Edgars Liepiņš

Edgars Liepiņš ir dzimis 1929.gadā Valkas apriņķa Zeltiņu pagastā.

tapēc, ka jau nevar zināt, kāpēc ....

Par savu pasaulē nākšanu vēlāk mākslinieks rakstījis dienasgrāmatā: „Dzimis ceturtdienā — tātad zivju dienā — pulksten deviņos no rīta. Svars — 4,7 kilogrami. Garums — 47 centimetri. Sniega segas biezums — 37 centimetri. Rāpojis nav, mazliet pašļūcis uz dibentiņa un deviņu mēnešu vecumā jau skraidījis. Un tā skraida vēl šobaltdien.”

1945.gadā nākamais aktieris dodas uz Rīgu un iestājas Leona Paegles 1.vidusskolā (tagadējā Rīgas Valsts 1.ģimnāzija).

Tēvs domā, ka no viņa iznāks jurists, pats — ka varbūt lidotājs. Neiznāk ne viens, ne otrs. Arī skatuve viņa miglainajos nākotnes plānos tolaik neietilpa. Kur nu, viņš pat biļeti ne uz vienu izrādi netika pircis un teātri bija apmeklējis tikai tad, kad klase gāja organizēti.

Edgara Liepiņā mūža nejaušība bija 1947.gada sastapšanās ar novadnieku Haraldu Topsi, kurš pasvieda ideju:

„Mācies par aktieri, Edžu!” “Laikam tāpēc, ka par skatuves lietām neko nejēdzu, nolēmu: kāpēc nepamēģināt? Bet, ja esmu kaut ko izlēmis, tad līdz galam un pamatīgi. Tā ir tāda laucinieka spītība,” par sevi saka aktieris.

1951. gadā Edgars Liepiņš beidza Teātra institūtu, un tika nozīmēts darbā Valsts Jaunatnes teātrī. No režisora Pāvela Homska atmiņām:

„Es ļoti labi atceros, kā savā laikā uz Jaunatnes teātri atnāca strādāt izstīdzējis, dīvains jaunietis. Toreiz, viņa aktiera „karjeras” sākumā, mani kā režisoru mocīja raizes: kur šo dīvaini izmantot? Jo viņa individualitāte neatbilda ierastajiem paņēmieniem par aktiera darbu.”

Pats aktieris atceras, ka institūtā režisoru acis slīdējušas viņam pāri, un par īpaši talantīgu neviens viņu neuzskatīja. Jaunajam censonim vairākkārt nācies arī dzirdēt kritiku par savu nemuzikalitāti un balss nepiemērotību skatuvei.

Kā attīstījās viņa aktiera karjera Jaunatnes teātrī, liecina raksturojums, ko vairākus gadus vēlāk izsniedzis Jaunatnes teātra direktors S.Gudzuks:

„Liepiņš Edgars Jāņa d., dzim. 1929.g,; latvietis, bezpartejisks, 1951.g. beidzis LPSR Teātra institūtu. Pēc institūta beigšanas b. Liepiņš tika nozīmēts darbā Valsts Jaunatnes teātrī. Pateicoties labām ārējām dotībām un nopietnai radošai pieejai aktiera darbam, drīz vien viņš izvirzījās par vienu no labākajiem un vadošiem aktieriem.

"Te, teātrī “cilvēks ilgāk saglabājas jauns — tā ir tāda iekšēja un ārēja nepieciešamība.

” Edgaru Liepiņu — aktieri raksturo spilgtas raksturotāja dotības, ķermeņa plastiskums, enerģiskums, ārkārtīgi augstas darbaspējas, iedziļināšanās tēla raksturā un liels ieguldījums patstāvīgā tēlu veidošanā. Teātrī režisori visbiežāk ir izmantojuši Liepiņa psihofizisko piemērotību komiskām lomām, šo stereotipu par viņu kā komiķi spēcīgi ietekmēja arī aktiera veidotie koncertuzvedumi, kas sākās ar slaveno Hugo de Diego jeb Hugo Diegu. Retākas ir bijušas tās lomas, kur ārējo izteiksmīgumu nomaina iekšēji precīzs psiholoģisks tēlojums.

Piemēram, Valda tēls Gunāra Priedes „Ugunskurs lejā pie stacijas”, kurš, kā raksta Silvija Radzobe, „bija kā kontrasts spilgtas formas populārajā komēdiju aktiera tēlu pulkā”. 

No kinolomām tāds ir Liepiņa Jurka filmā „Puika”. Aktierim pašam vistuvākie bijuši traģikomiskie tēli, kuri vislabāk saskanēja ar viņa paša būtību: klauna maska, traģiķa sirds. Un visspilgtākā no šādām lomām ir leģendārais Tils izrādē „Leģenda par Pūcesspieģeli”. Bija pietiekami daudzi, kas šaubījās, vai spilgtas formas meistars Liepiņš varētu tikt galā ar Tila lomu, kurā bija jāspēj iekausēt traģisms, vispārinājums, simbols. Liepiņš spēja gan. Mēģinājumu laikā strādādams ar pilnīgu atdevi un noplēsdams vairākus treniņtērpus, un radīdams Tilu Pūcesspieģeli, aiz kura lunkanās, stiegrainās ārienes un enerģiskās izturēšanās slēpās jūtīga dvēsele. 

Edgars Liepiņš ir nemiera pilns raksturs, azartisks, vienmēr jaunu piedzīvojumu gaidās. Neatlaidīgs un mērķtiecīgs, spītīgs un lepns, arī ātrs un ass. Uz skatuves — priecīgs, starojošs, ārpus tās — noslēgts, kluss, vientuļš. Romantisks. Karsti uzliesmojošs. Ietiepīgs un ātri uzbudināms. Emocionāli talantīgs. Privātajā dzīvē šis straujums vainagojās ar strauju iemīlēšanos, aizdegšanos un tikpat strauju izdegšanu. Liepiņš nespēja noenkuroties uz ilgu laiku. Kā teicis Aivars Freimanis:

„Edgars Liepiņš ar savu mūžam nenokārtoto laulības dzīvi...”

Aktierim ir četri bērni no trīs laulībām. Vecākais dēls — Tils. Pūcesspieģelim par godu. Līdz septiņdesmito gadu sākumam dedzīgo aktieri dedzinājis arī zaļais pūķis, bet 1973.gadā viņš dzeršanu atmet uz visiem laikiem.

70.gadi ir laiks, kad visu Latviju un ne tikai uzjautrināja Hugo Diegs. Edgars Liepiņš, kuram allaž vēlējies darboties kā režisoram, bet teātrī tas realizējās tikai retumis, kļuva par režisoru savām koncertprogrammām. Hugo Diegs turēja publiku savā varā. Viss sākās ar deviņām televīzijas uzveduma sērijām, kur Edgars Liepiņš iemiesoja Mirdzas Ramanes karikatūru tēlu. Bet satīriskais un spilgtais de Diego, kas smīdināja, apspriežot nevis globālas problēmas, bet ikdienas sīkumus iz dzīves, gadiem ilgi turpināja pildīt lauku kultūras namu zāles un estrādes.

Vēlēdamies atbrīvoties no Hugo Diega ēnas, Liepiņš radīja vairākas citas programmas, sadarbojās ar satīriķi Valdi Artavu un komponistu Mārtiņu Braunu. Taču augstākais Smieklu Karaļa popularitātes vilnis bija ziņģēšana kopā ar Raimondu Paulu, kas aizsākās 1978.gadā. Liepiņam un Paulam notika simtiem koncertu Rīgā un visā Latvijā, koncertturnejas Krievijā un visā PSRS, Amerikā, Austrālijā, VDR, VFR, Francijā un citur Eiropā. Abu sadarbība vainagojās ar aizliegtā albuma Raimonds Pauls un Edgars Liepiņš — koncertā iznākšanu, kurā bija tādas pērles kā Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc, Lācītis, Ķiļķens un Klimpa un daudzi citi asprātīgi skaņdarbi, kas kļuva par folkloru vienā acumirklī! Viņu programmām nereti nācās lauzt ceļu caur padomju varas atļauju un aizliegumu gaiteņiem, jo Edgara Liepiņa mēle bija arī asa un ne vienmēr pielāgojama padomju ideoloģijai un priekšrakstiem, kas atļauts un kas ne. 

Edgars Liepiņš bija „ideoloģiski nepieņemams”, čekas īpaši uzraudzīts, un tāpēc bieži viņa izlolotais un iecerētais pie skatītājiem tā arī nenonāca vai nonāca pavisam citāds kā viņš bija iecerējis. Nereti programmas tika aizliegtas Latvijā, bet toties populāras pie trimdas latviešiem. „Uzrausim vienu peršiņu!” skanēja no skatuves, un publika nezināja un tai droši vien arī nebija jāzina, cik sāpīgi un traģiski jutās Lielais Smējējs, staigādams no vienas komisijas uz otru, un bieži spiezdams līdz galam izplānotos scenārijus atstājam guļot atvilknē.

80.gadu sākumā no sadarbības atteicās arī Pauls — gan tāpēc, ka „ar Liepiņu tikai sūdos vien var iekulties”, gan tāpēc, ka Paulam nekad nav bijis raksturīgi strādāt ilgstoši ar vienu mākslinieku.

Bet par Liepiņa dziedātprasmi Pauls reiz izteicies: „Pie tam man patīk tādi aktieri, kas var dziedāt. Tā, kā dzied E.Liepiņš, I.Skrastiņš, J.Paukštello, nenodziedās neviens profesionāls dziedātājs. Viņi prot aiznest tekstu līdz klausītājam un aktieriski apspēlēt dziesmu.” Edžus nerimās.

Viņš veidoja folkloras programmu Krišjāņa Barona 150 jubilejai, izmeklējot edgarliepiņiski nerātnas tautasdziesmas. Sadarbojās atkal Mārtiņu Braunu, ziņģēja kopā ar Ēriku Hanbergu, ar Juri Kulakovu projektā „Ārprāc”, kurā sevi nodēvēja par „Latvijas vecāko panku”... Nerimās, nerimās, nerimās, darbojās un meklēja iespējas būt kustībā, būt noderīgam, būt uz skatuves.

1987.gadā aktieris raksta dienasgrāmatā: „Šis nav mans gads. Jāstāv mierā.” Un : „Kaut kas tiek teikts un pateikt. Kaut kas ir palicis? Kas? Kā sūnainā purvā pēda.” Ir mēģinājums atjaunot sadarbību ar Raimondu Paulu, dziedot vecās dziesmas. Publika ir atsaucīga, bet māksliniekam gandarījuma nav. Viņam liekas, ka viņš nav nekas, ka viss tikai uz veco lauru, uz Hugo Diega rēķina, ka šobrīd viņš vairs nespēj neko. Arī ģimenes dzīve atkal sarežģās, izjūk laulība ar jaunākā dēla Edgara māti.

Tuvojoties sešdesmitajai jubilejai, Edgars Liepiņš jūtas nomākts un vientuļš.

„Vai tad tas nav ārprāts, kad paliek sešdesmit gadi? Teātrī arī vairs nav, ko darīt. Viss. Tu vairs nevienam neesi vajadzīgs. Četrdesmit gadi nostrādāti vienā darbavietā. Pensija izpelnīta. Vecis vairs nedrīkst līst tur, kur viņam nav jālien.”

Saasinās arī veselības problēmas, kas sākušās jau 70.gados, kad tika izoperēta divpadsmitpirkstu zarnas čūla un noņemta kuņģa apakšējā daļa. Kuņģa likstas periodiski atkārtojušās, neizturami sāpējušas arī kājas. Deviņdesmito gadu sākumā aktieris, vientulības un nomāktības mākts, galvenokārt uzturējies savā Skultes mājā.

1994.gada beigās saasinājies bronhīts, gastrīts, bijušas sāpes locītavās, un aktieris nav spējis neko ieēst. Liepiņš vests uz Saulkrastu slimnīcu, bet nav vēlējies tur uzturēties, bet gan devies pie kāda dziednieka, kur nodzīvojis vairākus mēnešus pārliecībā, ka ne jau slimnīcas viņam palīdzēs.

Stāvoklim kļūstot aizvien sliktākam, aktieris tika nogādāts uz Stradiņu slimnīcu, bet bijis ļoti uzbudināts, nikns, neļāvis ne veikt analīzes, ne izmeklēšanu, atradās kādā izsīkuma eiforijā.

Dēls Tils uz rokām iznesa no slimnīcas novārgušo tēvu, kurš uzstāja, ka, ārstējoties slimnīcā, viņš nodod savu Dievu, ka Dievs vada cilvēka ceļus un pienāk brīdis, kad cilvēks vairs nevar darīt, kā gribas.

Turpmākās nedēļas pagāja uz nāves sliekšņa, kurš tika pārkāpts 1995.gada 13.septembrī.  1998.gadā Skultes kapos pēc aktiera Imanta Skrastiņa, Edgara Liepiņa kolēģa un drauga, iniciatīvas tika uzstādīts piemineklis mūsu Ākstam. Ik gadu maija beigās Imants Skrastiņš tur rīko Edgara dienu ar koncertu Saulkrastu estrādē un piemiņas brīdi Skultes kapos.

Lai pieminētu Edžu, kurš mēdza izsaukties: „Tiksimies kādreiz maijā!” un uzziņģēt J.Kulakova dziesmiņu: 

„Nekas man nevar kaitēt, 

Nekā es nebaidos, 

Es bojā neaiziešu, 

Kaut arī nobeigtos.” 

Avots : http://arnis.ucoz.lv, NRA, teksta fragmenti: Inga Frīdrihsone

****

„Upē naktī pīles kliedz. Un tu arī neaizmiedz. Tāpēc jau, ka nevar zināt kāpēc…” Tas bija Viņa pēdējais koncerts, lai gan Viņš pats jau bija aizmidzis. 1995. gada 19.septembrī ļaužu tūkstoši atvadījās no Viņa Dailes teātrī, lai pēc tam cauri visai Brīvības ielai, kur uz laiku bija bloķēta satiksme, pavadītu pēdējā gaitā uz Skultes kapiem. EDGARS LIEPIŅŠ. Vīrs, kuram svarīgs bija ne tikai perfekts rezultāts, bet pats process, ceļš uz šo rezultātu. Es Viņu iepazinu jau kā bērns Jaunatnes teātra kolosālajās izrādēs „Strakoņicas dūdinieks”, „Uz bīstamās robežas’, „Zelta zirgs”, „Vārnu ielas republika”, „Emīls un Berlīnes zēni”, vēlāk sajūsmināja „Tils Pūcesspieģelis” uc., Viņš varēja nospēlēt jebko. Teātrī, kino, TV, radio – vairāk nekā 300 lomu, slaveno Hugo Diegu ieskaitot! Un kur tad vēl ne ar ko nesalīdzināmie Edžus: „Labrīt, meitenes! Vai, es atvainojos, labvakar!” - koncerti kopā ar R.Paulu, aizliegtā plate, kas iznāca Rietumos un pēc tam skanēja no visiem Latvijas māju logiem, programmas ar M.Braunu, J.Kulakovu… Viņa fantastiskais „Hugo Diegs un Co” projekts Vecrīgā, Aldara ielas vecajā namā, kur pat notika viens koncerts! Ja Liepiņš kaut ko sāka, beigas nebija paredzamas. Režisore Dz.Ritenberga stāstīja, kā no Edgara vienas epizodes varēja izvērst divu sēriju filmu. Kad pēc „Mikrofona 82” aptaujas noslēguma koncerta slavenās „Putniņu dejas” 1983.g. janvāra vēstuļu „Mikrofonus” veidoju ar putniņu piedalīšanos, Edžus, ar kuru iepriekšējā dienā visu bija izrunājusi un saskaņojusi, ierakstā noveda mani līdz izmisumam. Dungojot -„Kad nekas nav palicis tevī ”, biju gatava nevis taisīt „Mikrofonu”, bet doties pa radio platajām durvīm ārā, kur acis rāda.40 minūšu raidījums bija pārtapis vairākās stundās. Ej nu noīsini, ja viss, ko Edžus pateicis un sadziedājis, ir tik interesanti! Pēdējais mūsu ieraksts notika jau Skultē, kad viņš bija ļoti slims. Gatavojot Edžum veltīto raidījumu, līdz pēdējam izrēķinot sekundes, pēkšņi izrādījās kas pavisam dīvains – raidījums bija par īsu. Pirmo un vienīgo reizi dzīvē, tā jau bija „Mājas svētība”, raidījumā otrreiz nospēlējām vienu nu to pašu dziesmu. „Upē naktī pīles kliedz”. Ar to sākām, ar to arī beidzām.”Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc…”

Lia Guļevska