Vilis Plūdons

Vilis Plūdonis (Vilis Lejnieks) (1874. gada 9. martā - 1940. gada 15. janvārī)- bija izcils latviešu dzejnieks.

Dzimis Bauskas Pilsmuižas Lejnieku saimnieka ģimenē. Klausoties vecmāmuļā, lielā tautas dziesmu, pasaku un nostāstu zinātājā, agri attīstās nākošā dzejnieka fantāzija. Viņu iespaidoja arī apkārtne, krāšņie, mežiem apaugušie Mēmeles līči. Agri iemantota mīlestība pret dabu vēlāk izteicas arī viņa daiļradē: kā viņa dzejā, tā prozā sastopam daudz skaistu, lielisku dabas aprakstu un gleznu, īpaši par ūdeņiem. Vilī Plūdonī agri izpaužas literāras tieksmes un apdavinātība. Iemācījies lasīt, viņš jau pirmskolas gados kopā ar brāļiem sarīko mājās teātra izrādes, izdod žurnālu ar saviem dzejoļiem, sacer "varoņeposus", kurus paša melodijā dzied priekšā pieaugušajiem.

Topošais dzejnieks mācēja pūst mežragu, spēlēt klavieres, vijoli un ērģeles. Ļoti laba bija viņa māksla zīmēt. Īpaši daudz viņš interesējas par literatūru, sekodams visiem notikumiem tā laika latviešu literārajā dzīvē. Par mīļāko dzejnieku viņam kļūst "Auseklis", kas saista ar saviem demokrātiskajiem centieniem, izkopot dzejas formu un valodas muzikalitāti.

Dzejnieks mācējis spēlēt arī vairākus mūzikas instrumentus - pūst mežragu, spēlēt klavieres, vijoli un ērģeles; mācējis skaisti zīmēt.

No 1884.g. Mācījies Pilsmuižas pagastskolā un Bauskas pilsētas skolā, no 1891.gada līdz 1895.gadam mācījies Baltijas skolotāju seminārā Kuldīgā. Seminārā patstāvīgi un intensīvi studējis literatūras teoriju un apzināti gatavojies dzejnieka darbam. Strādājis par skolotāju Liezeres draudzes skolā, tad Bigauņciema pagastskolā, bet no 1898.gada strādājis par skolotāju vairākās Rīgas skolās, arī Natālijas Draudziņas ģimnāzijā. Šajā dzīves posmā Plūdons daudz rakstījis, sastādījis izlases, veidojis mācībgrāmatas, tulkojis, piedalījies skolotāju kongresos.

Pirmā Pasaules kara laikā dzīvojis pie brāļa Jaungulbenē, aktīvi darbojies skolotāju organizācijās un dzejā iestājies par Latvijas neatkarību.  

Divas reizes precējies; pirmā sieva ir skolotāja Otīlija Kuča, ar kuru salaulājas 1903.gadā, abu īsajā laulībā dzimuši divi dēli, kamēr dzejnieks daudzus gadus mīl citu sievieti no Liezeres, kas tajā laikā vēl pavisam ir pusaugu meitene -  Elfrīdu Melbārdi. Plūdonim tomēr izdodas dabūt atļauju šķirt laulību, kā arī saņemt meitenes tēva piekrišanu, un 1904.gada 11.jūlijā Liezerē tiek svinētas Elfrīdas Melbārdes un Viļa Lejnieka laulības. Līgavai ir 19 gadu, līgavainim – jau 30.  Laulībā ar otro sievu piedzimst vēl septiņi bērni – 4 meitas un 3 dēli.  

1917.gadā saistījies ar nemierniekiem: piedalījies bezzemnieku kongresā Valmierā, darbojies Iskolatā, taču noraidījis boļševiku teroru (par to ir tapis dzejolis „Mēs gribam būt kungi”).

Dzejnieks līdz 1922.gadam dzīvo ar savu īsto vārdu - Vilis Lejnieks un pseidonīmu Vilis Plūdons izvēlas tikai tad, kad kļūst pazīstams.

Pēc kara bijis Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijas skolotājs (1919-1933), vēlāk atbalstījis K.Ulmaņa autoritāro iekārtu. Mūža pēdējo posmu ziedojis tikai literatūrai, dzīvodams gan Rīgā, gan Lejeniekos. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (II šķira, 1934) un Tēvzemes balvu (1938).

Dzejnieks miris 1940.gada 15.janvārī Rīgā, apbedīts Lejenieku (vēlāk Plūdoņa) kapos. Lejenieku mājās 1963.gadā iekārtots V.Plūdoņa memoriālais muzejs. Ir nodibināta V.Plūdoņa prēmija.

V.Plūdoņa darbi:

• Pirmie akordi (1895),
• Selgā [Stāsti un tēlojumi] (1898),
• Divi pasaules (1899.,1951),
• Jūrmalas leģendas [Stāsts] (1899),
• Rekviēms (1899),
• Atraitnes dēls (1901),
• Mazā Anduļa pirmās bērnības atmiņas  (1901), 
• Baigi (1903),
• Deklamācija jeb daiļlasīšana (1905),
• Rēgi (1908),
• Latvju literatūras vēsture sakarā ar tautas vēsturisko gaitu, 1.-2.sēj. (1908- 1909),
• Pirmais vadonis praktiski teorētiskā latvju valodas mācība (1910),
• Mīlestības dziesminieks Esenberģu Jānis (1910),
• Fantāzijas par puķēm (1911),
• Uz saulaino tāli (1912),
• Dzīves simfonija (1913),
• Via dolorosa (1918),
• 111 lirisku dziesmu (1918),
• Tāli taki - tuvi tēli (1921),
• No Nakts līdz Rītam (1921),.
• Eža kažociņš (1921),
• Balādes un baladeskas (1922),
• Sonetas ar ragiem un Trioletas ar nagiem (1922),
• Daiļdarbu izlase. 4 sēj. (1922- 1925),
• Vītola stabulīte (1923),
• Ziedu pārslas [Dzejoļi jaunatnei] (1923),
• Saule un smiltis (1924),
• Mildas ziedoklis (1924),
• Mūzas mirkļi (1925),
• Lapsiņa Kūmiņa un vilks – Znotiņš  (1926),
• Zeme un zvaigznes (1928),
• Kad Ziemassvētki pievārtē (1930),
• Pasaciņu šūpulītis (1933),
• Tālie krasti (1934),
• Tā zeme ir mūsu (1934),
• Skanošās āres (1934)
• Par tēvzemi un brīvību (1935)
• Pretim saulei (1937),
• Ko Palestīnas palmas šalc (1937),
• Brīnumstabulīte (1937),
• Lilijas sniegā (1939),
• Rūķīšu grāmata (1939),
• Kopoti daiļdarbi. 4 sēj. (1939),
• Poēmas (1954),
• Dzejoļi bērniem. Izlase (1955),
• Dzeja un proza (1956),
• Darbu izlase (Skolēna bibliotēka) – 1959),
• Zaķīšu pirtiņa (1959, 1966),
• Sniegavīrs (1962),
• Izlase (1965),
• Poēmas un balādes (1971),
• Raksti 3 sēj. (1974- 1978).

Avoti: wikipedia.lv, literature.lv, Akadēmiskā bibliotēka

Ē.Zimule „Literatūras rokasgrāmata skolēniem”, R: Zvaigzne ABC, 1995,

A.Rožkalne „Latviešu rakstniecība biogrāfijās”, Rīga: Zinātne, 2003, 451.-452. lpp,

M.Krekle, “Latvijas Avīzes” pielikums “Mājas Viesis”, 2010.gada 8.janvāris,

***

Piezīmju lauki: Īst.v. Vilis Lejnieks. No J. Ozola albuma.