Kaspars Biezbārdis

Kaspars Ernests Biezbārdis bija skolotājs Vīlandē (1833-1853) un Rīgā (1866-1881) un viens no pirmajiem latviešu Pirmās atmodas laikmeta darbiniekiem, kas dedzīgi iestājās pret vācbaltiešu centieniem pārvācot latviešus. Šajā darbībā viņš nereti veikli izmantoja tālaika Baltijas guberņās varu sagrābušo un valdošo krievu centienus arī mazināt baltvācu un poļu ietekmi, kā arī latviešus "pierobežas joslā" pārkrievot. 

Dzimis 1806. gada 8. decembrī (pēc vecā stila 26. novembrī) Slokas pagasta, tolaik Pavasara draudzes "Biezbāržos" turīga saimnieka un tirgotāja ģimenē, kurš ar liellaivām pa Lielupi pārvadāja labību un miltus.

Viņa tēvs bija arī zemnieku tiesnesis, vēlāk arī Belles muižas īpašnieks Katlakalnā un varēja atļauties nodrošināt saviem dēliem labu izglītību.

Kaspars mācījās elementārskolā Rīgā, pēc tam 1818. - 1820. gadā pie privātskolotāja Salaspilī un vēlāk Rīgas ģimnāzijā, kuru pabeidz ar Salaspils mācītāja Vendta materiālu atbalstu.

Pēc Tērbatas pedagoģiski filozofiskā semināra beigšanas Biezbārdis strādāja par mājskolotāju mācītāja Vendta namā.

1832. gadā viņš Tērbatas universitātē kā brīvklausītājs uzsāka matemātikas, filoloģijas un teoloģijas studijas, bet naudas trūkuma dēļ 1833. gadā bija spiests studijas pamest

Viņš sāka strādāt par Vidzemes guberņas Vīlandes apriņķa skolas zinātņu skolotāju, no 1845. gada par skolu inspektoru.

No 1852. gada K. Biezbārdis sāka aktīvi publicēties vācbaltiešu presē un 1853. gadā atgriezās Rīgā, lai aktīvi iesaistītos latviešu sabiedriskajā dzīvē un aizstāvētu latviešu nacionālās kultūras tiesības pret vācu dominanci. Izglītojošajos rakstos "Mājas Viesī" un "Pēterburgas Avīzēs" viņš rakstīja par politiskām un filozofiskām tēmām.

50. gados Tērbatas vācu žurnālā  "Das Inland" iespiesti Biezbārža raksti par veļu laiku Vilandē, par igauņu teikām, par Somiju, valodniecības jautājumiem.

1854.g.  Biezbārdis atgriezies Rīgā, iesaistījies latviešu sabiedriskā dzīvē.

1861 kopā ar J. Caunīti un B. Dīriķi izstrādā Rīgas Latviešu biedrība statūtus (bijis paredzēts par priekšnieku), publicējis  rakstus laikr. "Mājas Viesis" (no 1860) un "Pēterburgas Avīzes", kuros paudis jaunlatviešu ideoloģiju, aizstāvējis latviešu nacionālās kultūras tiesības.

Būdams viens no sava laika izglītotākajiem latviešiem (Tērbatas univ. klausījies lekcijas grieķu un romiešu literatūrā, ekonomikā, dabas zinātnēs, filozofijā., matemātikā), pirmais latviešu valodā rakstījis par filozofijas problēmām - apvienojot sensuālismu un racionālismu, skaidrojis pasaules un dabas esamību, iepazīstinājis ar I. Kanta un F. Hēgeļa uzskatiem.

Rakstā "Ko var dvēsele atzīt? Kas ir tai spējams?" ("Pēterburgas Avīzes" 1862) aizstāvējis pas. izzināmību un mudinājis uz prāta izkopšanu. Rakstos "Kas zemniekam jāzina" un "Līventāla kungam" ("Pēterburgas Avīzes" 1862) uzsvēris, ka latviešu zemnieks ir pilntiesīgs cilvēks un viņam jāzina tas pats, kas ikvienam cilvēkam.

1863.g. Kad Krievijas okupētās, bijušās Polijas-Lietuvas kopvalsts teritorijā notika sacelšanās, Biezbārdis 1863. gada jūlijā palīdzēja Mežmuižas zemniekiem uzrakstīt sūdzību Krievijas imperatoram par viņiem nodarītajām pārestībām. Augustā viņš sacerēja gan arī latviešu inteliģences lojalitātes apliecinājuma vēstuli, kurā cita starpā bija rakstīts, ka

latviešu bezzemes stāvoklis, vergu darbs, mēģinājumi izceļojot no tā atsvabināties, cenšanās pēc savas tautas garīgas attīstības dod iemeslu aizdomām, ka latvieši tīkotu pēc patvaļības...,

tomēr latvieši par savu likteni un pienākumu atzīstot savienošanos ar lielo krievu tautu vienā saimē.

Drīz pēc tam Biezbārdi arestēja kā zemnieku nemieru līdzzinātāju un izsūtīja uz Krieviju. Trimdā būdams, 1865. gadā viņš vācu valodā Baucenē publicēja divas polemiskas brošūras par starpnacionālajām problēmām Baltijas provincēs.

Pēc viņu aizstāvošiem rakstiem krievu avīzēs un sievas lūgumiem Biezbārdim atļāva atgriezties Rīgā.

1866. gadā viņš sāka strādāt par Rīgas garīgā semināra vācu valodas skolotāju, vēlāk par latviešu valodas skolotāju Aleksandra ģimnāzijā.

Pēc 1869. gada Biezbārdis nodevās rakstniecībai, tulkošanai latviešu valodā un kopā ar K. Štālbergu izdeva laikrakstu "Pasaule un Daba".

Savā pēdējā 1883. gadā iznākušajā grāmatā "Herodota skuti un mūsu vectēvu cilts stāsti" viņš centās pierādīt, ka latviešu un lietuviešu ciltstēvi ir Hērodota aprakstītie skiti.

Pēc 1884. gada sava mūža pēdējos gadus Biezbārdis nodzīvoja pie sava dēla Maskavā, kur viņš mira 1886. gada 12. septembrī.

Grāmatas

• "Жалоба крестьянин имения Межмуйжа Александру II, написанная Биезбардисом совместно с И. Крауклисом в августе 1863 г." Русский курьер. – 1881. - № 231.
• K. Beezbard. "Zustände und Eigenthümlichkeiten in den baltischen Provinzen Russlands". Bautzen, Schmaler & Pech 1865. - 162 S.
• K. Beesbardis. "Der Sprach- und Bildungskampf in den baltischen Provinzen Russlands". Bautzen, Schmaler & Pech 1865.; tulkojums "Valodas un izglītības cīņa Baltijā" iespiests "Dzimtenes Vēstnesī" 1910. gada 82.-114. nr.
• K. Beesbardis. "Meditationen zur Forderung der Eintracht zwischen Russen und Deutschen in den baltischen Provincen Russlands." Bautzen 1866.
• K. Biezbārdis. "Mūsu valoda un viņas rakstība". Rīga, 1869. - 89 lpp.
• "Ģermānija un Svevija. Grāmatiņa, ko sarakstījis Gajs Kornēlijs Tacits un no latīņu valodas pārtulkojis Kaspars Biezbārdis". K. Štālberga apgāds, 1869.
• K. Biezbārdis. Ģeometrija jeb ātrumu zinātnība. – Rīga, 1874. – 1. d.
• K. Biezbārdis. Herodota skuti un mūsu vectēvu cilts stāsti. Rīga, 1883. - 131 lpp.

Publicistika

• Laikrakstā "Inland": "Die Seelenzeit im Fellinschen" (1852), "Wanderung und Entstehung der Seen, nach estnischen Sagen" (1853), "Geographische, historische und etymologische Curiositaten" (1853), "Der deutsche Sylbenton und sein Einfluss" (1857), "Finnland" (1859)
• Bunges arhīvā: "Materialien zur Geschichte der Stadt Fellin", "Tee Uppeneeki oder die Letten an der curischen Aa"
• Laikrakstā "Slavisches Centralblatt": "Ein Wort über das alte lettische Volkslied" (1865)
• Laikrakstā "Mājas Viesis": "Cilvēks un lops, kas tiem par starpību" (1862), "Ģipša vērtība zemes kopējiem" (1863), "Grāmata saviem mīļiem draugiem Kurzemē un Vidzemē" (1863), "Kāds vārds par dzīves kārtām pasaulē, caur ko un kā viņas cēlušās" (1863), "Mūsu tautasdziesmas" (1873)
• Laikrakstā "Pēterburgas Avīzes" (1862): "Krievu valstības gadu tūkstotis", "Ko var dvēsele atzīt? Kas tai spējams?"; "Kas zemniekam jāzina"; "Līventāla kungam".
• Laikrakstā „Pasaule un Daba” (1875): "Materiālisms un spirituālisms"; "Kapitālisms un darbs"; "Mūsu vēstneši"; "Pašība un īpašība"; "Cik liela ir lietu dalāmība"; "Matērija un spēks"; "Kustēšanās"; "Kāds vārds par latviešu valodu un skolām".