Ludvigs Bolšteins

Mēs, latvieši, sev uzcēlām jaunu staltu ēku - savu valsti. Sveša vara grib piespiest, lai mēs to paši noārdām. Es nespēju piedalīties.

– ģen. Bolšteins pirmsnāves vēstulē 21.6.1940

***

Ludvigs Bolšteins  bija Krievijas armijas virsnieks, Latvijas armijas ģenerālis, aizsargu priekšnieks no 1925. līdz 1928. gadam, Robežapsardzes priekšnieks no 1928. līdz 1940.

Lāčplēša Kara ordeņa II un III pakāpes kavalieris

Ludvigs Bolšteins dzimis 1888. gada 5. februārī Sesavas pagastā meldera ģimenē.

1907. gadā beidzis Jelgavas ģimnāziju.

1912. gadā Pēterburgas universitātes fizikas-matemātikas fakultātes dabaszinātņu nodaļu, ķīmiķis

Obligātajā karadienestā no 1912. gada oktobra līdz 1913. gada novembrim.

Sākoties Pirmajam pasaules karam iesaukts Krievijas armijā. Sākumā dienējis Daugavgrīvas cietoksnī, vēlāk piedalījies latviešu strēlnieku bataljonu organizēšanā.

Karojis 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonā (vēlāk pulkā), sākumā kā karodznieks (praporščiks).

Apbalvots ar :

• Sv.Annas III, IV šķiras un
• Sv.Staņislava III šķiras ordeņiem,

Dienestu beidzis štābskapteiņa pakāpē.

Pēc boļševiku nākšanas pie varas, Bolšteins Cēsīs tiek arestēts, tomēr no apcietinājuma bēg un nokļūst Maskavā, kur kopā ar savu bijušo komandieri Fridrihu Briedi iesaistās Savinkova vadītajā pagrīdes "Dzimtenes un brīvības aizsardzības savienībā".

Pēc organizācijas sagrāves Bolšteins atgriežas Latvijā un 1918. gada 28. decembrī iestājas topošajā Latvijas armijā. Liepājā piedalās latviešu karaspēka vienību formēšanā, vēlāk Kalpaka bataljona sastāvā cīnās frontē. Bijis Baloža brigādes štāba priekšnieks.

1919.g. 12. jūlijā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu.

1919. gada 9. augustā Bolšteinu ieceļ par 9. Rēzeknes kājnieku pulka komandieri. Vadījis pulku cīņās pret bermontiešiem. Uzreiz pēc Rīgas atbrīvošanas, 14. novembrī, Bolšteinu paaugstina par pulkvedi. Vēlāk ar savu pulku cīnījies Latgales frontē pret boļševikiem.

Demobilizējies 1920. gada 15. septembrī.

Saimniekojis savā jaunsaimniecībā Bērzmuižas pagastā, bijis Dobeles aizsargu bataljona komandieris.

1925. gada februārī iecelts par aizsargu nodaļas priekšnieku,

1928. gada aprīlī iecelts par Robežapsardzības (no 1935. - Robežsargu brigādes) priekšnieku.

1928. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa II pakāpi un III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

1935. gadā paaugstināts par ģenerāli.

1940. gada 9. jūnijā PSRS Aizsardzības komisārs izdeva slepenu pavēli Baltijas kara flotei līdz 12. jūnijam būt kaujas gatavībā, lai sagrābtu Baltijas valstu flotes un bloķētu jebkādu pārvietošanos.

1940. gada 21. jūnijā, pēc padomju okupācijas, izdarījis pašnāvību savā darba kabinetā.

Apbedīts Rīgas Brāļu kapos.

***

Ģenerālim Ludvigam Bolšteinam nebija ilūziju par padomju varas nolūkiem Latvijā. Pirms 65 gadiem viņš padošanās vietā izvēlējās nāvi

Piedodiet, mīļie! Es nespēju piedalīties noārdīt to, ko nacionālās Latvijas pastāvēšanas laikā pats savām rokām un labām domām esmu cēlis, — šāda satura atvadu zīmīti 1940.gada 21.jūnijā atrada Latvijas robežsargu brigādes priekšnieka Ludviga Bolšteina darba kabinetā Brīvības un Stabu ielas stūra ēkā.

Ģenerālis nošāvās stundu pēc sapulces, kurā Iekšlietu ministriju no līdzšinējā ministra bija pārņēmis jaunās "tautas valdības" loceklis Vilis Lācis. Atstājot aktu zāli, Bolšteins vēl it kā atvadām pamājis ar roku un teicis: "Kur lai komunisti liek nacionālās Latvijas ģenerāli?"

Viņa pašnāvība bija gan individuāls nepadošanās akts, gan brīdinājums tiem, kas mēģināja dzīvot ilūzijās par padomju varas nolūkiem. Bolšteinam, kura vadītais dienests 15.jūnijā Masļenku traģēdijas laikā pirmais dabūja izjust padomju varas patieso seju, šādu ilūziju nebija. Aizejot nāvē, robežsargu vadītājs paņēma kapā līdzi arī dienesta noslēpumus, kuru izpaušana varētu maksāt dzīvību daudziem citiem.

DZELZS VĪRS

Lūkojot ievākt ziņas par Bolšteinu, iezīmējas divas lietas: pirmkārt, atmiņas par viņu ir skopas, otrkārt, tajās par viņu nav neviena slikta vārda. Bolšteins ir viena no tām augstākajām amatpersonām pirmskara Latvijā, kuru faktiski visi pētnieki un laikabiedri vērtē tikai pozitīvi, saka vēsturnieks Valters Ščerbinskis: "Fotogrāfijās viņš arī izskatās tāds, kā pār viņu runā — pareizs un godīgs." "Bolšteins — tas bija vīrs!" — tā V.Ščerbinskim vēl 90.gadu sākumā teikusi bijusī latviešu aizsardžu priekšniece, kas nav taupījusi kritiskus vārdus citām Latvijas amatpersonām.

1962.gadā Austrālijā izdotajā E.Jurkas sarakstītajā grāmatiņā par ģenerāli parādās nedaudz cita aina. 1917./1918.gadu mijā pēc Jaungada sagaidīšanas Bolšteins kopā ar strēlnieku A.Indriksonu un kara slimnīcas virsmāsu Nadinu — glītu sievieti — gājuši mājās.

"Pa ceļam sadabūju važoni," atceras A.Indriksons. Bolšteins ar Nadinu iesēdies kamanās, Indriksons uzkāpis uz aizmugures kāpšļa. Piebraukuši pie slimnīcas, kur Nadina dzīvojusi. Bolšteins Nadinu pavadījis. Pēc daudziem gadiem, viesojoties Bolšteina lauku īpašumā Bērzmuižas Sauliešos, kad jau abi nolikušies gulēt, Indriksons atgādinājis kopējo braucienu ar skaisto Nadinu.

Bolšteins sācis stāstīt: "Redzi, cik man dumji toreiz izgāja. Abi iegājām slimnīcas kancelejā un apsēdāmies uz dīvāna. Nadina man spiedās klāt, un es viņu pamīļoju, bet citādi izturējos atturīgi, jo kuru katru brīdi kāds varēja ienākt. Tad Nadina paņēma mani pie rokas un ieveda savā dzīvojamā istabā, bet tur otrā gultā jau gulēja kāds cits sievišķis. Arī šie apstākļi man nebija pieņemami, un vēl liecinieka klātbūtnē. Pēc tam Nadina ieveda mani kādā tumšā kambarī. Apsēdos uz kāda cieta priekšmeta, un Nadina iesēdās man klēpī. Interese pavedināja uzšķilt gaismu un pārliecināties, kādā salonā atrodamies. Izrādījās, ka sēžu uz melni nokrāsota zārka. Man palika nelabi, steidzīgi manījos laukā un gāju mājās." Lai nu kur dzīvē grēkots, bet uz zārka nevar, Bolšteins vēl piebildis. Precējies viņš nebija.

***

Izbaudījis arestu un izbēdzis no apcietinājuma Cēsīs, viņš devās uz Pleskavu, tika nosūtīts uz Vitebsku, kur demobilizējās un devās uz Maskavu, kur Krievijas Pilsoņu kara laikā kļuva par pulkveža F.Brieža adjutantu B.Savinkova vadītajā Dzimtenes un brīvības glābšanas savienībā, kuras mērķis bija gāzt lielinieku varu Maskavā. Šī bija vienīgā balto organizācija, kas darbojās nelegāli lielinieku varas apstākļos un bija tai nopietns drauds. Tajā darbojās arī daudzi latviešu virsnieki, vadot svarīgas šīs organizācijas nodaļas. Bieži vien šie latvieši izmantoja savus sakarus ar sarkanajiem latviešiem.

Tomēr par latviešu, tātad arī Bolšteina darbību Savinkova organizācijā ir zināms maz. Tā kā šī organizācija darbojās, ievērojot šūnu principu, kad nodaļas vadītājs zina tikai noteiktu cilvēku skaitu, čekisti noķēra tikai nedaudzus. Bolšteinu nenoķēra. Kad Savinkova organizāciju sagrāva, 1918.gada vasarā Bolšteins slepus atgriezās tolaik vācu okupētajā Latvijā un sāka klusi dzīvot Bērzmuižas pagastā, lai neizraisītu vācu interesi par savām gaitām strēlniekos.

***

Toties drīz pēc Latvijas proklamēšanas 28.decembrī Bolšteins brīvprātīgi iestājās jaundibinātajos Latvijas Republikas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos. Komandēts uz Ventspili organizēt brīvprātīgos, proti, vervēt domubiedrus, viņš bija spiests doties uz Liepāju, kur viņa saformētā brīvprātīgo rota 1919.gada 25.janvārī bija viens no pirmajiem papildinājumiem Kalpaka bataljonam. Bolšteins tika iecelts par Baloža brigādes štāba priekšnieku, un daži kalpakieši atmiņās minējuši lietas, par kurām Latvijas laikā nedrīkstēja runāt: ka daudzi nopelni, kuri pierakstīti Balodim, patiesībā piekrītot štāba priekšniekam.

Bermontiādes laikā Bolšteins nopelnīja divus Lāčplēšus par kaujā izrādītu varonību.

Pēc Latvijas atbrīvošanas Bolšteins izskatījies savārdzis. Paziņām atzinis, ka ar māgu esot grīstē, pārtiekot tikai no kaltētas maizes.

***

Tomēr Vācijā veselību atguvis.

1921.gadā Bolšteins, viens no retajiem Latvijā, kurš bez karaskolas izglītības bija komandējis pulku, demobilizējās, lai gan varēja turpināt dienestu. Šķiet, viņš arī bija vienīgais, kurš ar pulkveža zīmotnēm atteicās no militāras karjeras un atgriezās pie zemes.

***

Tomēr ilgi saimniekot Sauliešos Bolšteinam nebija lemts. Viņa rakstura īpašības līdzās nopelniem karā acīmredzot noteica to, ka Bolšteinu 1925.gadā valdība aicināja uz Rīgu un iecēla par aizsargu organizācijas priekšnieku.

Līdz 20.gadu vidum Iekšlietu ministrijas aizsargu nodaļā, kuru vadīja ierēdņi, bija daudz problēmu. Kad aizsargu vadību pārņēma kaujās pieredzējušais Bolšteins, triju gadu laikā viņš paveica ļoti daudz, lai aizsargi kļūtu par stipru nacionālu un militāru spēku. Pēc viņa šajā amatā nāca vēl divi, bet Bolšteina devumu laikabiedri vērtē visaugstāk: organizācija tika sakārtota strukturāli, izveidota tās militārā struktūra — pulki un bataljoni. Arvien lielāks uzsvars tika likts uz militārām mācībām, tāpēc Bolšteina reformu rezultātā aizsargi no policijas palīgspēka kļuva par armijas rezervi.

***

1928.gadā Bolšteinu atcēla no aizsargu priekšnieka amata, bet ne tāpēc, ka viņš slikti pildītu savus pienākumus — viņu pārcēla uz Iekšlietu ministriju par robežpolicijas vadītāju. Viņa vadībā robežpolicija tika militarizēta un pārveidota par Robežsargu brigādi.

1935.gadā Bolšteinam piešķīra ģenerāļa dienesta pakāpi. Robežsardze, tāpat kā daudzas citas struktūras, jaunajā Latvijā tika veidota no nulles. Īpaši tāpēc, ka blakus atradās Padomju Savienība un pār šo robežu notika nemitīga staigāšana — kontrabanda, spiegi.

Kadru mainība robežpolicijā bija liela. 20.gados tur darbā pieņēma lielākoties vietējos iedzīvotājus, un tiem bieži bija savas intereses. "Manuprāt, robežsardzes vadībai Bolšteins tika izvēlēts tā paša iemesla dēļ, kādēļ viņam uzticēja aizsargus — organizācijas sakārtošanai," domā V.Ščerbinskis.

***

Pirms aiziešanas no dzīves Bolšteins uzrakstīja trīs vēstules — mātei, savas saimniecības rentniekam un priekšniecībai. Visās pamatdoma ir viena: "Es biju pie Latvijas šūpuļa un negribu būt pie Latvijas kapa." Līdzās goda jautājumam par pašnāvību Bolšteinam acīmredzot lika izšķirties tas, ka viņš saprata, kas viņu sagaida, un nevēlējās nodot savus cilvēkus.

Kāds liktenis Bolšteinu būtu gaidījis, ja viņš izlemtu dzīvot okupētajā Latvijā? Droši vien arests, pratināšana un nošaušana jau 1940.gadā. "To var pieņemt, redzot, kāds bija citu atbildīgu amatpersonu liktenis — viņi tika pratināti, un, kad no viņiem vairs neko nevarēja izspiest, nošauti," lēš V.Ščerbinskis. "

1940.gada 24.jūlijā tādu pašu soli spēra armijas izlūkdienesta priekšnieks Fricis Celmiņš.

Spriežot pēc tā, kā Bolšteins reaģēja uz Latvijas okupāciju, var pieļaut, ka viņš būtu bijis pretošanās atbalstītājs. Tomēr tāda pavēle netika dota.

Avoti: wikipedia.org, Egīls Zirnis, Nepadevās http:///www.news.lv : Diena, 2005. gada 18. jūnijs.