Elvīra Bramberga

Elvīra Bramberga dzimusi 1902. gadā Rīgā, Torņakalnā, strādnieka ģimenē. Tēvs pārvaldījis arī krievu un vācu valodu un šajās valodās sarunājies ar mazo Elvīru. Elvīra mācījusies Torņakalna Izglītības biedrības proģimnāzijā, kur viņas latviešu valodas skolotāja bijusi liela teātra entuziaste. Iestudējusi izrādes, kurās arī Elvīrai bijušas lomas. Meitene ar panākumiem piedalījusies arī daiļlasīšanas konkursos. Kādā no tiem meiteni redzējusi režisore Anna Lācis, kas ieteikusi viņai mācīties par aktrisi. 

Pirmajam pasaules karam sākoties, tēvs palika Rīgā, bet Elvīras māte Johanna ar meitu un dēlu Teodoru devušies bēgļu gaitās uz Orlu, kur pavadīti pieci gadi. Tur Elvīra atkal satikusi Annu Lācis un darbojusies viņas dramatiskajā studijā. Pēc atgriešanās Rīgā E. Bramberga pabeidz 4. vidusskolu un sāk apmeklēt nodarbīabs Tautas Augstskolas dramatiskajā studijā, ko vada Anna Lācis. 

Elvīrai jāmeklē darbs, un viņa dodas uz Dailes teātri, kur tā vadītājs Eduards Smiļģis viņu arī pieņem trupā. 1922. gada 7. septembrī viņa pirmo reizi kāpj uz skatuves, lai Šekspīra "Otello" būtu Dezdemonas pavadone. Mazajai, trauslajai gaišmatei Brambergai uztic meiteņu un zēnu lomas, "Skroderdienās Silmačos" viņa spēlējusi gan Ieviņu, gan Kārlēnu,  vēlāk - Brigaderes "Sprīdīti". 

Gadu  gaitā aktrisei piešķir arī "pieaugušākas" lomas, tai skaitā - princesi Gundegu. Taču īstā zvaigžņu stunda sākas tad, kad Dailes teātris iestudē muzikālas izrādes, ko tolaik sauca par dziesmuspēlēm. Operetes žanrs E. Smiļģim šķita par vieglu un nenopietnu, tāpēc viņš šīs muzikālās izrādes iestudēja kā īstas izrādes un prasīja no tēlotājiem arī aktiera meistarību.Tā kā Elvīrai Brambergai ir  brīnišķīga balss, viņai uztic šajās izrādēs galvenās lomas. Tie ir desmit gadi (1929-1939), un Elvīra Bramberga nu kļuvusi par īstu primadonnu. Kopā ar savu partneri, skaisto Kārli Pabriku un komiķi Augustu Mitrēvicu viņi sasniedz slavas virsotnes. Elvīra Bramberga, runājot dialogu, tik dabiski prata pāriet uz dziesmu, itin kā šī dziesma būtu vienīgais veids, kā izteikt tā mirkļa izjūtas. Tas arī bija šo dziesmuspēļu režijas pamatā. "Trejmeitiņas", "Monmartras vijolīte", "Zisija" "Meldermeitiņa", "Vīnes valsis", "Fraskita" u.c. dziesmuspēles pulcināja pilnas skatītāju zāles un palīdzēja teātrim izdzīvot smagajos krīzes apstākļos. 

1941. gada jūlijā Latviju okupē vācu karaspēks. E. Bramberga tiek apsūdzēta pretnacistiskā darbībā un 1941. gada 31. jūlijā viņu apcietina. Deviņi mēneši pavadīti necilvēcīgos apstākļos - pusbadā, uz kailām nārām, blakšu apsēstā cietuma kamerā un Salaspils koncentrācijas nomentē. Pēc atbrīvošanas darbu aktrisei neviens nepiedāvā, un tikai 1946. gadā viņa atkal ir uz Dailes teātra skatuves. Likteņa triecieni ir atstājuši pēdas, tomēr aktrise pamazām atplaukst un lieliski nospēlē Mariju Šekspīra "Divpadsmitajā naktī", Sniegbaltīti tāda paša noaukuma Ostrovska pasaku lugā, par ko saņem sajūsminātas kritiķu atsauksmes. Gadi gāja un lomu vairs nebija tik daudz, tomēr 1972.gadā tika nosvinēta Elvīras Brambergas 70 dzīves un 50 darba gadu jubileja. Mākslinieci apsveikt ieradās kolēģi no citiem teātriem, kur tajā laikā, par laimi, repertuārā bija vairākas Brambergas kādreizējo spožo lomu izrādes - "Trejmeitiņas", "Princese Gundega", "Roksijas futbolkomanda" un, protams, "Skroderdienas Silmačos".  Jubilejas norise pagāja lielā pacilātībā. Cilvēki sirmām galvām stāvēja kājās, smaidīja, aplaudēja un slaucīja asaras... Viņu dievinātā aktrise atkal bija uz skatuves.

Diemžēl Elvīra Bramberga ar dzīvesbiedru Pāvilu Vīlipu nesagaidīja savas zelta kāzas.Pietrūka pavisam maz. Pāvilam Vīlipam šim svinīgajam gadījumam tika uzšūts melns smokings, Elvīrai - zelta brokāta vakarkleita. 1979. gada septembrī šajā smokingā tika apblabāts Pāvils Vīlips, bet pēc trim mēnešiem savā zelta brokāta kleitā šķirstā tika guldīta Elvīra Bramberga. Viņi atdusas Raiņa kapos, pavisma tuvu Felicitai Ertnerei un Eduardam Smiļģim.