Augusts Apsītis

Un mirklis nāks,

kur nošķirsies, 

viens savā ceļā iesi, 

kad atmodies būs tevī dievs, 

viens raudāsi, viens smiesi, 

jo nevar barā teikt: 

-Lai top! 

Nav barā radīšanas.
 

***

Dzimis 1880.gada 14. augustā Lenču pagasta Rāceņos mūrnieka ģimenē.

No 1889.g.-1892.g. mācījies Lenču pagastskolā, no 1892.g.-1896.g. bijis māceklis Vaidavas vilnas kārstuvē.

1897.g. mācījies Cēsu elementārskolā un no 1898.g.-1902.g. Millera reālskolā Cēsīs.

Piedalījās 1905.gada revolūcijā, par ko ticis notiesāts uz 10 gadiem spaidu darbos, ko izcietis Rīgā un Smoļenskā.

Strādājis par pārvaldnieku Ziemeru muižā, apriņķa milicijas pagaidu priekšnieku Cēsīs, Kultūras Fonda bibliotekāru, dievturu draudzes locekli, kā arī darbojies revolucionāro sociālistu partijā.

Pirmajos Apsesdēla dzejoļu krājumos „Tumsā un tvanā”, „Tālu vēl rīts”, „Gurstot”, kā arī citos ir manāms Edvarda Treimaņa Zvārguļa iespaids.

Vēlāk Apsesdēls izveidojas par radikālu individuālistu.

1916.gadā izsūtīts uz Irkutsku.

Pēc 1917.gada Februāra revolūcijas atgriezās dzimtenē.

Par savu skolotāju dzejā Apsesdēls uzskatīja Edvardu Treimani Zvārguli.

Izdoti 6 dzejoļu krājumi un apceres „Mans klusais brīdis”.

Rakstījis satīru un humoreskas dzejā un prozā, kas ir publicēta Edvarda Treimaņa Zvārguļa kalendāros.

Miris 1932.gada 31.martā Rīgā un apbedīts Raiņa kapos.

***

31 martā aizgāja veļu valstī dzejnieks Apsesdēls, sasniedzis tikai 52 mūža gadu. 
Apsesdēls, īstā vārdā Augusts Apsitis, dzimis 14 augustā 1880 g. Cēsu apkārtnē kā rokpejņa- mūrnieka dēls. 

Pēc pagastskolas, tikko 12 gadu vecs, iestājies par mācekli Vaidavas vilnas kārstuvē, kur sabijis 4 gadus. Nelūkojoties uz pārmērīgi garo darba laiku, zēns te daudz lasījis, mācījies un — mēģinājies arī dzejā. Cenzdamies pēc izglītības, iestājies no jauna skolā: gadu vēl pamācījies Cēsu pilsētas elementārskolā, pēc tam pārgājis uz Millera reālskolu. Kā brīvdomātāju jauniešu pulciņa dalībnieks viņš no skolas izslēgts. Pēc pārtraukuma mēģinājis izglītību turpināt, bet pie diplometas izglītības viņš tā ir nav ticis. 

1902 -03 g. viņš ir muižkunga palīgs Ziemeros, pēc tam klaiņā pa Latviju, strādādams dažādus darbus un tanī pat laikā piedalīdamies revolūcionārās atmodas kustībā.

1905 g. viņš Cēsīs ir viens no redzamākajiem revolūcijas vadoņiem, gan nepiesliedamies sociāldēmokratiskajai partijai, bet t. s. «savienībai (vēlākajiem sociālrevolūcionāriem).

Pēc bēguļošanas 1907 g. viņu apcietina un notiesā uz 10 gadiem spaidu darbos, ko izcieš Rīgā un Smoļenskā.

Vēlāk, 1916 g. viņu nometina Sibirijā, no kurienes viņš atgriežas 1917 g. revolūcijas dienās, un Vidzemes bezzemnieku padome viņu ieceļ par Cēsu apriņķa milicijas priekšnieku.

1919 gadā, komūnistu valdības laikā sociālrevolūcionāri mēģina legāli darboties, un Apsesdēls  rediģē viņu laikrakstu. Uz priekšu!, līdz kamēr to kā vienīgo opozicionāro laikrakstu aptur. 

Atgriežoties Rīgā Ulmaņa pagaidu valdībai, arī tā kādu laiku vajā Apsesdēlu par kādu asu runu, ar ko viņš bij izteicis protestu pret provokācijas tīklos ieviļināto skolu jauniešu apšaušanu Valmierā. Pēc tam Apsesdēls arvienu vairāk attālinās no aktīvā politiskā un sabiedriskā darba, savu dumpīgā anarchista- individuālista garu izpauzdams laiku pa laikam atskabargainā dzejā. Pēdējos gados savu maizes peļņu viņš bija atradis klusā bibliotēkara darbā, no kura tieši viņu arī izrāva slimība un nāve. Kā dzejnieks viņš bija noslēdzies sevī un kļuvis par savādnieku nevien uzskatos, bet ari ārienē: ar patriarha bārdu, paša izdomātā «tautiskā" gaumē darinātos vadmalas svārkos, ar bronzas saktu pie krūtīm un lielu milnu rokā— tādu mēs viņu pazinām uz ielas un dažādos literāriskos disputos, kur viņš arvien jēma vārdu, lai teiktu kaut ko «savu" — spītīgu savādnieka  vārdu.

mans bērns es — nepazīstu tevis.

no kurienes tu nāc, kurp īsti ej,

es — nezinu.

aiz manis tālas, dziļas pasaules,

tik zinu:

nāc no tām. vēl tālākas, vēl priekšā dziļākas,

tik zinu:

eji!

1900 gadā pirmo reizi parādās atklātībā (Ādolfa Alunāna zobgaļa kalendarā) kāda Apsesdēla satīriska dzeja. Pirmajā laikā viņa dzejas attīstību lielā mērā ietekmē toreiz ievērojamais 
latviešu dzejnieks Treimanis- Zvārgulis, kuru viņš arī tieši apzīmē par savu literārisko skototāju. Zvārguļa sociālo motīvi viņa skola. Apsesdēls pats saka par savas dzejas pirmsākumu:

„mīlas vietā apdzejoju sāpes, ciešanas, dzīves grūtumus, — to, ko vislabāk pazinu, ko sajutu un izjutu". 

11)05 gadā Cēsīs , Laika gara* (O.Jēpcs) izdevumā nāk klajā dzejoļu krājumi Tumsā un tvanos un
Tālu vēl rīts. Tā ir tipiska jaunības nemiera, pesimisma un protesta caurstrāvota dzeja. Piem.:

Es gribu jaunu paradīzi 
jums nopostītās vietā celt; 
tur nebūs vairs, kā tagad bijis, 
jums sāpju ērkšķiem sirdi dzelt. 
Es negribu... daudz, daudz es gribu, 
bet nespēju nenieku sniegt, 
un izmisis, es gribu galvu 
pret aizspriedumu mūriem triekt. 
 

Reakcijas laika gara nospiestību raksturo nākošās grāmatas: Gurstot un Smagās domas (1912). Līdz lasītājam nonāk saraustīti cietumnieka vārdi, un visi tie tumša, smaga pesimisma pilni.

 Apsesdēls jau no sākta gala ir bijis individuālists, tāpēc viņš sapraties ar Miķeļa Valtera, Akurātera un c. „savienībnieku" virzienā. 

Smagās domās jau atklāti izpaužas nicinošs smīns par kollektīvu kā sociāldēmokratiskā pasaules uzskata pamatu.

Tā Apsesdēlā nobriest savdabīga anarchistiska individuālista doma. Turpmāk viņa koklē ir gandrīz viena vienīga stīga: sarūgtinājums par visu un pret visiem. Tas, ko Apsesdēls vēl meklē kā gaišu vadošu zvaigzni, ir augstāka cilvēcība. Tādā garā uzrakstītas grāmatas

• Gar aizu malu (1921) ,
• Neatrastais pats (1922) ,
• Nu labi (1923),
• Es un mans (1924) un arī
• dialogi ar sevi pašu Mans klusais brīdis (1921).

Vadmotīvs — atgriešanās pie sevis paša. 

Zinu, cik smaga
ir vientulība:
dobi mīta
vienviena, tās pēda
kā dziļa vaga
pār visas dvēseles lauku dzīta.

Tā, bez samierinājuma ar sevi un visumu, no smaguma neatraisītās domās trūka Apsesdēla dzejas pavediens. Viņš kala savas smagās domas — kala, bet nepārkala tirskanlgā metālā, kas aicinātu uz jaunu cilvēcības atjaunotni lielā darba kollektivā.

Apsesdēla autobiogrāfija Manas dzīves gājums (arī tā uzrakstīta raksturīgā savādnieka valodā) atrodama K. Egles rediģētajā autobiogrāfiju krājumā Atziņas, 3. d (1924).

K. Dz. 1932.05.01 Domas

***

APSESDĒLAM 
Alberts Kalnleja

Caur trimdu, katorgām, ar ķēdēs slēgtām rokām,
Tos gadus drūmākos kā melnas pērles vēri.
Bet kaisa spīts un smēja gars par mokām,
Un savas lielās slāpes mūžam neizdzēri.

Ak, spraigais Apsesdēls, — vai būtu tu jau miris?
Tas nevar būt — ko jaunatne mums sacīs ?
Tas nevar būt, ka straujais gars jau rimis
Un nāves sarma snigtu tavās acīs . . .

Tās stundas atceros: bij ceriņziedu dienas,
Pie Doles. Salaspils ar mums tu elpot nāci
Kā brālis vecākais, kas nezin rūpes vienas,
Un savas smagās domas saulei skaņot sāci.

Vēl mirkļus atceros, kad ziemas vakaros
Tu skaudrām domu bultām simtu sirdis dzēli
Mums Tautas augstskolā, — bet acis asaros
Pie tava kapa šodien daudziem vēli.

Nav šodien ceriņu, nav zāles zāļās pļavās.
Vēl tālie gāju putni atgriežas tik reti.
Bet tu, kā agrās trauksmes gaitās savās.
Jau projām steidzies zemes mūžiem preti.