Aleksandrs Neibergs

 * 1883. IX 22. Zaļenieku pag.; M. Grieta, S. Laura dz. Gulbis.

                Beidzis Jelgavas ģimnāziju,

                1911. beidzis Kazaņas Universitāti, ķirurģijā,

                1919/1925. Latvijas SarkanāKrusta slimnīcas vecākais asistents,

                1925/1940. Sarkanā Krusta Rīgas slimnīcas un Želsird’igo māsu skolas direktors,

                1929. XI 13. Apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeņa IV šķiru # 944,

                1941/1944. Pilsētas IV slimnīcas direktors

                Ieguva Dr. Med grādu Berne.

                Avots:       „Es viņu pazīstu”, R., 1939.;

                               „Latvijas medicīniska personāla saraksts“, R. 1938.;

                               „Tēvija” # 180/1942.

***

Aleksandrs Neibergs (1883-1962) bija latviešu ķirurgs, Latvijas Sarkanā Krusta slimnīcas direktors (1925-1951). Piedalījies Latvijas pirmās medicīnas māsu skolas (vēlāk Rīgas 4. medicīnas skola) dibināšanā no 1920. gada līdz 1951. gadam tās direktors.

 Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.

Dzimis 1883. gada 22. septembrī Zaļenieku pagasta Billēs Zāmeļa Neiberga ģimenē. Mācījās Jelgavas ģimnāzijā,

1910. gadā beidzaBernes Universitātes Medicīnas fakultāti, bet 1911. gadā Kazaņas Universitātē ieguva ķirurga specialitāti.

Pēc atgriešanās dzimtenē bija Latvijas Sarkanā Krusta slimnīcas vecākais asistents (1919-1925) un direktors (1925-1940). 

Vācu okupācijas laikā Rīgas pilsētas IV slimnīcas direktors (1941-1944).

Pēc kara palicis Rīgā un turpinājis darbu iepriekšējos amatos.

Visu dzīvi kolekcionējis mākslas darbus. Plašajā privātkolekcijā pārstāvēti Vilhelms Purvītis, Janis Rozentāls, Jānis Valters, Kārlis Padegs un citi ievērojami mākslinieki.

• Apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeņa IV šķiru Nr.944 (1929)
• Piešķirts goda nosaukums "Latvijas PSR Nopelniem bagātais ārsts" (1946)

***

Dzejniekiem un māksliniekiem latviešu tauta vienmēr cēlusi pieminekļus darbos un vārdos, bet citāds liktenis piemeklē ārstus un zinātniekus. Pat tādu ievērojamu cilvēku, kā prof.Krimberga, Ruberta un Zīles nāve labi ja vispār pieminēta.
Latviešu tautai ir daudz izcilu ārstu. Tikai tādēļ Latvijas universitātes medicīnas fakultāte varēja sākt darboties tūdaļ pēc valsts neatkarības pasludināšanas. Blakus mūsu universitātei dziļā godbijībā un pateicībā pieminam kādu citu lielu medicīnisku un humanitāru privātu pasākumu — Latvijas Sarkano Krustu. Nesavtīgi tautas darbinieki izaudzēja šo ozolu, kas savus zarus izplēta pāri visai Latvijas zemei. Blakus lielajām SK slimnīcām Rīgā, Jelgavā, Liepājā, Rēzeknē un sanatorijām Tērvetē, Liepājā un citur darbojās mazas, teicami vadītas un iekārtotas slimnīcas Bauskā, lecavā, Ludzā u.c. Veselības kopšanas punkti bija visur, kur kara posts un trūkums bija smagākais un palīdzība, ko sniedza Sarkanais Krusts, bija par brīvu vai niecīgu atlīdzību. Tagad, skatoties no zināma attāluma uz šo darbu, vaicājam — kā tas varēja rasties, kur radās šie augsti kvalificētie, nesavtīgie strādnieki? Viens no pionieriem, kas šo darbu sāka, bija prof. Jankovskis, Rīgas SK slimnīcas vadītājs. Viņš nomira labākos darba gados un vietā nāca viņa līdzstrādnieks Aleksandrs Neibergs. Tā sākās viņa ilgā kalpošana slimajiem SK slimnīcā Rīgā, kas bija viena no lielākām ķirurģiskām slimnīcām Latvijā, ar plašām laboratorijām, aptieku, ambulanci, ātro palīdzību, māsu skolu. Dienu un nakti slimnieku straume plūda slimnīcā un Neibergs vērīgi meklēja sev palīgus, jaunos ārstus, jo citādi milzu darbs nebija veicams. Jaunie ārsti izgāja šeit grūtu darba un zinātnisku skolu un izvirzījās par provinces slimnīcu vadītājiem (Gavars, Tiesnieks, Bušs, Lerhs u.c.). Jaunās meitenes, kas izturēja grūto darba un mācīšanās disciplīnu māsu skolā, kļuva izcilas darbinieces, kurām arī svešumā visur vārti atvērti.
Neibergs bija zemgalietis, dzimis Zaļenieku paprastā. Pēc Jelgavas vidusskolas beigšanas studēja medicīnu Bernes universitātē, Šveicē, kur 1911. gadā ieguva doktora grādu. Pēc 1. pasaules kara atgriežas Latvijā un sāka strādāt pie prof. Jankovska Rīgas SK slimnīcā, ko vadīja vēlāk, līdz 1959. gadā aizgāja pensijā un mira 1962 gada 12. jūnijā Rīgā. Neibergs bija cilvēks ar vēsu, atturīgu smaidu, kas sedza viņa karsto sirdi. Apveltīts ar lielu izturību un enerģiju, viņš, šķita, nekad nebija piekusis. Bija arī liels mūzikas un mākslas cienītājs un viņa dzīvoklis bija īsts muzejs ar Valtera, Rozentāla, Purvīša, Ubāna, Tones darbiem. Arī viņa kundze bija ārste, tāpat māsa, vecākais brilis, abi dēli.

Avots: "Laiks", 21.07.1962