Žermēna Heine-Vāgnere

Operdziedātāja dzimusi 1923. gada 23. jūnijā Rīgā Leopolda un Ernas Heiņu ģimenē, tēvs strādāja pilsētas valdē, māte -mājsaimniece. Skolas gaitas uzsāka V.Zālīša 1.pamatskolā, kur varēja attīstīt savu muzikalitāti, skolas vakaros dziedāja gan solo, gan duetos, kā arī diriģenta J.Milzzarāja vadītajā Sarkanā Krusta bērnu korī. 

Pievienotajā izziņā norādīta dzimšanas vieta - Ludza. Uzvārds esot bijis Ercums, bet "Heine" tēvs bija pielicis klāt smalkumam. 

 Māte dziedāja Teodora Reitera korī un bērnu visur ņēma līdz -  uz operas, baleta izrādēm, koncertiem, kora mēģinājumiem, lai dalītos skaistākajā, kas ir viņas dzīvē. Pēc Rīgas pilsētas 3.ģimnāzijas absolvēšanas Žermena bija nodomājusi kļūt par advokāti un  vispirms pāris gadus universitātē apgūt valodas. Viņa atzīst, ka gandrīz nejauši draugu pierunāta tomēr nokļuva konservatorijā.

Dziedāšanu mācījās pie Hertas Lūses un Marijas Bolotovas. Pēc konservatorijas 1950. gadā kļuva par Latvijas Nacionālās Operas un baleta solisti, debitēja ar Santucas lomu P.Maskaņji operā "Zemnieka gods".  Soprāns Ž.Heine-Vāgnere izcēlās ar krāšņu izteiksmīgu balsi, augstu muzikālo un vokālo kultūru, spēcīgu dramatisko talantu.

1955. gadā kļuva par 5. Vispasaules jauniešu un studentu festivāla laureāti Varšavā.1956. gadā saņēma Darba Sarkanā Karoga ordeni, gadu vēlāk  LPSR Valsts prēmiju.

1969.gadā augstākā pakāpe - PSRS Tautas skatuves mākslinieces nosaukums.

            ****

Ja vaicātu, kur tad slēpjas Heines -Vāgneres mākslas spēka galvenā pievilcība, būtu jāatbild: patiesībā un dziļā dzīves atveidojumā. Viņas scēniskajā priekšnesumā un balss intonācijās neprasti intensīvi atbalsojas cilvēka jūtas, pilnskanība un daudzveidība. Ne katram dziedonim izdevies likt savā balsī ieskanēties dziļākā dvēseles pārdzīvojuma stīgām, gavilēt priekā un ietrīsēties skaudrās sāpēs. ( A. Verners, 1960.g.)

               ******

Kopumā uz skatuves nodziedātas 39 lomas:  Santuca, Dezdemona, Tatjana, Baņuta, Ortrūde, Salome, Elizabete, Brunhilde, Violeta, Eiridike, Turandota, lēdija Makbete u.c. Arī soprāna partijas L.Bēthovena 9.simfonijā, Dž.Verdi Rekviēmā u.c. Savā mākslinieciskā darbībā bija cieši saistīta ar Ļeņingradu un Maskavu.

1995. gadā māksliniece apbalvota ar trešās pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni. 2001. gadā saņēma balvu par mūža ieguldījumu, 2013. gadā Latvijas Gāzes un LNOB balvu „Leģendārs mūžs mākslā".

2003.g. intervijā žurnālam "Ieva" Heine-Vāgnere atbild par pēkšņo aiziešanu no skatuves:"25 gadi uz skatuves un pietiek. Gribēju aiziet savā labākajā formā, skatītājiem neapnikusi. Man bija 52 gadi, profesionālā varēšana vēl bija, bet tas nu ir manā raksturā: ja es ko izlemju, tad pie tā arī palieku. Bija 1975.gads. Mani izsauca teātra vadība un jautāja kādu lomu es gribētu iestudēt - Normu vai lēdiju Makbeti. Teicu, ka tam nav nekādas nozīmes, jo rudenī tāpat vairs Operā nedziedāšu. Es aizeju. Neviens tam neticēja. Domāja, ka koķetēju. Man piedāvāja pat algas pielikumu. Atbildēju, ka ir kolēģi, kas to pelnījuši. Tādā ziņā mūsu Kultūras ministrija pret saviem māksliniekiem necienīgi izturējās. Tolaik visās republikās PSRS Tautas skatuves māksliniekiem nebija mazāka atalgojuma par 500 rubļiem, tikai pie mums augstākie griesti bija 300 rubļi...

Lēdija Makbete, kuru nodziedāju tikai 4 reizes, bija manas pēdējās lomas iestudējums un pēdējā sadarbība ar maniem lieliskajiem partneriem - diriģentu A.Viļumani, režisoru J.Zariņu, scenogrāfu E.Vārdauni. Un kur tad vēl mani izcilie Makbeti - Maigurs Andermanis un Pēteris Grāvelis. Bet manas atvadas no Operas notika ar Turandotu. Ar to es atvadījos no skatītājiem un pateicu viņiem paldies."

1990.gadā studenšu korporācija "Līga" aicināja mākslinieci savā pulkā. Ž.Heine-Vagnere bija viceseniore un vēlāk audzinātāja.

Bija precējusies ar arhitektu Nikolaju Vāgneru (1915-2009), kurš strādāja Satiksmes ministrijā, projektēja telefona centrāļu ēkas..