs!»  — atbildēja Baļuna.

Nu ja, tā viņa kādreiz atšuva, un vienam otram tas sāpīgi trāpīja, īpaši cilvēkiem bez humora izjūtas vai tiem, kas par sevi bija pārāk augstās domās. Šodien trūkst pierādījumu tam, ka jau viņas pirmajās izrādēs notika tādi brīnumi, ka zāle sastinga. Piemēram, «Nemierīgajā vecumā» tas, ko darīja Špīlberga ar Klētnieku (tā bija Klētnieka labākā loma!), bija īsts brīnums.

Špīlberga vēlāk Baļunai vēstulēs rakstīja, ka viņa tai pavērusi jaunu pasauli. Skauģi gan nez kur bija ķēruši, ka Baļuna kopē kaut kur redzētas izrādes… Bet, lai nokopētu, jau arī vajag būt talantam, ne jau katrs to prot!

Atceros abus Ostrovska «Vilki un avis» uzvedumus. Tās taču bija divas pilnīgi atšķirīgas izrādes! Ne jau kvalitātes ziņā, jo abas bija labas. Tik radoša bija Baļuna, ka Rīgas teātru dzīvē ienesa milzīgu nemieru. Viņu cienīja, varbūt mazāk mīlēja, respektēja un, var teikt, no viņas mazliet pat baidījās.

Mēs savā studijā Baļunu bijām ļoti uzmīlējuši. Man baiļu nebija, varbūt vienīgi mazliet neērti pēc tam, kad biju finanšu ministrijas daļas priekšnieks, un vēl pie maniem gadiem, rāpot pa grīdu un spēlēt kādu aitu vai kazu.

Tas mani mulsināja, biju ļoti stīvs, un Baļuna mani ļoti, ļoti nemīlēja. Viņai patika meitenes kā kārava dāmas — zeltainiem matiem, vīrieši — kā vācu Zigfrīdi, skaisti, liela auguma — tādi kā Trencis, Gunārs Cilinskis vai kāds cits absolūts skaistulis.

Par tādiem viņa jūsmoja, bet man bija grūti. Dabiskie zobiņi man ne visai skaisti, un kādā mēģinājumā viņa manai partnerei, arī Veročkai, teica: «Nu, paskaties, kāds viņš maziņš, sīciņš, nīkulīgs un kādi viņam tie zobiņi!» Es jau pats spogulī redzēju, ka neesmu nekāda bilde…

Bet tad notika tāda maza pārvērtība. Apmēram pēc pusgada kādā etīdē notika tāds kā brīnums. Laikam kaut kā interesanti parādījos, Baļuna lika trīs reizes atkārtot, un katrreiz es biju savādāks. To etīdi jau tā nevar izstāstīt…

Nu, par piemēru, es it kā atbraucu pie saviem veciem kursabiedriem, kas ir aktierīši provinces teātrī, bet es esmu kļuvis par lielu premjeru kaut kur galvaspilsētā, un tā mana attiecība pret viņiem bija kā žēlastības dāvana. Es viņiem pasniedzu tādu kā solījumu, ka arī viņiem reiz varbūt uzsmaidīs laimes saulīte…

Nezinu, vai Baļuna bija pārsteigta vai ne, drīzāk ieinteresēta, un pamazām sāka ar mani tā kā nedaudz rēķināties. Pastāvīgos darbos sāku parežisēt savus kursabiedrus, tā ka dažas dāmas teica: «Kā tu lieni, kā tu lieni!» Nu, es ar’ līdu, cik varēju, un mani, tā kā biju no krieviem atbraucis, pat par biedrīti saukāja.

Tāds mazs pārsteigums, ko neviens nebija gaidījis, varbūt bija komēdiskā lomiņa «Arī gudrinieks pārskatās». Tad Baļuna man iedeva Karandiševu Ostrovska «Līgavā bez pūra», lielu lomu — Kubilim, Līnei — Larisu.

Tas notika ar lielu skandālu — trīs jauni aktieri, kam jātur visa luga! Tādu iespēju mākslinieciskā padome negribēja pieļaut, turklāt, ar Baļunu nesarunājoties, viņai bija atņemts «Zelta zirgs», jau sadalītas lomas un nozīmēts cits režisors.

Bet Baļuna jau nebūtu Baļuna, ja nebūtu gājusi uz centrālkomiteju  un «Zelta zirgu» sev atkarojusi! Vienu režisoru paņēma sev par asistentu, pārmainīja tēlotāju sastāvu, paņemdama vēl fakultāti nebeigušos — Dzidru Ritenbergu kā Saulcerīti, Kārli Trenci — kā Antiņu. Tad teātrī, protams, bija vesels skandāls.

Kolektīvs sadumpojās, jo aktieri, kad viņus aizskar, kļūst ļoti kolektīvi, sāk darboties kā viena savienība. Briedītis, atceros, uzkāpa uz skatuves, un teica, ka nu uz šīs skatuves kāps Grīziņkalna skuķi un puikas un spēlēs te, kur bijusi Dace Akmentiņa, Jūlija Skaidrīte, Aleksis Mierlauks…

Var jau būt, ka izrāde ne pārāk labi izdevās, bet jaunie aktieri sevi tīri ciešami parādīja, un Baļuna atkal it kā uzvarēja.

Tāpat arī «Līgavai bez pūra» paredzētās neveiksmes vietā bija labas atsauksmes.

Daudz konfliktu Baļunai veidojās ne jau tāpēc, ka viņa nemīlētu savus aktierus, bet gan viņas radošā nemiera dēļ — viņa nevarēja ciest stāvošu dīķi, viņai vajadzēja, lai viss virmo un darbojas.

Atceros, pēc kārtējā konflikta teātrī Baļuna atteicās vadīt mūsu kursu. «Šodien, mazie, es pie jums esmu pēdējo reizi,» viņa teica. Un tad notika tāda lieta, ko es nekad neaizmirsīšu: nesarunājuši, mēs visi pagriezāmies pret sienu, neko neteicām, nevaicājām, bet būtībā visi raudājām.

Tas Baļunu tik ļoti aizkustināja, ka viņa tai pašā brīdī teica: «Mazie, es palieku, es palieku, es palieku…»

Kā pedagogs viņa bija vienreizēja! Ja vien mācēji viņā vērīgi klausīties un mācēji strādāt. Kādreiz arī mūsu kritika uzskata, ka, ja esi aktieris, tad vari visu. Bet visi nevar visu, katram ir savi griesti. Visas trīs lietas kopā — skatuviskais temperaments, skatuviskā iztēle jeb fantāzija un skatuviskā pievilcība — nevar būt vienam cilvēkam.

Tu vari būt nez cik talantīgs, nez kāds var būt tavs temperaments, bet tevi negrib skatīties, jo neesi pievilcīgs uz skatuves. Tev var būt skatuviskā pievilcība, bet tu esi tāds ļurkabikse, ka tev trūkst temperamenta, lai nospēlētu karali Līru vai Hamletu. Vai arī, ja tev netrūkst iztēles, bet trūkst tās lietas, ko sauc par aktierisko laimi, tu tā arī paliec neatklāts.

Baļuna kā neviens cits prata atklāt aktieri. Arī man tā laime ir smaidījusi, par savu likteni nevaru žēloties, un ļoti liela nozīme tajā ir bijusi Baļunai. Par sevi ir ļoti grūti runāt, bet man, vēl pavisam jaunam aktierim ar minimāliem fiziskā plāna dotumiem, Baļuna deva ļoti Bez šaubām, esmu mācījies arī no Briedīša, no Katlapa, bet mana tiešākā skolotāja bija Baļuna.

Piemēram, Katlaps Baļunu nemīlēja, bet strādāt ar viņu Katlapam ļoti patika. Neredzēju Briedīti jaunībā, kad viņš strādāja pie Smiļģa, bet viņa lomas pie Baļunas bija īsti šedevri, ko man pat nav ar ko salīdzināt!

Aktieri ir diezgan nodevīga tauta, un Baļuna savu audzēkņu nodevību ļoti pārdzīvoja. 

 

MĀRA ĶIMELE, režisore, aktiermeistarības pasniedzēja Baļunas pēdējā aktieru kursā:

Viņa bija enerģiska, ar ļoti labu humora izjūtu, pietiekami neprātīga un pietiekami adekvāta. Tik labi Veru Baļunu nepazinu, lai varētu spriest par viņas gara lidojumu, bet tas, ka Baļunai nepiemita latviešu cilvēkam raksturīgais paklausības gars, bija acīm redzams.

Viņa atļāvās, un tas vien ir ko vērts, īpaši, ja Dievs devis talantu.

Protams, traģiski, ja jaunie nespēj saprasties ar vecajiem. Vienmēr traģiska ir paaudžu, teātra stila un valodas nomaiņa, un Vera Baļuna diemžēl nebija tas laimīgais izņēmums, kāds ir, piemēram, Kultūras akadēmijā Gunārs Bībers, pie kura studenti burtiski laužas kā ne pie viena no jaunajiem pasniedzējiem.

Ārkārtīgi skaisti un aizkustinoši man šķiet tas, kā savu skolotāju māk godāt Edmunds Freibergs. Viņš, lūk, ir pratis maksimāli uzsūkt un likt lietā visu, ko devusi Baļuna kā pedagoģe un režisore. Runājot ezotēriski, viņam, manuprāt, nāk līdzi Baļunas svētība.

Savukārt bijušie Veras Baļunas pēdējā kursa audzēkņi stāsta, ka viņas vadītās nodarbības pārvērtās par ilgu, garu runāšanu, ko viņi vairs nespēja pieņemt.

 

Veras Baļunas biogrāfijas fakti

Dzimusi Rīgā strādnieka ģimenē

Mācījusies :Lomonosova ģimnāzijā Rīgā,

1924.g. beigusi Maskavas Dailes teātra 3., J. Vahtangova,  studiju.

Tiešā saskarsmē ar K. Staņislavski un viņa līdzgaitniekiem apguvusi K. Staņislavska aktiermākslas metodiku.

Darbs:

Aktrise un režisore Maskavā, J. Zavadska studijā (1924–1935),

Rostovā pie Donas (1935–1941),

Ivanovā, LPSR Valsts nākslas ansamblī (1941–1944),

Rīgā:

Drāmas teātra režisore (1944–1956),

Rīgas Krievu drāmas teātra galvenā režisore (1956–1959),

aktiermeistarības pedagoģe Drāmas teātra studijā (1945–1948),

Teātra fakultātes aktieru kursu vadītāja (1948–1973),

Dibināja Pionieru teātri 1962.g., (1970.g. pārņem Māra Priede. Tagad teātris Zīļuks Skolēnu pilī.)

Aktiermākslas katedras vadītāja no 1958. gada,

Teātra mākslas profesore no 1960. gada.

Avots : ibook.lv, Ninuce Leimane - Mazie!.. Es vēl atgriezīšos. Latvijas teātra leģendai — 100