Gunars Janovskis

27. aprīlī acis uz mūžu slēdzis Concordia Valdemaria filistrs Gunārs Janovskis. Viņš ilgus gadus dzīvoja latviskā vidē - Straumēnos, apmēram līdzīgos apstākļos, kādi aprakstīti viņa 1980. gadā publicētajā romānā "Novakare". Pienāca arī mūsu cienījamā autora novakare, droši vien ne tāda, kāda bija gaidīta un iecerēta vai izdomāta. Tomēr no pieredzes zinām, ka novakares stundas var būt skaistas un svētīgas, ar gaismas liegumu un vēl ar it sparīgām darba stundām.

Gunārs Janovskis dzimis 1916. gada 8. februārī Helsinkos, kur viņa tēvs kalpoja kara flotē.

1919. gadā Janovsku ģimene atgriezās Latvijā, kur Rīgā sākas Gunāra skolas gaitas. Viņa bērnība un jaunība allaž bijusi saistīta ar ūdeņiem, sevišķi Daugavu un Baltijas jūru un šo ūdeņu ietekmi ar dziļu iejūtību autors attēlojis vairākos savos darbos, sevišķi spilgti romānā "Uz neatgriešanos", un arī vienā no saviem pēdējiem darbiem, stāstā "Jūra".

1933.gadā G. Janovskis beidza Rīgā 1. valsts ģimnāziju un sāka studēt Latvijas universitātē klasisko filoloģiju, reizē strādādams Valsts papīru spiestuvē. Baigajā gadā, kā autors pats raksta:

"Krievi mani izsvieda uz ielas, viņu draugi mani iecēla pieklājīgā amatā Rīgā lopkautuvē, kur čeka nokāva manu draugu Zemīti. Tad es atkal biju bez darba, un beidzot atrados visprominentākā sabiedrībā, kādā vien savā mūžā esmu bijis: kopa ar ģenerāli Bubindusu, pulkvedi Klinsonu un citiem virsniekiem es krāvu malku Rīgas preču stacijā. lenākot vāciešiem, pārcēlos uz provinci un sāku tur kalpot mūsu otrajiem okupantiem līdz manai demobilizēšanai 1945. gada 2. janvāri."

Sākoties bēgļu laikam, bēga arī G. Janovskis, bet viņam tūlīt nelaimējās nokļūt brīvajā rietumu pasaulē. Apmēram pusgadu nācās atkal pavadīt pie krieviem, līdz tomēr laimējās aizslapstīties uz Rietumberlīni.

Par šo epizodi autors raksta:

"Berlīnes glābšanās ceļu ir gājuši daudzi, bet man izgadījās tur nonākt tieši tajā laikā, kad varenie Rietumu sabiedrotie, izdabādami krieviem, baltiešus nelaida pāri robežai."

Toreiz robežai pārkļūt G. Janovskim palīdzēja viņa tēva tālbraucēju kapteiņa medaļa, ko viņam bija piešķīrusi angļu valdība par pasažieru glābšanu no degošā tvaikoņa Volturno. Savus pēckara pieredzējumus krievu pārvaldītajā joslā autors dramatiski un spēcīgi attēlo romānā "Pēc pastardienas".

Rietumvācijā Gunārs Janovskis turpināja pārtrauktās studijas, sevī jau toreiz apņemdamies kļūt par rakstnieku. Tas gan īstenojās krietni vēlāk, kad Londonas avīzē parādījās viņa pirmais romāns "Sola", ko 1963. gadā grāmatā izdeva Grāmatu Draugs. Ar šo savu pirmo darbu autors tūlīt iemantoja nedalītu lasītāju un kritikas atzinību.
 

Anglijā Gunārs Janovskis ieradās 1947. gadā un kā "brīvprātīgais Eiropas strādnieks" tika nodarbināts lauksaimniecībā. Sākumā gan domājis, ka Anglijā paliks tikai vienu gadu, taču dzīvē daudzkas notiek citādāk nekā cerēts vai plānots, un rakstnieks miglainajā britu salā palika dzīvot līdz mūža beigām. Tur viņš sākumā strādāja dažādus darbus dažādās vietās, līdz kopā ar dzīvesbiedri Rasmu iepirka saimniecību netālu no Notinghamas. Par savām "farmera" gaitām autors interesanti pastāsta grāmatā "Kur sunim vieta". Kad lauku darbu slodze kļuva par smagu, Janovski pārdeva saimniecību, paši sev paturēdami meža malā esošo māju un dārzu. Šajā klusajā nostūrī, īstā lauku mierā un klusumā G. Janovskis aizvadīja savus raženākos rakstniecības gadus. Reizēm viņš paceļoja pa Eiropu un gūtos iespaidus iestrādāja stāstos un romānos. Kādu laiku rakstnieks turpinājās studijas Heidelbergā un šo posmu iespaidīgi attēlojis romānā "Ēnu menuets".

Kā dažs labs rakstnieks, arī Gunārs Janovskis kalpojis divām mūzām - rakstniecībai un glezniecībai, gleznodams dabas ainavas, izteiksmīgus portretus un arī ilustrēdams dažas savas grāmatas. Tomēr rakstnieks pats teicis, ka viņa mūža mīlestība bijusi dziesma. Vienalga kā klājies, kur dzīvojis, vienmēr esot dziedājis kādā korī un piedalījies visos Anglijas un Eiropas dziesmu svētkos līdz 1980. gadam.

Tad sāka zust acu gaisma, un novēlota operācija redzi vairs nespēja uzlabot. Lasīšana kļuva gandrīz neiespējama, vēlāk arī rakstīšana ar mašīnu. Bet Gunārs Janovskis turpināja rakstīt! Rindas uz papīra samanot, roka veidoja vārdus un teikumus, tikai pats tos vairs lāgā nevarēja izlasīt.

1984. gadā kopā ar smagi slimo dzīvesbiedri Gunārs Janovskis atstāja skaistās lauku mājas un pārnāca uz dzīvi Straumēnos.

1985.gadā nomira Rasma. G. Janovska mūža pēdējo desmitgadi gaišu darīja Sarmīte Erenpreisa, kļūdama par viņa dzīvesbiedri un nesavtīgi par rakstnieku rūpēdamās. Sarmīte arī vairākkārt viņu pavadīja pēdējo gadu ceļojumos uz Latviju.

Kaut pavēlu ienācis mūsu literatūrā, Gunārs Janovskis atstājis plašu un vērtīgu darbu klāstu, saņēmis Kultūras fonda godalgu par romānu "Pār Trentu kāpj migla" un ģenerāļa Goppera balvu par romānu "Uz neatgriešanos". Savos darbos autors pauž dziļu cilvēcību. Plašāks viņa darbu analizējums "Vai cilvēkam var ticēt" atrodams E.Grīšļa grāmatā "Dievs kungs ir mūsu stiprā pils: meditācijas un esejas par dzīvi un ticību" (1982).

Reizēm, mirkļa impresijas vai pārdzīvojumus tverot, Gunārs Janovskis rakstījis ari dzejoļus, kas parādījušies periodikā, kopā ar Indru Gubiņu iznākuši dzejoļu grāmatā "Paskaties kļavā".

Concordia Valdemaria saimei Gunārs pievienojās drīz vien pēc iestāšanās Latvijas universitātē. Viņa krāsu tēvs bija Aleksandrs Cimdiņš. Viņš bija ļoti aktīvs, izdarīgs un visu labi ieredzēts, tāpat arī liels bohēmietis un dāmu draugs. Visdrīzākā laikā viņš sagatavoja savu referātu, saņēma krāsas un tika ievēlēts Valdemārijas prezidijā, kā arī dziedāja konkordiju apvienotajā korī goda fil. E. Ramata vadībā. Trimdā Gunārs allaž uzturēja sakarus ar Valdemāriju, vienmēr bijis atsaucīgs prezidija un seniora aicinājumiem, gan padomu un naudas ziedojumiem, gan arī novēlot savu īpašumu Artilērijas ielā 34 pie Ziedoņa dārza Concordia Valdemaria lietošanā. Tagad tas izbūvēts un ir konkordijas galvenā mītne.

Neskatoties uz pārdzīvojumiem, viņš vienmēr vēl bija jauneklīgs, nezaudēja humoru, reizēm kļuva ironisks, bet nekad nesūdzējās. Varam mūsu lielo valdemārieti rakstnieku tikai apbrīnot, cienīt un mīlēt, novēlot viņam saldu dusu.
Visā pasaulē izkaistīto valdemāriešu vārdā un uzdevumā, ILMĀRS BERGMANIS

Avots: "Laiks", 27.05.2000 ; 14.10.2000

    ****

1994.gadā iecelts par Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda locekli.