Edvarts Virza

Edvarts Virza (īstajā vārdā Jēkabs Eduards Liekna) bija viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta latviešu rakstniekiem, arī dzejnieks, prozaiķis, publicists, atdzejotājs.

Edvarts Virza dzimis Emburgas (Salgales) pagasta Rāceņos (mātes dzimtas mājas). Abi vecāki bija turīgu Zemgales saimnieku dzimtas atvases.

Tēvs Juris Liekna spēlēja arī vijoli. Māte Anna Vīgante bija liela dainotāja un dancotāja. Edvarts bija vecākais no Lieknu ģimenes deviņiem bērniem. Edvarta māsas — Emīlija un Zelma — vēlāk bija skolotājas, bet Valdis, Alīda, Valija, Kārlis, Ādolfs un Artūrs kļuva par lauksaimniekiem. Vectēvam Pēterim piemita bohēmiska daba un stāstītāja talants. Savukārt vecāmāte Anna bija tautas ticējumu, burvību, leģendu zinātāja. No viņas dzejnieks pārmantojis interesi par etnogrāfisko un mistisko.

Edvarts mācījās Salgales pagasta skolā un Bauskas pilsētas skolā. Mācījās labi un jau skolas gados bija guvis labu literāru skolu. Šajā laikā Virza sevišķi aizrāvās ar Puškina dzeju, to zināja no galvas un daudz deklamēja. Bauskas pilsētas skolu Edvarts Virza beidza 1901. gadā, un tad viņš atgriezās mājās. Šajā gadā dzejnieka tēvs mantoja "Billītes" (savas dzimtas mājas), uz kurieni tad arī pārcēlās Lieknu ģimene. Materiālie apstākļi bija tik tālu uzlabojušies, ka Edvarts varēja palikt mājās un nodoties literatūrai.

1902. gadā viņš uzsāka mācības Rīgas pasta - telegrāfa skolā, bet monotonais darbs viņam nepatika, un viņš no skolas izstājās. 1904. gadā Edvarts devās uz Maskavu un klausījās lekcijas jurisprudencē un tautsaimniecībā. Maskavā Edvarts pavadīja tikai gadu, un jau 1905. gadā viņš atgriezās "Billītēs".

Dzīvodams dzimtas mājās, pašmācības ceļā apguva franču valodu. Šajā laikā viņš pastiprināti sāka pētīt franču un krievu simbolistu un dekadentu dzeju, sāka arī sacerēt to pats. Edvarts Virza sevi latviešu literatūrā vispirms pieteica kā dzejnieks.

1906. gadā Virzas pirmie dzejoļi sāka parādīties žurnālā „Dzelme”. Pirmā publikācija bija dzejoļu cikls „Nakts dziesmas”, kuru ievada moto: „Cik pasaule ir dziļa, To nakts tik zināt drīkst.”

1907. gadā tika izdots viņa pirmais dzejoļu krājums „Biķeris”.

Gadi līdz Pirmajam pasaules karam bija šaubu, iekšēju konfliktu, sava dzejas stila meklējumu laiks. Tas bija arī laiks, kad jaunais dzejnieks jūtās vientuļš, jo viņu atbalsta tikai tuvākie draugi — V. Eglītis un V. Dambergs. Arī šajā laikā Edvarts Virza ļoti rūpīgi studēja franču dzeju.

Karam sākoties, visa dzimta posās bēgļu gaitām, bet kāda nomaldījusies lode 1915. gada vasarā nogalināja Edvarta māti.

No 1915. līdz 1922. gadam tapa Virzas tēlojumi, kas vēlāk ievietoti krājumā „Zaļā Zemgale” (izdots 1923.).

1916. gadā Edvarts Virza iestājās karadienestā — strēlnieku 5. Zemgales pulkā, kuru komandēja Jukums Vācietis. Šajā laikā viņš ieguva pulka dzejnieka slavu, kurš uzrakstījis vairākus dzejoļus par saviem cīņu biedriem.

1917. gadā, ienākot vācu frontei Latvijā, Virza atkāpās un Krieviju un apmetas Pēterburgā. Šeit, lai darītu zināmu Sabiedrotajiem par krievu karaspēka postījumiem Vidzemē un Zemgalē, tapa publicistiski kaismīgs un dziļi analītisks raksts „Izpostītā Latvija” par Vācijas un Krievijas karu Baltijas telpā, par latviešu karavīru bezjēdzīgo varonību, cīnoties svešā armijā. Šo rakstu Virza tulkoja arī franču valodā, lai plašāku starptautisko sabiedrību informētu par baltiešu traģēdiju. Rakstā „Izpostītā Latvija” autors izvirzīja arī Latvijas neatkarības ideju.

1918. gadā Virza tika demobilizēts, un viņš devās atpakaļ uz Latviju.

Latvijas valsts tapšanas laikā Edvarts Virza bija viens no tiem literātiem, kas līdzdarbojās vairākos to gadu preses izdevumos. Viņš kaismīgi iestājās par tautas vienotību, bezkompromisa cīņu, kas vienlaikus bija arī cīņa par nacionālo kultūru. Laikrakstos tika publicēti Virzas raksti un dzejoļi — neviltoti, patosa un gaišas ticības piesātināti. Tie aicināja ikkatru mīlēt savu tēvzemi un ienīst ienaidnieku, tie drošināja neticīgos un vērsās pret izlīdzējiem.

Būdams klāt Latvijas vistumšākajos un kritiskākajos brīžos, Virza (arī J. Akuraters un K. Skalbe) kopā ar pagaidu valdību 1919. gada janvārī atstāja Rīgu un devās uz Liepāju. Tur viņš strādāja laikrakstā „Latvijas Sargs”.

1919. gada pavasarī, kad no Latvijas brīvvalsts Kurzemē bija atlicis tikai kuģis Liepājas ostā, uz kura patvērās pagaidu valdība, un kad gandrīz visa Vidzeme un Latgale bija lielinieku armijas ieņemta, Edvarts Virza no Liepājas caur Rēveli (Tallinu) devās uz vienīgo tolaik vēl brīvo Latvijas pilsētu — Valku. Tur kopā ar O. Nonācu un J. Janševski E. Virza dibināja dienas laikrakstu „Tautas Balss”. Savā īsajā pastāvēšanas laikā šis laikraksts kļuva par savdabīgu vēl nesalauztās Latvijas brīvības simbolu.

1919. gada rudenī Virza pārnāca dzīvot uz Rīgu (no Valkas) un strādāt laikraksta „Latvijas Kareivis” redakcijā, kurā strādāja arī tādi zināmi literāti kā Viktors Eglītis, Aleksandrs Grīns.

1919. gada rudenī Melngalvju namā dzejnieks ieraudzīja melnīgsnēju dāmu — dzejnieci Elzu Stērsti. 1920. gadā Virza sarakstīja poēmu „Marselīne Nevermore”, ko veltīja Elzai. Šī poēma uzrakstīta ar sapņu vieglumu, un apdzied visšķīstāko mīlestību.

1920. gada 17. oktobrī abi dzejnieki apprecējās.

1922. gadā viņu ģimenē ienāca meita Amarillis, kurai tēvs veltījis vairākus dzejoļus.

1923.gadā iznāca dzejoļu krājums „Laikmets un lira”. Tajā ļoti daudz patriotisku dzejoļu, Zemgales ainavu un zemnieku darba cildinājums.

1924.gadā iznāk krājums „Poēmas”, kurā tika iekļautas arī izcilās poēmas „Hercogs Jēkabs” un „Karalis Nameisis”.

1927.gadā iznāk dzejoļu krājums “Skaidrība” .

1928.g. E.Virza poēmu „Straumēni”  sāk rakstīt 1928.gada vasarā „Billītēs” un pabeidz tikai 1933.gada vasaras nogalē.  

1933.gadā “Dzejas un poēma” -  šajos krājumos E.Virza ir vairāk tuvinājies jaunklasicisma poētikai, jo tajos tiek apdzejotas stabilas vērtības - zemnieka darbs, saskaņu ar dabu, patriotisms.

1933.gada decembrī - pirmo reizi izdoti  "Straumēni” un līdz 1942.gada beigām iznāca desmit eksemplāros, kļuva par otru visvairāk izdoto latviešu rakstnieka grāmatu, kuru apsteiguši tikai  brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laiki”.  Latviešu literatūrā nav otra tāda darba ar tik paradoksālu likteni – autora dzīves laikā šis darbs ieguvis visaugstākos cildinājumus un vērtējumus, taču pēc tam pilnībā izslēgts no literārās aprites.

„Straumēnos” E.Virza ir attēlojis 19.gadsimta 80.gadu Zemgales lauku māju dzīvi un cilvēkus. Darbā tiek ieliktas ne tikai paša autora bērnības atmiņas, bet arī vecvecāku nostāsti, tiek uzburta mītiskā pasaule un radīta idealizēta zemnieku dzīve. „Straumēnos” var atrast latviskuma kodu, to var lasīt kā etnogrāfisku tekstu, kurā sīki un precīzi aprakstīta 19.gadsimta zemniecības sadzīve.

Rakstnieka un dzejnieka dzīvesbiedre Elza Stērste par „Straumēnu” motīvu ir teikusi: „Varbūt „Straumēnos” izskan to senču balsis, ko lielā satraukuma brīdī dzejnieks sadzirdēja sevī.”

1941. Krājumā „Pēdējās dzejas”  lasāms lauku darbu svētīguma slavinājums un latviešu tautas traģisko notikumu nojausma. Šo krājumu sakārtoja un pēc dzejnieka nāves izdeva Elza Stērste.Dzejolis „Baiga vasara” izskan kā baiss paredzējums, kurš piepildījās pēc pāris gadiem.

E.Virza rakstījis arī publicistiku – „Laikmeta dokumenti” (1930), par Kārli Ulmani, „Zem karoga” (abi 1935) u.c.darbus.

1988.gada rudenī E.Virzas 105.gadskārtas gaidās “Straumēni” atkal tika publicēti žurnālā “Karogs”.„Straumēni” ir tulkoti daudzās valodās - vācu, franču, krievu, igauņu, čehu, ungāru. „Straumēni” ir arī vienīgais prozas darbs latviešu literatūrā, kas nosaukts par poēmu (pēc autora dota apzīmējuma). Līdzīgi ir bijis krievu literatūrā, kur M.Gogolis savu prozas darbu „Mirušās dvēseles” bija nosaucis par poēmu.

 

Baiga vasara

Laiks šovasar vairs neies vecās sliedēs,

Būs puķes skumjas, bišu medus rūgts,

Uz tāliem ciemiem kumeļš netiks jūgts,

Un jasmīns zarains maijā neuzziedēs.

Par velti saule dienu tumsu kliedēs,

Prieks Jāņu naktī neatnāks pat lūgts,

Un rokā savītīs zieds tikko plūkts,

Būs klajums baigs, aiz katra krūma biedēs.

Vējš miglu sarkanu pār laukiem dzīs,

Bez laika kokiem augļi nokritīs,

Par nastu būs, kas ir, un tas, kā nava.

Pats zemes dziļums taujāts paliks kluss,

Jo pārvērtusi ūdens avotus

Par vērmelēm būs nodevība tava.

/ 1939./

 

Avots: Wikipedia, LIIS, Literature.lv, publicitātes materiāli

***

Dzejnieks, rakstnieks, tulkotājs, sabiedrisks darbinieks.

1920 apprecējies ar dzejnieci Elzu Stērsti. "Billītēs" radīts E.Virzas pazīstamākais darbs “Straumēni”.

*****

E.Virza pirmā dzejas krājuma "Biķeris" tapšanas laikā raksta V.Dambergam: "Pats no savas puses esmu gatavs sevi visbīstamākajiem eksperimentiem atdot. Es jūtu sevī to. ka man būs kaut ko jaunu rakstīt un teikt. Mani piepilda kāds dunošs spēks."

***