Vilis Olavs

• Mācītājs,
• Rīgas Olava skolas priekšnieks,
• Ceturtās Rīgas savstarpīgās kredītbiedrības valdes loceklis,  
• Talavia's filistrs,   
• Lettonia’s filistrs,
• Teoloģijas un tirdzniecības zinātņu kandidāts,
• Baltijas bēgļu apgādības komitejas valdes loceklis,

Pirms simts gadiem starp turīgajiem latviešiem bija daudz altruistu. Viņi nebija ne savtīgi, ne alkatīgi, bet godprātīgi strādāja sabiedrības un Latvijas labā.

Šie latviešu nacionālisti nedomāja par lielu peļņu, bet gan par to, lai viņu darba augļus arī pēc viņu nāves varētu baudīt daudzi trūkumā nonākošie latviešu kalpa bērni.

Tāds bija arī Vilis Olavs, kurš Rīgā dibinājis vairākas komercskolas.

V. Olavs dzimis 1867. gadā Bauskas pilsmuižas Olavos kā vienkārša latvieša saimnieka dēls, un viņa jaunība pēc pāragras tēva nāves izrādījās trūcīga. Lai izkļūtu no trūkuma, jauneklim bija daudz jāmācās un jāstrādā.

Pēc Bauskas privātskolas beigšanas viņš mācības turpināja Jelgavas ģimnāzijā (Academia Petrina). Skolas brīvdienās jauneklim nācās strādāt smagus lauku darbus, un bieži vien ceļa gabalu no Jelgavas uz Bausku viņš nostaigāja kājām.

Neatlaidība, izturība un lielas darba spējas pārvar visu.

1891. gadā V. Olavs vienā no almanaha žurnāliem “Sēta, daba, pasaule” publicēja savu pirmo rakstu “Mūsu kalpu stāvoklis”, kurā runāja par cilvēku sociālo noslāņošanos. Studiju gados tapa virkne Latvijas vēsturei un etnogrāfijai veltītu rakstu. Viņš pirmais aicināja pilnīgāk izmantot vietējos un ārzemju arhīvus, lai labāk izpētītu Latvijas vēsturi. V. Olavs darīja daudz, lai taptu pirmā latviešu etnogrāfiskā izstāde Rīgā. Pēc tam viņš par šo izstādi izveidoja katalogu.

V. Olavs ir sekmējis arī K. Barona un A. Lerha-Puškaiša folklorista darbību.

Jau agri V. Olavs iesaistās Rīgas Latviešu biedrības darbā, sevišķi Zinību komisijā un Derīgu grāmatu nodāļā.

Kopā ar F. Kārkluvalku 1893. gadā viņš saraksta grāmatu par RLB pirmajiem 25 gadiem, atzīstot, ka pirms 25 gadiem, kad tika dibināta Latviešu biedrība, latvieši bija nabagāki, toties vairāku ideālu spārnoti.

Grāmatā V. Olavs vaicā: “Vai patiesi mēs, latvieši, vairs nekā cita neprotam cienīt un atzīt, kā tikai naudu un mantu?”

Viņš saskata, ka latviešu garīgajā dzīvē iestājies pagrimums, kūtrums, bet pašā biedrības vadībā sākušās ķildas un nesaskaņas.

1921. gadā V. Olava mirstīgās atliekas tika pārapbedītas no pagaidu kapa vietas Pēterburgas Jēzus baznīcas kapličā (V. Olavs miris Somijā, Koonkalas sanatorijā).

1927. gadā tika uzstādīts kapa piemineklis pēc tēlnieka Burkarda Dzeņa meta. Kapa piemineklis ir veidots no šūnakmens ar bronzas portretcilni, pieminekļa augšējā daļā ir iekalts V. Olava citāts: "Neviens upuris savas dzimtenes dēļ latvietim nav par dārgu".

Viļa Olava sieva Frīda bija skolotāja, vēlāk Olava fonda un biedrības "Māte un bērns" valdes locekle.  

Avots : www.saskarsmei.lv, www.zudusilatvija.lv