de

Tālrīts Krastiņš

Persan haben keine Bilder. Fügen Sie neue Bilder.
Geburt:
08.05.1924
Tot:
03.09.2008
Zusätzliche namen:
Tālrītis, Lāča mednieks
Kategorien:
, Legionär, Opfer der Repression (Völkermord) des sowjetischen Regimes
Nationalitäten:
 lette
Friedhof:
Ogre, Ogres kapi

Dzimis  mežziņa 3 bērnu ģimenē. Dēli - ...., Tālrīts un Ilmārs

Kuldīgā beidzis ģimnāziju.

Pēc 2.pasaules kara tēvs un viņa 3 dēli tika apcietināti un izsūtīti. Tālrīts no piespriestiem 25 soda gadiem izcieta 15 gadus -  vispirms Noriļskā, pēc ieslodzīto sacelšanās 1 gadu cietumā Maskavā. Tad nosūtīts uz Intu, Komi  APSR.

 Intā 50.gados 18.novembrī apprecējās ar Margaritu dz. Sprukuli. Pēc atbrīvošanas nebija tiesības dzīvot Latvijā. Ar ģimeni pārcēlās uz Igauniju, iemācījās igauņu valodu, dabūja tīru pasi un bērni gāja igauņu skolā.

"Lāča mednieks", kas 1946. un 1947. gadā divas reizes neveiksmīgi organizējis LPSR valdības vadītāja Viļa Lāča nogalināšanu, apcietināts, izsūtīts un brīnumainā kārtā izdzīvojis.

"Diena" 2017.gada novembrī raksta: " Tālrītis Krastiņš pēc kara 1945. gadā sapulcinājis ap 20 savus biedrus un izveidojuši pretošanās grupu. Viņi nolēmuši, ka neslēpsies mežu bunkuros, bet centīsies darīt ko lietderīgu. Nolēmuši, ka jārīko atentāts pret Vili Lāci, tāpēc viņus iesaukuši par Lāča medniekiem. Lācis bija ne tikai rakstnieks, bet arī Latvijas PSR iekšlietu ministrs, vēlāk ministru padomes priekšsēdētājs, kurš parakstījis daudzus izsūtīto sarakstus. Lāča vajāšanas operācijas Krastiņš krāšņi atklāj dažus gadus pirms savas nāves notikušajā sarunā ar Okupācijas muzeja pētniekiem. 

Lāča mednieki nav uzturējuši sakarus ar saviem radiem un nepārtraukti mainījuši savas bāzes vietas. Viens no konspiratīvajiem dzīvokļiem atradies padomju Prokuratūras mājā Pumpura ielā, ko milicija nepārbaudīja. Grupējums uzpirka ierēdņus un miličus, lai izkārtotu viltotus dokumentus. Sapazinušies ar krievu meiteni, kura strādājusi pie Lāča Augstākajā padomē. No viņas izvilinātas ziņas par Viļa Lāča gaitām un pārvietošanās maršrutiem. 

Pirmais atentāts izplānots 1946. gadā uz Jūrmalas šosejas, jo Lāča mednieki uzzinājuši, ka viņš brauks uz agrāko Benjamiņu namu. No slēpņiem ar vācu automātiem mašīna sašauta, bet Lācis tajā nav atradies. 

Gadu vēlāk plānots uzbrukums pie Lāča dzīvokļa Elizabetes ielā. Tālrītim Krastiņam ar motociklu bija jāpiebrauc pie Lāča, kad viņš tur izkāps no sava auto, un Lācis jānošauj, bet grupējuma sakarniece Aina par plāniem noziņojusi čekai. 

Krastiņam izdevies arī izmukt no pratināšanas telpas Stūra mājā, jo viņš pamanījies iezvelt ar ūdens karafi pa galvu čekistam. 

Krastiņa grupējumu noķēra un 1948. gada martā notiesāja, beet viņiem paveicās, jo pēc kara bija milzīgs darba roku trūkums, tāpēc nāvessods bija atcelts. Krastiņam piesprieda 125 gadus spaidu darbos un izsūtīja. 

Pēc Staļina nāves abi Krastiņi atgriezās Latvijā, bet čeka viņus noķēra un piespieda pārcelties uz Igauniju. Igauņu dienesti izglābuši disidentu, jo izdevuši pavisam jaunu pasi, kurā nebija atzīmes, ka viņš ir bijušais notiesātais. Tas ļāva atgriezties dzimtenē.

Šobrīd ir dzīva vēl tikai viena no notiesātajām Lāča medniecēm. Padomju gados par mežabrāļiem sauktos neatkarības cīnītājus sauca par slepkavām un kara noziedzniekiem, to Krievijas mediji turpina darīt arī šobrīd, bet, kā saka vēsturnieks un pagrīdes pretošanās kustību pētnieks Zigmārs Turčinskis, arī Latvijā šo cilvēku paveikto joprojām novērtē pārāk maz."

"Rīgas laiks" 2003.gadā raksta: "1948. gada martā Baltijas Kara apgabala Kara tribunāls pēc kriminālkodeksa 58. panta par politisku darbību pret padomju varu notiesāja 22 personas – tā saukto “Lāča mednieku” grupu, mobilu partizānu vienību, kas terorizēja padomju amatpersonas un partijas darbiniekus dažādās vietās Latvijā, bet par savu svarīgāko uzdevumu uzskatīja LPSR valdības vadītāja Viļa Lāča nogalināšanu.

Pēc pirmā pietiekami labi sagatavotā, tomēr neveiksmīgā uzbrukuma Viļa Lāča automašīnai, kas vairāku citu mašīnu pavadībā brauca uz Benjamiņu vasarnīcu Jūrmalā 1946. gadā, “Lāča mednieki” plānoja jaunu atentātu 1947. gada vasarā.

Tālrīts Krastiņš, kam piederēja „medību” ideja, stāstot par “Lāča medībām”, par savām viltus grāmatveža blēdībām, sviesta afērām un pērkamajiem padomju ierēdņiem, par skaistās nodevējas Ainas holivudiski iestudētajiem īpašajiem atvadu vārdiem, ar kuriem viņa šķīrās no vairākiem grupas puišiem (turklāt tie visi bija viņā iemīlējušies), par piespriestajiem 125 gadiem, Stabu ielu, Butirku cietumu, Noriļskas un Intas nometnēm, visu laiku zobgalīgi smejas. Viņš to dara tik bieži, ka, nav šaubu, tā ir viņa izdzīvošanas tehnoloģija, kas sen jau darbojas automātiski. Pēc sarunas, braucot uz Rīgu, mēs dodam četrdesmit ceturtajā gadā ar Pētera Krūzes vārdu nomaskētajam “Lāča medniekam”, kurš pašreiz Ogrē vada Daugavas vanagu nodaļu, jaunu segvārdu: Džokers. Par Krastiņa un pārējo “mednieku” dzīves lielo veiksmi kļuva pēc kara Padomju savienībā uz neilgu laiku atceltais nāvessods – ieslodzītie izkautajā valstī bija nepieciešami kā darbaspēks. ālākais, protams, bija atkarīgs no izturības.

RL: Kā jūs nonācāt līdz lēmumam rīkot atentātu pret Vili Lāci?

Tālrīts Krastiņš: Es biju leģionārs, karoju 19. divīzijā. Pašās kara beigās, kad krievi nometa izpletņlēcējus Kurzemē, tika nodibināta speciāla vienība viņu apkarošanai. Man jau bija izlūka pieredze, es 1945. gada pavasarī nokļuvu šajā Šērera komandētajā grupā, kurā bija gan vācieši, gan latvieši. Pēc kapitulācijas citi gāja uz filtrācijas nometnēm, nodeva ieročus, gļēvi padevās. Mēs, 16 latvieši, kas bijām šajā vienībā, visi kā viens aizgājām ar ieročiem mežā. Ar vāciešiem pirms tam izrunājāmies – ko lai viņi tagad dara? Es teicu – laužaties ārā! Laužaties cauri uz savu zemi! Tā mēs izšķīrāmies – ne ar naidu, ne ar draudzību. Sveši, momentā atsvešinājāmies. Mēs Valtaiķos nodibinājām grupu un sākām šiverēties. Bija tādas grupas, kas palika uz vietas, ierakās bunkurī, kuru agri vai vēlu izsekoja un aplenca. Es domāju – nav vērts tā. Mēs nepārtraukti pārvietojāmies. Neņēmām palīdzību no vietējiem iedzīvotājiem un neuzturējām sakarus ar saviem tuviniekiem. Pašapgāde. Nolaupījām smago automašīnu, mums bija motocikli. Sapazināmies ar autobusu kasieriem un braucām satiksmes autobusos. Rīgā mums bija konspiratīvs dzīvoklis tiesu mājā, Pumpura ielā 1, 5. stāvā – tur bija prokuratūra, māja nebija pakļauta milicijas kontrolei, visdrošākā vieta. Paspaidījām vienu otru pagastu, partorgus, izpildkomitejas, nu... karā kā jau karā. Ja vajag – saiet vairākas grupas kopā, pēc tam atkal atšķiras. Tad es sāku domāt – nu, kāda nozīme, ja mēs tos mazos vien tramdīsim? Jāiztaisa lielāks troksnis. Norunājām – medīsim Lāci. Kolēģi mūs tā arī iesauca – par “Lāča medniekiem”.

Savilkām visus spēkus šim galvenajam mērķim. Mēs jau bijām pārliecināti, ka esam pārāki, situācijas saimnieki – mēs viņus tramdījām, ne viņi mūs. Nauda mums bija, līdzekļi bija ievērojami. Nopirkām Rīgas filtrācijas nometnes priekšnieku, sarkano latvieti. Naudu viņš mīlēja. Viņš izdeva filtrācijas spravku, mēs vēl paši pateicām, uz kurieni lai noformē – tālākos dokumentus mums izdeva Tukumā, Talsos, Jelgavā. Tur atkal bija jānopērk... Bet nauda jau nāca no valsts kases... Es legāli strādāju piensaimniecības trestā, piebraucu galvenajai grāmatvedei, vedu uz restorāniem – lai mani ieceļ par vecāko grāmatvedi. Trests varēja iepirkt sviestu armijas vajadzībām. Atradām tādu pulkvedi Voroncovu, Baltijas kara apgabala saimniecības daļas priekšnieku. Mēs bijām zolīdi cilvēki, vienmēr labi apģērbušies, tīri, akurāti... padomju cilvēki. Voroncovam vajadzēja dokumentu, lai viņš varētu no mums sviestu nopirkt, mums vajadzēja pavadzīmes, lai to zolīdi paņemtu no pienotavām. Desmit procenti no summas palika viņam. Mēnesi nostrādāju par vecāko grāmatvedi, lai gan nezināju, kas ir debets, kas ir kredīts. (Smejas.) Kad vajadzēja nodot bilanci, sarunāju palīgā bijušo Lauksaimniecības kameras revidentu, mēs pa vienu nakti sataisījām tik spīdošu bilanci, ko iesniegt ministrijā – viņi mani turēja par grāmatvedības dievu. Kamēr tiku pie blankām un zīmoga klāt, tad man tur vairs nebija ko darīt, sveiki!

Bija jāmeklē cilvēks, kas mums sniegs vajadzīgo informāciju par Lāci. Caur krogiem, caur pazīšanos dabūjām vienu krievu meitenīti, kas strādāja Augstākajā Padomē. Viņa zināja par mašīnām, par maršrutu, no viņas mēs aplinkus izdibinājām konkrētu dienu, kad Lācis brauks uz Jūrmalu, zinājām arī viņa mašīnas numuru. Uzrīkojām slēpni pie Jūrmalas šosejas, mežā pirms Bulduriem, pa divi abās ceļa pusēs ar vācu automātiskajiem ieročiem. Mums bija supermocis NSU, kas brauca ātrāk par mašīnām. Tas kā izlūks bija uz šosejas, un deva mums ziņu, ka Lācis brauc. Trāpījām, bet izrādījās, ka Lācis tomēr bija braucis citā mašīnā. Kas bija nošautais, to es nezinu. Vēlāk čeka laikam tomēr kaut kā bija izdibinājusi par tās krievu meitenītes saistību ar mums. Kad mūs jau tiesāja, viņa nošāvās.

Bet mēs sākām atkal aust jaunu tīklu, nāvessods ir piespriests, tātad tas ir jāizpilda. Nu jau plāns bija cits, uzbrukt viņam Rīgā, Elizabetes ielā, kur viņš dzīvoja. Bija paredzēta viena ārējās apsardzes grupa, nodrošinājums, bet šāvēja loma atkal bija man uzticēta. (Smejas.) Bija paredzēts, ka es piebraukšu ar motociklu, nošaušu Lāci uz ielas tajā brīdī, kad viņš būs izkāpis pie savas mājas, un ātri braukšu projām. Atstāšu moci uz ielas un atkal aiziešu kā zolīds cilvēks. Bet līdz īstenošanai netikām. Mūsu grupā bija tāda Aina Baklānova, viņas tēvs bija Lāčplēša ordeņa kavalieris. Viņa izrādījās čekas aģente. Otrs nodevējs bija vācu kara ārsts Lange, karagūsteknis, kas arī izrādījās savervēts. Mums pret Ainu nebija nekādu aizdomu, tas nu bija mūsu naivums. Bet pret mums bija jau noausts kārtīgs tīkls. Viens no mūsējiem bija pat pamanījis, ka viņu uz ielas nobildē, bet mēs uzskatījām, ka tā ir nejaušība. Bija tāda pārliecība, ka nekas ļauns ar mums nevar notikt, bijām palikuši tik pārdroši, uzskatījām, ka čekā ir muļķi.

Ainai bija zināms mūsu plāns. Iepriekšējā vakarā sapulcējāmies Pumpura ielā, bišķi iedzērām. No rīta grasījos iet ārā. Un Aina... es biju viņā tā kā iemīlējies... Viņa apķērās man ap kaklu un teica: “Pēter! Esi uzmanīgs uz ielas! Tu zini, kādi tagad laiki...” Nobučoja mani un tad tā pastūma. Es biju priecīgs – viņa mīl mani! Es gāju ārā palēkdamies. Kā lejā vēru āra durvis, tie, kas tur iekšā bija mierīgi gaidījuši kā tiesas apmeklētāji, atlauza man rokas uz muguras.

Stabu ielā mani sagaidīja pulkvedis Jelagins, kas operāciju vadīja. Iesēdināja stūrī, atņēma brilles. Bija paziņots Lācim un pēc pāris stundām Lācis ieradās pats uz mani paskatīties. Ienāca un skaļi krieviski pateica: “Divdesmit četru stundu laikā notiesāt!” Naivais, viņiem taču bija liela operācija jāveic, citi vēl jānoķer. Čekists man jautāja, kur bijuši mūsu konspiratīvie dzīvokļi, kādas ir adreses. Es atbildēju, ka adreses nezinu, bet varu kartē parādīt. Viņam aiz muguras bija karte. Labi, lai parādu. Viņš pabīda man brilles, es pieeju pie galda. Viņš tā cēli atgāzās krēslā, pagriezās otrādi un skatās uz karti, kur es rādīšu. (Smejas.) Bet tur bija karafe ar ūdeni. Es viņam – pakš – pa pauri. Šis saļimst. Es atrauju durvis uz koridoru un izskrienu koridorā. Paskatos lifta šahtā – tur jēlās, kailās troses, sākumā domāju – laidīšos pa trosēm lejā, bet sapratu, ka tā es sadedzināšu rokas. Skrienu pa trepēm, ja nāk kāds pretim, pāreju soļos, kā nav – es atkal skrienu. Bet biju sajaucis debespuses, lai gan to ģeogrāfiju biju izpētījis – es izskrēju iekšējā pagalmā.

Tiesa gāja vienā ņirgšanā, homeriski smiekli, jautrākā tiesa Baltijas kara apgabalā. Nu tā sanāca, man bija tas gods spēlēt pirmo vijoli, es kaut kā uzdevu toni, un nemaz nebija iespējams savādāk runāt. Procedūra tika formāli saglabāta, piemēram, man prasa, vai ir iebildumi pret tiesas sastāvu. Tiesnesis bija žīds. Es saku: es nevēlos, lai mani tiesātu žīdi. (Smejas.) Pāršalca visu zāli. Man pret žīdiem nekas nav, skolā gāju kopā, bija draugi, bet kaut ko man vajadzēja pateikt. Nākamā dienā oficiāli paziņo: tas nevar būt par iemeslu. (Smejas.)

RL: Kāpēc jūs gribējāt nogalināt Vili Lāci?

Krastiņš: Kā tautas ienaidnieku. Kā bendi, kā nodevēju. Viņš to nāvi bija nopelnījis."

 

Keine Orte

    loading...

        NameBeziehungGeburtTotBeschreibung
        1Margarita KrastiņaMargarita KrastiņaEhefrau20.09.193215.11.2019
        2Donats SprukulisDonats SprukulisSchwager00.00.190916.01.1950
        3Jānis SprukulisJānis SprukulisSchwager00.00.191227.10.1948
        4Vilis  LācisVilis LācisGegner12.05.190406.02.1966

        Keine Termine gesetzt

        Schlagwörter