Frīda Olava

Mineapolē, Savienotajās valstīs, 24.maijā 92 gadu vecumā mūžībā aizgājusi labdarības un skolu darbiniece Frīda Olava, dzimusi Eizenberga. Aizgājēja savus pēdējos mūža gadus vadīja vedeklas Dr.Olgas Olavas-Veinbergas un mazbērnu ģimenēs.
Frīda Olava dzimusi Smiltenes Tiltlejās, 1879. gada 13. septembrī. Viņa ieguva mājskolotājas tiiesības laikā, kad skolās bija liels vācu iespaids, bet Frīda Olava izvēlējās latviskā gara stiprināšanas ceļu, pie kā arī palika visu savu garo mūžu. Jaunībā viņa pāris gadus strādāja Vecpiebalgā, kur piedalījās sabiedriskajā darbā kopā ar Kronvaldu Ati. 1901.gadā viņa apprecas ar ievērojamo teologu, redaktoru un tautsaimnieku Vili Olavu. Pēc tam sākās spraiguma pilns posms skolu un labdarības darbā. Kopā ar Vili Olavu viņa ievilka dziļu vagu Latvijas skolu vēsturē, nodibinot Viļa Olava komercskolu. Kad 1917.gadā Vilis Olavs aizgāja mūžībā, Frīdai Olavai vajadzēja vienai izvadīt pasākto skolas un labdarības darbu. To viņa veica ar lielu mīlestību un uzupurēšanos.
Garš ir to organizāciju saraksts, kurās Frīda Olava darbojusies par priekšnieci vai valdes locekli: Rīgas latviešu biedrība, Latviešu izglītības biedrība, Bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja Pēterpilī, Sieviešu palīdzības korpuss u.t.t. Viņa ir bijusi viena no korporācijas Talavija dāmu komitejas dibinātājām un komitejas pirmā priekšniece un studenšu korporāciju Varavīksne un Dzintra goda filistre. Apbalvota ar Trijzvaigžņu ordeņa 3. šķiru, Latvijas atbrīvošanas kara 10 gadu piemiņas medaļu un Aizsargu nopelnu krustu.
Frīdas Olavas dēls Vilis ilgus gadus bija Ārlietu ministrijas Adminisrtātīvās un protokola nodaļas vadītājs. 1944.gada rudenī Frīda Olava devās līdzi bēgļu straumei uz Vāciju. Kādu laiku viņa dzīvoja Eslingenā, bet vēlāk Berhtesgadenā «Insulas» veco ļaužu mītnē. Uz Savienotajām valstīm viņa devas 1957.gadā.
Kadā intervijā Frīda Olava izteikusi zīmīgus vārdus, kurus var uzskatīt par viņas garīgo testamentu: «Latvju sievietei jābūt nomodā par ģimenes garīgo un fizisko labklājību, jārūpējas, lai jaunatne uzaugtu nacionālā garā. Tai jāmāca cienīt sava tauta un tēvu valoda jāatdzīvina un jāiepazīstina ar latviešu tautas garamantām, jāmāca latviešu tautas vēsture, jāiepazīstina ar tautas gara darbiniekiem, viņu cīņām un sasniegumiem.»
Frīdas Olavas mirstīgās atliekas pārpelnoja 28. maijā, lai pelnu urnu pārvestu uz Rīgu, jo aizgājēja bija izteikusi vēlēšanos atdusēties dzimtenes smiltājā Meža kapos, kur jau ilgus gadus mūža dusas vieta ir viņas dzīves draugam Vilim Olavam.

Avots: Londonas avīze, 25.06.1971