Dāvids Sīmansons

Dāvids Sīmansons  bija pirmais Latvijas armijas virspavēlnieks, vecākais Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.

Dzimis Valmieras apriņķa "Pilatu" pusmuižā, laukstrādnieku ģimenē.

Pabeidzis Limbažu apriņķa skolu.

1880. gadā uzsāk savas karavīra gaitas brīvprātīgi iestājoties Krievijas impērijas armijā (115. Vjazmas kājnieku pulkā). Dienesta laikā komandēts uz junkuru skolu, kuru absolvējot ieguva virsnieka dienesta pakāpi.

Pēc mācībām atgriezās Vjazmas kājnieku pulkā.

1894. gadā pabeidza ģenerālštāba akadēmiju. Pēc tās beigšanas komandējis pulku. Piedalījies Krievu-japāņu karā, kur cīņās tika kontuzēts.

1910. gadā paaugstināts par pulkvedi.

1912. gada aprīlī tika iecelts par 66. Butirskas pulka komandieri. Cīnījies Pirmajā pasaules karā.

1914. gada 27. oktobrī apbalvots ar Jura ordeņa zobenu.

1915. gada maijā paaugstināts par ģenerālmajoru, reizē iecelts par 17. kājnieku divīzijas 2. brigādes komandieri.

1917. gada oktobrī pensionējies no dienesta.

Līdz 1918. gada beigām dzīvojis Vitebskā, bet vēlāk Orlā.

1919. gada janvārī atgriezies dzimtenē.

1919.g. 8. janvārī ieradies Rīgā.

1919.g. 6. jūnijā iestājies Latvijas armijas dienestā.

1919.g. 10. jūlijā, pēc Ziemeļu un Dienvidu brigāžu apvienošanas un Latvijas armijas izveidošanas tika iecelts par tās pirmo virspavēlnieku.

No 15. jūlija līdz 10. septembrim bija arī Apsardzības ministrs (no 1923. gada Kara ministrija).

Pēc Bermonta spēku virzīšanās uz Rīgu, frontes komandieris Jorģis Zemitāns deva pavēli par atkāpšanos no Rīgas uz pozīcijām Juglā.

Naktī no 9. uz 10. oktobri ģenerālis Sīmansons atcēla šo pavēli, jo bija nolēmis pretoties Bermonta spēkiem un aizstāvēt Rīgu. Par pamatu šādai rīcībai bija tas, ka brīvprātīgo Studentu rotas vīri pretstatā pārējai armijai ieņēma pozīcijas Daugavas labajā krastā, lai cīnītos par Rīgu. Viņi aicināja Sīmansonu uz pozīcijām un viņš ierodoties tur ap pusnakti. Iepazinies ar apstākļiem nolēma, ka Rīga tomēr ir jāaizstāv. Ar savu enerģisko rīcību viņš izglāba Rīgu no bermontiešiem.

1919,g, 16. oktobrī par Latvijas armijas virspavēlnieku Sīmansona vietā iecēla pulkvedi Jāni Balodi, kurš pirms iecelšanas bija Austrumu frontes pavēlnieks un Kurzemes divīzijas komandieris.

Līdz 1922. gada februārim bija Augstākās kara tiesas loceklis. Pēc virspavēlnieka amata atstāšanas turpināja dienestu Kara padomē.

1925. gada februārī atvaļinājies no dienesta (slimības dēļ). Pēc dienesta dzīvojis klusi, izvairīdamies no aktīvas politiskās un sabiedriskās dzīves.

1926. gada 11. novembrī tika apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa trešo šķiru. Simansons gan to nesaņēma Lāčplēša dienas svinīgajā pasākumā, kur to personīgi pasniedza prezidents Jānis Čakste, bet gan vēlāk, jo nebija ieradies uz ordeņa pasniegšanas ceremoniju.

1932. gada jūnijā sirmā ģenerāļa veselības stāvoklis pasliktinājās. Par iemeslu tam bija ārstu atklātā artēriju skleroze. Jūlijā slimības saasināšanās dēļ viņu pārvietoja uz Rīgas kara slimnīcu. Tālākos mēnešus viņš pavadīja slimnīcā. Nākamā gada janvārī viņa veselības stāvoklis pasliktinājās.

1933. gada 13. janvārī, pulksten 14:10, 73 gadu vecumā, ģenerālis Sīmansons nomira Rīgas kara slimnīcā.

1933.g. 18. janvārī viņu guldīja zemes klēpī Rīgas Brāļu kapos ar militāro godu pie mātes Latvijas.

Apbalvojumi:

• Lāčplēša Kara ordenis (III šķira)
• Aizsargu Nopelnu krusts
• Sv. Jura ordeņa zobens
• Sv. Vladimira ordenis (III un IV šķira)
• Sv. Annas ordenis (II šķira)
• Sv. Staņislava ordenis (I, III šķira)[3][12]