Leo Kokle

Leo Kokle  bija latviešu gleznotājs un portretists, jauno mākslinieku darbu izstāžu tradīcijas iniciators, tautā populārs un iemīlēts mākslinieks, viens no talantīgākajiem sava laika gleznotājiem.

Leo Kokle dzimis Bejas (tagad Jaunalūksnes) pagasta Dambīšu mājās 1924. gada 3. martā. No 1925.gada ģimene dzīvoja Rīgā.

1926.gadā, divu gadu vecumā ievainojis muguru, krītot no otrā stāva, tāpēc daudzus bērnības  gadus pavadījis slimnīcā.

Slimnīcu vadīja profesors Pauls Stradiņš, kura interese par glezniecību kļuva Leo Koklem par pamudinājumu nodoties mākslai. 

1942 — 1944.g. apguvis figurālo glezniecību, mācoties Jāņa Tilberga glezniecības studijā.

No 1943. gada mākslinieks piedalījies  izstādēs

1944 — 1947.g.  apguvis portretu glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā, tika atskaitīts. Leo Kokles tēvs no 1945.g. izsūtījumā, miris Arhangeļskā. 

1948 — 1952.g.  strādājis par mākslinieku Paula Stradiņa izveidotajā Medicīnas vēstures muzejā.

1950. gadu otrajā pusē, pateicoties makslinieka iniciatīvai, radās tradīcija veidot jauno mākslinieku izstādes.

1952. gadā kļuvis par Mākslinieku savienības biedru, bijis tās valdes loceklis. Leo Kokle publicējis ar mākslu saistītus rakstus.

Mākslinieks bija arī zināms kā bohēmas piekritējs.

1954. gadā apprecējies, sieva Terēze Kokle. Leo patika skaistas sievietes. Parasti viņš slavenajā bārā „Skapis” ieradies tā, lai visi pamana – skaistu dāmu pavadībā, uzcirties ar dekoratīvu šalli vai lakatu ap kaklu, vienmēr elegants, tas nekas, ka maziņš. Taču par liktenīgo sievieti Leo Kokles dzīvē kļuva Terēze. To nekad tā arī nespēja pieņemt ne gleznotāja māte, ne māsa.

Miris 1964. gada 7. decembrī Rīgā, apbedīts Rīgas Meža kapos

***

Leo Kokle bijis aktīvs mākslas dzīves veidotājs un vērtētājs. Strādājis visos žanros, bet īpaši atzīmējami portreti un klusās dabas. Mākslinieks daudz strādājis pie grupas portretu kompozīcijām un "Līgo" tēmas 1950. gados.

1958. gadā nodevies ainavu glezniecībai. Mākslinieku saistījis vienkāršais, būtiskais un patiesais, lielākajai viņa radīto darbu daļai raksturīgs pastozs, biezs gleznojums, uzrādot uzlēcienā temperamentīgu, ritmisku paņēmienu. Krāsu gamma darbos parasti ir noskaņota zaļganās, zilganās vai brūnganās pasāžās. Dažos darbos — ainavās un portretos ir kāpināts ekspresionisms un dramatisms, atbrīvojot formas akadēmismu līdz krāszieda hegemonijai. Leo Kokle bija viens no pirmajiem māksliniekiem, kurš pēckara laikā meklēja jaunu attieksmi pret attēlojamo personu portretā, cenšoties izteikt viņaprofesijas būtību.

Leo Kokles personālizstādes un piemiņas izstādes tikušas sarīkotas Rīgā (1964, 1974, 1991, 1994, 2009, 2010), Bauskā, Jelgavā, Alūksnē (1980, 2004), Liepājā, Jūrmalā, Kuldīgā (1984).

Makslinieka darbi glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, Ojāra Vācieša muzejā, Alūksnes muzejā un privātās kolekcijās.

2010. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī tika iestudēta Ingas Ābeles izrāde "Leo. Pēdējā bohēma".