Ēvalds Vilks

Dzimis Valkā galdnieka daudzbērnu ģimenē.            Meita literāte un žurnāliste Aija Lāce Ganago.. 

1940.g. beidzis Valkas arodskolu. Strādājis par komjaunatnes organizatoru. 1941.gadā nosūtīts darbā uz Rīgu laikrakstā "Jaunais Komunārs." 2.pasaules karā Sarkanās armijas bataljonā cīnās Latvijā un Igaunijā. 1941.gada augustā pie Tallinas smagi ievainots, ārstējās Leņingradā un Omskā. Kara laikā sūtīja korespondences "Cīņai" no Sibīrijas un Maskavas, kā arī pievērsās prozai. (Ilgonis Bērsons)

     ***

Rakstnieks, 6 stāstu krājumu autors. Lielāko mūža daļu strādājis periodiskajos izdevumos – laikrakstā "Padomju Jaunatne", žurnālā "Zvaigzne", laikrakstā "Literatūra un Māksla".
Ēvalda Vilka radošā darbība attīstās pēc staļiniskās diktatūras nosodījuma 20. gadsimta 50. gados. Daudzu Ēvalda Vilka stāstu pirmpublicējumi kļuva par notikumu latviešu literatūrā, izraisot asas diskusijas un polemiku presē. Sevišķi plašu Latvijas Komunistiskās partijas vadības un oficiālās kritikas nosodījumu saņēma Ēvalda Vilka stāsts "Divpadsmit kilometri", kas 1963. gadā nodrukāts mēnešrakstā "Karogs" un trimdas laikrakstā "Laiks". Stāstā pirmoreiz latviešu padomju literatūrā negatīvi attēloti padomju nomenklatūras darbinieki, mēģināts izprast personības kulta atstāto ietekmi sabiedrībā.

-----

Okupētajā Latvijā tikai viens vienīgs rakstnieks uzdrīkstas paust kritiku pret partijas cenzoriem un raks iecības ģenerāllīnijas noteicējiem. Tas ir Ēvalds Vilks, par kuru var teikt, ka viņš vienīgais ir parādījis talantu. Kā zināms, par stāstu Divpadsmit kilometri viņu bargi tiesāja un nolādēja, taču galīgi nenorēja. Vai tam par pamatu bija viņa kauju gaitas sarkanarmijā un gūtie ievainojumi vai arī jau tautā iegūtā popularitāte ar Divpadsmit kilometriem. Pēc tam Ēvalds Vilks ir uzrakstījis pa rakstam Literātūrā un mākslā, pasakot patiesību par kolhozu aprakstiem, par funkcionāru milzīgo stulbumu. Ēvalds Vilks cīņā pret komunistiskajiem cenzoriem un ideologiem iziet arī Literātūra un māksla 14. novembra numurā, kur vēršas pret partijas noteiktajiem rakstniecības šabloniem, pret t.s. pozitīvajiem varoņiem, galvenokārt oponējot galv najam okupētās Latvijas cenzoram — kritiķim K. Krauliņam, kurš simtprocentīgi stāv par krievu partijas ideologu ģenerāllīniju rakstniecībā. (Latvija, 12.12.1964)