Vilis Samsons

Vilis Samsons (dzimis  Liepnā,  bija latviešu-padomju vēsturnieks, LKP un Latvijas PSR valdības funkcionārs.

Beidzis vidējo mācību iestādi Rēzeknes skolotāju institūtu un Sabiedrisko zinātņu akadēmiju Maskavā.

Otrā pasaules kara laikā — padomju partizānu vienības vadītājs. Līdzās Aleksandram Drīzulim un Jānim Dzintaram tiek uzskatīts par vienu no "toņa noteicējiem" vēstures zinātnē LPSR pēdējos gadu desmitos.

Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis kopš 1968. gada, no 1961. līdz 1992. gadam akadēmiķis — sekretārs.

Bija PSKP biedrs no 1943. gada, 1952.—1963. gadā LKP CK loceklis; LPSR izglītības ministrs 1950.-1960. gadā, Augstākās Padomes deputāts no 1951. gada līdz tās 11. sasaukumam 1989. gadā.

Padomju Savienības varonis (1945.)

**

Pēdējos gados Samsona vārds atkal publiski izskanēja sarkanā partizāna Vasilija Kononova tiesas laikā, kad Samsons tiesā liecināja kā 1.Latvijas partizānu brigādes komandieris - viņam bija pakļautas septiņas krievu okupācijas varai pakļautas partizānu vienības - kopumā vairāk nekā 3000 partizānu, kas cīnījās pret vācu okupācijas režīmu.

Samsons, tāpat kā Kononovs, no Krievijas vēstniecības Latvijā saņēma īpašu Krievijas apbalvojumu - Uzvaras dienas 65.gadadienai veltītu medaļu.

***

Fragments no intervijas ar vēstures profesoru Andrievu Ezergaili : 

– Astoņdesmito gadu beigās iekļūt Latvijas arhīvos jums palīdzēja akadēmiķis Vilis Samsons. Starp citu, šis vīrs nesen atzīmēja 90 gadu jubileju. Latviešu sabiedrībā padomju pagātnes dēļ viņu uztver drīzāk negatīvi. Kādas ir jūsu atmiņas par sadarbību ar Samsonu?

– Tubrālības ar lielo Vili Samsonu nekad nesadzērām, tomēr no pirmās reizes, kad tikāmies, Samsons mani vienmēr apsedza ar tādu kā drošības seģeni. Ar rokas spiedienu viņš parasti arī kaut ko uzdāvināja – grāmatu, dokumentu vai padomu.

Tas bija 1988. gada augustā. Holokausta dokumentus meklējot, biju Rīgā. Tautas frontes karogi jau plīvoja. Neteikdams, kādēļ, Samsons mani solīja vest uz Misiņa bibliotēku. Samsons mani ieveda pirmā stāva koridorā, kur iepriekš nebiju bijis. Pēc pāris pagriezieniem atvēra durvis mazam kambarītim ar logu uz ielas pusi, piebāztu ar liela formāta sējumiem: ”Te ir tas, ko meklējat.” Atstāts viens, redzēju, ka Samsons mani ievedis kambarī, kur visus padomju okupācijas gadus VDK no tautas slēpa vācu okupācijas presi, centrālo un lokālo. Gadu vēlāk Samsons mani aizveda uz Slokas ielas arhīvu un sagādāja sēdvietu ārzemnieku istabā, kur pasūtījumus atnesa ārpus rindas.

Neticu, ka Latvijā Samsons ir aizmirsts. Drīzulis un Pelše, kas bijās kā no virskungiem, tā ārzemniekiem, ir aizmirsts. Neesmu vienīgais ārlatvietis, kuru Samsons uzņēma atvērtām rokām. Vai ciemiņus no austrumiem viņš būtu siltāk apstarojis, neticu. Atceros, ka pirmajā braucienā uz Latviju pēc mana referāta mēs šņabojām Kultūras sakaru komitejas telpās. Arvīda Griguļa un droši vien vairāku VDK pārstāvju klātbūtnē Samsons mani nosauca par ”patriotu”. ”Daudz baltu dieniņu…” lielajam Vilim novēl Nikolajs Balabkins, Ezergailis un no aizsaules Edgars Andersons. Pieminu tikai trīs klaidiniekus, kuri man par Samsona draudzību stāstījuši. ( http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=90285) 

Avots: Ir.lv , Latvijas avīze,wikipedia