Valdemārs Dambergs

1886.23.05. Pēterburgas gub. Družnoseljes muižā - 1960.12.07. Kopenhāgenā Dānijā

Valdemāra Damberga dzīve ir piemērs, kā latvieši ir rāvušies ārā no vides, kurā liktenis viņus iemetis, un saglabājuši savu gara identitāti. Viņa tēvs bija muižas pārvaldnieks Družnoseļjē, Pēterpils guberņā, un nākamais rakstnieks piedzima labos apstākļos, krieviskā vidē. Tēvs tomēr stāvēja nomodā, lai dēls iegūtu latvisku izglītību un sūtīja Valdemāru uz Jelgavu. Toreizējās tēva un dēla intereses vērsās tehniskās izglītības virzienā, tāpēc bija izvēlēta Jelgavas reālskola. Taču to beidzot, Valdemārs Dambergs jau skaidri zināja, kur virzīsies viņa mūža darbu gaita, tāpēc viņš papildinājās valodās un 1908. gadā devās uz Tērbatu studēt klasisko filoloģiju. 1916. gadā, kad viņš studijas beidza, Krieviju bija sabangojis Pirmais pasaules karš. Jauno filologu mobilizēja armijā, viņš 1917. gadā beidza Pāvila karaskolu Peterpilī, bet tad jau klāt bija arī cara režīma sabrukums ar revolūciju un tam sekojošo boļševisma haosu. 1919. gadā no Sibīrijas ar Troickas latviešu strēlnieku pulku Dambergs atgriezās Latvijā un pirmajos valsts gados visus savus spēkus ziedoja tikai rakstniecībai, šai laikā radies viņa plašais darbs Gaitniecības ceļi (I—III, 1922—28), kas rāda tāli tvertu kara un bēgļu dzīves ainavu. Divdesmit gadus vēlāk Valdemārs Dambergs izdeva šī romānu cikla ievada daļu Visvalda Tūļa jaunība (1948.). Laikā no 1927. līdz 1936. gadam Dambergs strādāja par skolotāju Rīgā un Jelgavā, bet ar 1936. gadu bija Izglītības ministrijas literātūras referents. Tai pat laikā viņš lielu enerģiju ieguldīja Jelgavas teātrī, strādādams tur par dramaturgu. 1944. gadā Dambergs emigrēja uz Vāciju, bet gadu vēlāk ieradās Dānijā, kur vadīja bēgļu ģimnāziju.
Dambergs sāka savas rakstnieka gaitas ar dzejoļiem pēc 1905. gada, un ierosmes viņam deva tie jaunie meklējumi, kuru centrā toreiz stāvēja Viktors Eglītis. Taču ja dekadenti dažreiz galveno uzsvaru lika uz panta muzikalitāti un gleznainibu, ne reizi vien pazaudēdami dzejas teksta loģisko sakaru, tad Valdemāra Damberga dzejā jau ar pirmajiem sākumiem ir valdījusi skaidrība un klasiska vienkāršība. Damberga lirika sakopota krājumos Zīmējumi (1907.), Bareljefi (1909), Dvēseles ritmi (1921), Klusais karnevāls (1925), Zemes Mārai (1923). Teātrim rakstījis komēdijas  Ziedu viesulī (1921.), Mēs viņus gūstīsim(1923), Neticīgā Kolombīne (1936), Šķīrējtiesneša lomā (1944).

Avots: Londonas avīze, 22.07.1960

***

Piezīmju lauki: No Zandersonu ģimenes albuma.