Alfrēds Videnieks

Diplomēts dārzkopības instruktors ar sapni kļūt par izcilu lidotāju, bet 1930.gadā Alfrēds Videnieks iestājas Zeltmata vadītajos teātra kursos. 1933.gadā sāka aktiera gaitas Liepājā. Pirmā lielā loma bija Krustiņš R.Blaumaņa "Pazudušajā dēlā". Jau 1937.gadā A.Videnieks debitēja Nacionālajā teātrī. Viņš bija pieņemts mīlētāju lomām.

Nacionālajā teātrī A.Videnieks strādāja no 1937.gada līdz aiziešanai pensijā 1992.gadā. Teātra kritiķi viņu raksturoja kā intelektuālu, temperamentīgu raksturlomu tēlotāju ar daudzveidīgiem skatuviskās izteiksmes līdzekļiem un izkoptu runas kultūru. A.Videnieks teātrī ir tēlojis Krustiņu R.Blaumaņa "Pazudušajā dēlā", Glumovu A.Ostrovska "Arī gudrinieks pārskatās", Zarēnu Kārli A.Upīša "Zaļajā zemē", Protasovu Ļ.Tolstoja "Dzīvajā mironī", Raskoļņikovu F.Dostojevska "Noziegumā un sodā", Hamletu V.Šekspīra "Hamletā", Albertu H.Gulbja "Albertā".

 No 1949.gada viņš filmējās gan Rīgas kinostudijas, gan padomju republiku filmās. Ievērojamākās no tām ir 1962.gada filma "Diena bez vakara" un 1971.gadā tapusī "Nāves ēnā", kurā Videnieks atveidoja vecā Daldas lomu. A.Videnieks ir piedalījies arī filmās "Šķēps un roze", "Sprīdītis".

Dēli  - Lauris un Uģis dzimuši laulībā ar televīzijas režisori Martu Videnieci-Iksīti.

************************

ALFRĒDS VIDENIEKS - ienāca šai pasaulē 20.augustā, 1908.gadā. Dzīvas iztēles spējas un īpašs jūtīgums parādījās jau agrā bērnībā, kad māte mēdza sacīt: „Viņš jau man dienās būs slavens vīrs. Ir tāds pareģojums”. Vispirms Liepājas teātris, pēc tam 55 gadi Nacionālajā. „Smalks un iejūtīgs” - režisores Veras Baļunas raksturojums. Jānis Zariņš, atgriezies no Anglijas, aktieri salīdzināja ar slaveno Polu Skofīldu, sevišķi interpretējot Hamletu.”Hamletu” vienlaicīgi iestudēja arī Dailes teātris, kur Smiļģis titullomu bija uzticējis H.Liepiņam un E.Pāvulam. Eduards Smiļģis Videnieku slavēja par Raiņa atveidojumu, kompozīcijā „Viņš trīsreiz sauca mani…”. Lomu bijis daudz un dažādas. Mana mamma atcerējās aktieri kā apburošu mīlētāju, skatītāji mīlēja viņu pašu. Par viņa Zarēnu Kārli A.Upīša „Zaļajā zemē” un Raskoļņikovu Dostojevska „Noziegumā un sodā” klīst leģendas. Man Videnieks paticis jebkurā lomā, jo vienmēr bija psiholoģiski pārliecinošs, taču vistiešākajā nozīmē viņš mani satrieca pavisam nelielajā prokurora Meisena tēlā Dreizera „Amerikāņu traģēdijā”, nosūtot Klaidu uz elektrisko krēslu. Paldies Dievam, Alfrēdu Videnieku nākamām paaudzēm saglabā arī filmas. Baltijas republiku II. kinofestivālā Minskā M.Rudzīša „Diena bez vakara” ieguva 1.vietu, savukārt Videnieks par ārsta Egles atveidojumu saņēma speciālu balvu. Kā paraugu viņu sev min Ģirts Jakovļevs, sevišķi pēc jaunā un vecā Daldas saspēles G.Pieša uzņemtajā „Nāves ēnā”. Alfrēds Jaunušans saviem studentiem Videnieku izvirzīja kā ideālu aktiera meistarības un ētikas ziņā. „Viņš prata mākslai piešķirt harmoniju”, saka Valdis Lūriņš. Tā varētu turpināt vēl un vēl… Mana satikšanās ar aktieri notika „Mikrofonā”. Bieži negadās, kad, intervijai beidzoties, acis asaru pilnas ir abiem. Videnieka atmiņu stāsts bija tik emocionāls… Īpaši, kad viņš atcerējās, kā sešu gadu vecumā, pašaustās bikšelēs, nevienam neredzot izgājis no mājas… Lielceļš vijies pret kalnu un viņš iztēlojies, ka tas viņu ved - pretī slavai… BET… Tas viss izkūp kā dūmi, kad uzzini, ka viņš nekad nav atzinis savu dēlu Arni Līcīti   Lia Guļevska