Vladimirs Kaupužs

Vladimirs Kaupužs (1925. gada 1. februāris — 2020. gada 11. novembris) bija latviešu padomju kultūras un valsts darbinieks, Latvijas PSR kultūras ministrs (1962—1986), sešu Latvijas Dziesmu svētku organizācijas komiteju vadītājs (1965—1985).

Dzīvesgājums

Dzimis 1925. gada 1. februārī Kārsavas pagastā, zemnieku ģimenē. Viņa tēvs ticis nošauts Krievijā 1938. gadā PSRS Lielā terora laikā. No bērnības Vladimirs sp/elēja muziku uz pieciem instrumentiem.

Savas darba gaitas viņš iesāka Mari APSR Jelasovas rajona Kirova kolhozā, uz kurieni bija evakuējies Lielā Tevijas kara sākumā. Kara gados, kā arī pēc tam Vladimirs Kaupužs dienēja Tālajos Austrumos. 1947. gadā viņš demobilizējās un iestājās darbā par  komjaunatnes  organizācijas sekretāru Rīgas vagonu rūpnīcā.

1948. gadā viņš jau bijis sava veida Dziesmu svētku organizators. Viņš toreiz norīkots par otro altu grupas vadītāju. 23 gadus vecā jaunekļa pārziņā bija pavecāku dāmu uzvešana uz skatuves un novešana, un viņu pārsteidza, ka altos dziedātājas bija no draudžu koriem.

1949. gadā viņu uzņēma par PSKP biedru.

1950. gadā Vladimirs Kaupužs iestājās Latvijas Valsts konservatorijā. Mācību laika Kaupužs bija konservatorijas komjaunatnes darba organizators un vēlāk partijas organizācijas sekretārs[4].1955. gadā absolvēja Latvijas Valsts konservatorijas Kompozīcijas un teorijas fakultātes Mūzikas zinātnes nodaļu, iegūstot muzikologa specialitāti.

Strādāja par LPSR Kultūras ministrijas mācību iestāžu daļas vadītāju. 1956. gadā Kaupužu nosūtīja uz LPSR Operas un baleta teātra rīkotājdirektora amatā, un drīz iecela par direktoru.

1962. gadā Vladimiru Kaupužu iecēla par LPSR Kultūras ministru nacionālkomunismā  apsūdzētā Voldemāra Kalpiņa vietā. Kultūras ministra amats Kaupužam nāca kā nejaušība. Lietas izlēmējs bija Komunistiskās partijas 1.sekretārs Arvīds Pelše. "Te tāds tīri subjektīvs moments nospēlēja. Viņa sieva ļoti mīlēja operu, arī viņam patika nākt uz operu. Uz visām pirmizrādēm Pelše bija klāt, bet viņam blakus bija jāsēž manai sievai un jāstāsta, kāda māksliniece uzstājas," atceras Kaupužs.

Kaupužs bija sešu Latvijas Dziesmu svētku organizācijas komiteju vadītājs (1965—1985).

Kaupužs bija Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas loceklis un Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāts (1963.-1985.).

Miris 2020. gada 11. novembrī.

Dziesmu svētku organizators

Latvijas komponisti, tālāk attīstot J. Cimzes, A. Jurjāna, J. Vītola, E. Melngaiļa, E. Dārziņa, A. Kalniņa mākslas tradīcijas, radījuši lieliskas kora dziesmas un latviešu padomju kora dziesmu klasiku. Starp tiem varētu nosaukt P. Barisonu, J. Ivanovu, Ā. Skulti, M. Zariņu, J. Ozoliņu, Ald. Kalniņu, V. Kaminski.

Pateicoties Kaupužam Dziesmu svētku repertuārā ar 1970.gadu ienāca Raimonda Paula dziesmas. Lai arī Pauls par Kaupužu ir krietni jaunāks, viņi sadraudzējas, kopā braukuši forelēs. "Viņa darbības lauks tolaik bija vieglā mūzika, bet man priekšniecība spiež — kāpēc Raimonda Paula dziesmas neskan Dziesmu svētkos!?" stāsta Kaupužs. Viņš nolēmis ar Paulu "draudzīgā reizē pie ugunskura" par šo parunāt: "Klausies, Raimond, uztaisi kaut ko priekš Dziesmu svētkiem!" Bet Pauls atbildējis ar humoru: "Zini, man tās latviskās vēršu cīņas ne īpaši patīk." Tad Kultūras ministrija izdomājusi paņemt Paula dziesmu Liepājai un pielāgot Dziesmu svētku vīru korim. "Bez Paula ziņas. Un tā varēja notikt tikai padomju laikos!" uzsver Kaupužs.

Pārveidojums nosaukts par Manai pilsētai, lai nebūtu veltījums no Rīgas attālai vietai. "Pauls ar skepsi atnāca uz mēģinājumiem, bet aranžējums bija tik ļoti veiksmīgs, tauta Paulu mīlēja, ka viņš piedzīvoja neiedomājamu triumfu!"

Uz Dziesmu svētku simtgadi 1973. gadā Pauls jau uzrakstīja oriģinālu dziesmu ar dzejnieka Jāņa Petera vārdiem "Manai Dzimtenei". "Tā kļuva tik populāra! Lielais kopkoris to atkārtoja divas vai trīs reizes," atceras Kaupužs.

Apbalvojumi un pagodinājumi

• Latvijas PSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks (1975)
• Apbalvots ar Darba Sarkanā Karoga ordeni, ordeni «Goda Zīme» un vairākām medaļām.

Literatūra

• Viktors Trojanovskis. Ludzas zeme. 2004. — 183. lpp.