Jānis Mediņš

Jānis Mediņš ir dzimis Rīgā, viņš ir jaunākā atvase 4 bērnu ģimenē, kas latviešu mūzikai devusi trīs ievērojamus skaņražus. Tāpat kā vecākie brāļi, arī Jānis muzikālo izglītību iegūst Rīgas I mūzikas institūtā. Labas mūzikas studijas viņam bija arī ilgais vijolnieka un altista darbs vairākos simfoniskajos orķestros, tostarp Rīgas Latviešu biedrības teātra un jaundibinātās Latviešu operas orķestrī, kur aizsākās arī J. Mediņa diriģenta gaitas.

Komponista pirmie nozīmīgākie sacerējumi radušies ap 1910. gadu, viņa pirmā simfoniskā partitūra ir poēma „Emīla Dārziņa piemiņai” (1911), drīz tai seko Simfonija e moll (tas ir tikai ceturtais šā žanra paraugs latviešu mūzikā ) un vairāki programmatiski simfoniski tēlojumi.

1913. gada jūlijā,  divdesmit divu gadu vecumā, J. Mediņš sāk darbu pie operas „Uguns un nakts”, tās pirmo daļu viņš pabeidz 1916. gadā Pēterburgā, bet laikā no 1917. gada maijam līdz 1919. gada novembrim top operas otrā daļa.

1921. gada maijā rampas gaismu ierauga diloģijas pirmā daļa, decembrī – otrā, pie diriģenta pults esot pašam autoram. „Uguns un nakts” jaunās, saīsinātās versijas pirmizrāde notiek 1924. gada februārī.

1921. gadā J. Mediņš sāk darbu Latvijas konservatorijā, pasniedzot simfonisko diriģēšanu un instrumentāciju, līdz 1928. gadam viņš ir arī Latvijas Nacionālās operas diriģents, pēcāk arī muzikālās daļas vadītājs un diriģents Latvijas Radio.

1944. gadā J. Mediņš atstāj dzimteni un kopš 1948. gada dzīvo Zviedrijā, tur top viņa memuāri „Toņi un pustoņi”.

Ar J. Mediņa operu „Uguns un nakts” latviešu mūzikā pirmoreiz ienāk Raiņa dramaturģija. Kopā ar Alfrēda Kalniņa „Baņutu” J. Mediņa „Uguns un nakts” ir pirmās latviešu klasiskās operas.

J. Mediņš ir arī pirmā latviešu baleta „Mīlas uzvara” autors, tā pirmizrāde notiek 1935. gadā.

1955. gadā viņš pabeidz latviešu mūzikas vēsturē pirmo sonāti akordeonam, viņa plašo daiļradi veido arī vairāki citi kamermūzikas darbi, tostarp divdesmit četras „Dainas” klavierēm (1921 – 1959), instrumentālie kameransambļi, dziesmas, kā arī vairāk nekā trīsdesmit simfonisko opusu, to skaitā – trīs koncerti (divi čellam – 1928 , 1947. un klavierēm – 1932.), vairākas svītas un citi darbi.

Viņš ir arī pirmskara neoficiālās nacionālās himnas 

Jānis Mediņš miris 1966. gada 4. martā Stokholmā.

Daiļrade:

Jānis Mediņš pievērsies galvenokārt monumentālajiem simfoniskajiem un vokāli simfoniskajiem žanriem. Kompozīcijas izceļas ar smalki niansētu instrumentalitāti.

Darbi:

operas-

• diloģija Uguns un nakts (1913 - 1919, iestudēta 1921);
• Dievi un cilvēki (1922);
• Sprīdītis (1927);
• Luteklīte (1939);

baleti-

• Mīlas uzvara (1935);
• Tērauda spārni (1936);

simfoniskie darbi-

• 4 svītas (1922; 1927; 1934; 1938);
• simfoniskās poēmas Imanta (1924),
• Zilais kalns (1927);

instrumentālie koncerti;

instrumentālā un vokālā kamermūzika.

Audio:

Avots: Operas libretu leksikons, www5.acadlib.lv

Jānim Mediņam ir divi brāļi komponisti Jēkabs un Jāzeps, māsa Marija (pianiste), kas mirst jauna. Divas sievas - Olga (kopīgs dēls Gunārs)  un Vanda. Mazmeita - Daina Knopa.

1916. g. Pēterpilī apprecējies ar dziedātāju Olgu Pētersoni. lesaukts karā, viņš tikai 1920. g. ar Troickas pulku no Japānas pārbrauc Latvijā. Kaut gan dēlam Gunāram komponists veltījis vairākus skaņdarbus, arī operas Sprīdītis un Luteklīte, ģimenes dzīve nav laimīga un izjūk (1933.gadā sievu pamet mīļākās Lilijas dēļ, kas bija mūziķa Alfrēda Ozoliņa sieva). Lilija izdara pašnāvību. Jānis neatgriežas ģimenē, bet 1938. g. apprecas ar otro sievu Vandu - jaunu polieti, Radio nošu bibliotēkas darbinieci.
Pēc Vācijas nometņu laika Mediņi izceļo uz Zviedriju, kur 1949. g. piedzimst meita Marija. Tā kā 1935.g., kad Jānis Mediņš viesojās Stokholmā ar savu baletu Mīlas uzvara, sajūsminātie zviedri viņam bija piešķīruši Vāzas ordeni komandiera pakāpē, uz Zviedriju Mediņš devās ar lielām cerībām. Sekoja rūgta vilšanās un smaga cīņa par eksistenci. Tāpat kā Teodors Reiters, viņš strādāja tikai par nošu pārrakstītāju arhīvā. Pat klavieres viņš nevarēja iegādāties. Tās viņam dāvināja Zviedrijas latvieši 60 gadu jubilejā. 10 gadus vēlāk viņam pasniedza visā pasaulē savākto Tautas balvu. Tā viņam sagādāja gandarījumu.

Avots: Austrālijas latvietis, 06.11.1981

           Mājas viesis, 2010