Elizabete Damberga

1887.21.09. Pēterburgas gub. Družnoseljes muižā, Krievijā - 1980.03.09. Kopenhāgenā, Dānijā

3. septembrī Kopenhāgenā, Dānijā, pec īsas slimošanas nepilnu 93 gadu vecumā mirusi Elizabete Damberga, rakstnieka Valdemāra Damberga māsa, viena no pirmajām latviešu akadēmiski izglītotajam sievietēm un — varbūt — pēdēja dekadentu laikmeta (1905-1910) un agrīno Latvijas neatkarības gadu māksliniecisko strāvojumu un cīniņu lieciniece. Dānijā viņa kopš trimdas sākuma 1945. g. darbojas latviešu skolās, dažādās latviešu organizācijās un pēdējos 20 gadus rediģēja Dānijas Latviešu Ziņas - samērā plašo un informātīvo Dānijas latviešu nacionālās komitejas biļetenu.
Pēc ģimnāzijas beigšanas Jelgavā Elizabete Damberga četrus gadus mācījās Tērbatā, iegūdama universitātes diplomu filoloģijā. Tērbatā toreiz studēja krietns pulks latviešu, daudzi topošie literāti (arī filozofs prof. P. Jurevičs, kas tagad dzīvo Austrālijā). Augstskolā darbojās vairāki latviešu mācības spēki - Lautenbahs-Jūsmiņš un psiholoģijas profesors Osis. Šo jau par teiksmainu kļuvušo laiku Valdemārs Dambergs aprakstījis savā lugā Ziedu viesulī un Viktors Eglītis romānā Līdzvainīgie.
1. pasaules kara laikā Dambergi nokļuva Krievijā, Omskā, kur pieredzēja boļševiku revolūcijas haosu un ar Troickas pulku dēkaini un gausi atkāpās cauri visai Sibīrijai līdz Vladivostokai, kur ar Francijas valdības atbalstu bija gādāts par kuģi pulka pārvešanai uz Latviju. Arī šis laiks ir pamatīgi aprakstīts Valdemāra Damberga romānā Gaitniecības ceļi.. Elizabete Damberga atceras kuģa pirmo piestāšanos Japānā, miermīlīgajā, idiliskajā, oleandru ziedos iegrimušajā Nagasaki ostā, kas viņai pēc Krievijas šausmām un posta likusies kā paradīze.
Pēc gara jūras ceļojuma apkārt Indijai, Arābijai un Rietumeiropai, kuģis Voronez (arī dažkārt minēts Damberga dzejā) 1920. g. sasniedza Liepājas ostu. Latvijā, svaigi izkarotajā neatkarīgajā valstī, valdīja brīnumaina pacilātība un ārkārtī intensīvs kulturālas un saimnieciskas atjaunošanas darbs, kurā ar sajūsmu iekļāvās arī jaunatbraukušie troickieši. Elizabete mācīja vairākās skolās, galvenokārt latviešu valodu, kādu laiku strādāja arī Nacionālās operas birojā, allaž atrazdamās visciešākā sakarā ar mākslas, sevišķi literatūras pasauli. Arvien viņa mēdza kautrīgi piezīmēt, ka bijusi tikai ņēmēja, nevis devēja, tā aizmirstot savas pedagoģes lomu. Dambergi bija tuvās draudzīgās attiecības ar Edvartu Virzu (kas veltīja Elizabetei Dambergai populāro dzejoli «Met vienu rozi tumšsarkanu, Kā tovakar, Elizabet...»), ar Viktoru Eglīti, Antonu Austriņu, Akurateru, Kārļiem - Štrālu, Krūzu, Jēkabsonu, ar filozofu Reiznieku un citiem. No gleznotājiem šai grupai tuvu stāvēja Voldemārs Tone, kas darinājis virkni Elizabetes Dambergas ģīmetņu, Konrāds Ubāns, Erasts Šveics, tēlnieks Teodors Zaļkalns, komponists Jūlijs Sproģis, dievturis Ernests Brastiņš. Vasarās nekad netrūka viesu Dambergu lauku mājās Abomenēs, Līvbērzes pagastā pie Jelgavas.
2. pasaules kara beigās Valdemāra Damberga ģimene un Elizabete Damterga pievienojās bēgļu straumei uz rietumiem. Kādu laiku viņi ceļoja kopā ar Voldemāru un Ainu Tomēm, bet pēc dažādiem sarežģījumiem izšķīrās un nonāca Dānijā, Kopenhāgenā, kur tūlīt pēc Vācijas kapitulācijas sakopojas prāva un rosīga latviešu kolonija. Tika iekārtotas skolas, teātra kopa, grāmatu apgāds, laikraksts u.t.t. Latviešu ģimnāziju, kurā Elizabete Damberga mācīja latviešu valodu, Dānijas izglītības ministrija atzina par līdzvērtīgu dāņu skolām, un to beigušiem audzēkņiem piešķīra tiesības iestāties Kopenhāgenas universitātē.
Pēc Valdemāra Damberga nāves 1960. gadā Elizabete pārņēma Dānijas latviešu avīzes rediģēšanu un izveidoja neparasti plašu korespondenci ar latviešu mākslas pasaules darbiniekiem. Viņa sarakstījās ar Ed. Virzas atraitni dzejnieci Elzu Stērsti, ar Lizeti Skalbi, ar daudziem rakstniekiem un jaunajiem akadēmiķiem, no kuriem daudzi savā laikā bija bijuši viņas skolēni.
Varēja pabrīnīties par viņas nemainīgo, stingro un skaidro rokrakstu — vēl mūža deviņdesmitajos gados.
Elizabetes Dambergas interešu loks bija neparasti plašs, bet, saprotams, centrējās ap latviešu kultūru, latviešu rakstniecību trimdā un — atmiņās.

Avots: Austrālijas latvietis, 03.10.1980