Anita Bērziņa

Iedomu spoguļi. Anita Bērziņa (Anniņa) 
Kāpēc Čaks apprecējās? Dzejnieks nebija praktisks – nemācēja pat naglu sienā iedzīt. Bija stūrgalvīgs – pēc strīdiem nekad salabšanai pirmais nesniedza roku. Turklāt trīsdesmito gadu sākumā Aleksandrs ar meitenēm nemaz tik daudz „nenodarbojas”, jo visapkārt risinājās preses kari (Čaks aktīvi darbojas rakstnieku un mākslinieku biedrībā „Zaļā vārna”). 1933. gada novembrī mājas svinībās pie literatūrkritiķa Jāņa Kadiļa dzejnieks satika savu nākamo sievu Anitu Bērziņu, kuru gan visu laiku saukāja par Anniņu. 

Anita bija desmit gadus jaunāka par Čaku, ierēdne dzīvokļu pārraudzības iestādē. Starp citu, Anniņa trīsdesmitajos gados ir bijusi samērā populāra modele un diezgan bieži gozējusies uz modīgu žurnālu vākiem. 

Ko tur daudz runāt – vecāks kungs un jaunāka meitene, turklāt pilnīgi pretēji temperamenti – tas izsaka visu. Pat atpūtas brīžos uz Jūrmalu braucot, Čaks staigāja  uzvalkā, bet Anita – peldkostīmā. Šķiet, Čakam bija svarīgs tieši ilgošanās un cerēšanās laiks. Attiecības ar Anitu līdz kāzām bija daudz organiskākas nekā tad, kad viņi apprecējās. Viņi gan sāka dzīvot kopā un oficiāli nokārtoja attiecības tikai 1941. gada oktobrī. Visapkārt karš, vācieši ievieš kartīšu sistēmu – ja gribi ēst un jumtu virs galvas, attiecības bija jānokārto oficiāli. 

Tā piespieda Čaku apprecēties – kara laikā viņš bez kurnēšanas stāvēja rindās pēc produktiem, mainīja kartītes pret pārtiku, mājās vārīja zupas. 1944. gada oktobrī, kad liela daļa latviešu devās trimdā, Anita uzskatīja, ka ir apdraudēta, jo bija attiecībās ar vāciešiem (kas par to, ka tikai darbā) un tāpēc emigrēja no Latvijas. 

Te gan jāpiemin, ka Anita neilgi pirms tam aizdomās atvēra kādu Čaka vēstuli un uzzināja, ka tiek krāpta. Tāpēc nevar skaidri zināt – vai viņa patiesībā bēga no komunistiem.  (Nostāsti vēsta, ka Otrā pasaules kara laikā viņa Čaka dzīvoklī blakus vīra istabai satikusies ar augsta ranga SS virsniekiem, kas bijuši viņas draugi, un ar vienu no viņiem pametusi Latviju.) Anitai veltīta lielākā daļa dzejoļu no krājuma „Iedomu spoguļi”.