Roberts Hiršs

Roberts Hiršs (1895 – 1972) bija viens no izcilākajiem uzņēmējiem Pirmās Latvijas republikas laikā, viņš izveidoja un izkopa jaunu rūpniecības nozari - zīda un mākslīgā zīda audumu rūpniecību.

Dzimis Vējavas pagastā nabadzīgā piecu bērnu ģimenē.1895. gada 22. maijā mazais Roberts tika kristīts luterticībā. Tā kā ģimene bija nabadzīga, ceremonija notika majās, un to veica Ērgļu baznīcas pērminderis Jānis Mednis. Kūmās stāvēja Kārlis Balodis, Jana Medne, Emīlija Vitere un Ede Dadepe. Septiņu gadu vecumā Roberts zaudēja tēvu.

.Skolā Hiršs gājis tikai trīs ziemas, pārējās zināšanas un iemaņas smēlis no savas aktīvās dzīves. Pirmais darbs Hiršam bija kalēja smēdē, kur viņš palīdzēja tēvam, un dzirnavās, kas kādreiz Latvijā darbojās arī tekstilrūpniecības nozarē. Lielu tekstilrūpnieka pieredzi, kā arī strādnieku cieņu, Hiršs apgūst Krievijā – kara un revolūcijas gados. Pēc miera līguma noslēgšanas ar Padomju Krieviju Hiršs kā repatriants atgriežas Dzimtenē. Pēc dienesta Latvijas armijā viņš mēģina darboties vairākos Rīgas tekstiluzņēmumos, taču īsto vietu sev neatrod.

Pirmais Hiršu uzņēmuma ražojums bija vatelīns, vēlāk zīda kaklasaites.

Vispirms – 1928. gadā – viņš nopirka «Kauno Audiniai», kurā 1939. gadā strādāja 2500 darbinieku, 

1932. gadā, nopērkot īpašumu Salamandras ielā 1 par 80 000 latu, paplašināja «Rīgas audumu» un kļuva par vienpersonisku tā īpašnieku (1938. gadā fabrikā strādāja 1602 darbinieki).

Hiršs ceļu augšup sāka kā vērptuves kalpotājs.

1925. gada 22. decembri var uzskatīt par «Rīgas auduma» dzimšanas dienu, un tobrīd tajā strādāja vien Hiršs, viņa sieva un bija trīs žakarda stelles oderdrēbes un vatelīna ražošanai.  R.Hiršs trīsdesmit gadu vecumā sāka jaunu audumu ražošanu, liekot pamatu Latvijas kapitālisma lielākajam panākumam "Rīgas audumam."

1926. gadā viņiem pievienojās viens strādnieks. Pagāja tikai četrpadsmit gadi un neilgi pirms Latvijas okupācijas Hiršs jau nopirka fabriku «Miron – Aktieselskap» Norvēģijā un plānoja izvērsties Somijā un Zviedrijā. Nodomiem svītru pārvilka Otrais pasaules karš.

To visu Hiršs panāca bez Latvijas banku kredītiem, un sākums nudien nebija viegls – 1926. gadā, kad izmaksāja algas un prēmijas strādniekiem, izrādījās, ka kasē svilpo vējš. «Lai arī manai ģimenei iznāktu Ziemassvētki, aiznesām un pa svētku laiku ieķīlājām lombardā manas sievas vijoli, ko viņa brīvajos brīžos labprāt spēlēja,» atmiņās raksta Hiršs.

Arī vēlāk, kad šādas situācijas vairs nebija iedomājamas, bagātais tekstilrūpnieks iztika bez pārmērībām. Sabiedrības «krējuma» pieņemšanās viņu gandrīz nemanīja. Kāpēc? To 1936. gadā sarunā ar Roberta Hirša dzīvesbiedri Almu mēģināja noskaidrot avīzes «Rīts» žurnālists.

«Cilvēkam, kas intensīvi piedalās sabiedriskajā dzīvē, rodas daudz blakuspienākumu. Ja apmeklē viesības, tad jārevanšējas savā mājā. Mēs ar vīru neejam nekur, jo nav ne laika, ne sevišķas vajadzības. Varbūt ir vienpusīgi tā noslēgties darbā, bet mūsu darbs taču visu mūžu bija mūsu abu mērķis, par kuru daudz esam cīnījušies. Neejam arī nekad uz pirmizrādēm, tomēr teātrus un operu bieži apciemojam.» Pateicoties Almai, Hiršu ģimenē ne tikai mīl mūziku, bet palīdz arī citiem to darīt. «Pirms sešiem gadiem Hirša kundze pieņēmusi ļoti apdāvinātu audžumeitu, kas šogad beigs konservatoriju un brauks uz Prāgu papildināties vijolnieku meistarklasē. Mīlestību uz mūziku Hirša kundze ieaudzinājusi arī saviem brašajiem dēlēniem – Laimonim un Ivaram – un arī septiņus mēnešus vecais Andris pierod pie mūzikas, jo brāļi izmanto katru gadījumu, lai mājās sarīkotu koncertu, kam nedēļām ilgi gatavojas.» Bērnu koncertu klausīšanās ir Hiršu atpūta, turklāt, spēlējot vijoli un klavieres, tajos piedalās arī Hirša kundze. Vēl viņiem tīk baudīt dabu. «Vēl tagad ar prieku atceros pagājušā gada Lielo Piektdienu. Izbraucām ar vīru automobilī uz Ieriķiem. Spīdēja brīnišķīga saule. Automobilī ierīkotais radio [lai to izdarītu, bija jāsaņem īpaša Pasta un telegrāfa departamenta atļauja; 1935. gada oktobrī Latvijā bija izsniegtas 50 tādas atļaujas – I. L.] raidīja svinīgu baznīcas mūziku. Šīs četras stundas saulītē uz lielceļa, baudot mūziku un dabu, deva tādu prieku, ko nekad nespēj sagādāt sabiedriskā dzīve,» atklāj Alma Hirša.

Meklējot līdzekļus uzņēmuma paplašināšanai, Hiršs uz brīdi saistās ar nepiemērotiem partneriem, kas izrādās tikai starpnieki un sakarnieki ar ietekmīgām aprindām. Viņi neplāno liela uzņēmuma veidošanu, bet tikai meklē izdevību gūt lielu, ātru peļņu. Tā Hiršu pāris ir spiesti palikt par patstāvīgiem uzņēmējiem. Alma ir talantīga grāmatvede, Roberts vairāk iegrimis ražošanas procesā.

Kā ģimenes uzņēmums “Rīgas audums” plaukst un 1938. gadā tajā strādā ap 1600 darbinieku. Tā “Rīgas audums” kļūst par vienu no lielākajiem rūpniecības uzņēmumiem visā Latvijā. Sekmīgā darbība Hiršam ļāva atvērt līdzīgu uzņēmumu arī Lietuvā (“Kauno audiniai”), ko pārvaldīja viņa māsa. Vēlāk pēc Ulmaņa valdības norādījuma darbinieku skaits tiek par pāris simtiem samazināts un kāpināta uzņēmuma ražība.

1939.gadā sākās 2.pasaules karš. Vēlā rudenī Hirši atstaja Latviju. Amerikā R.Hiršs nodibināja "Robert Hiršs Company", atkal plaukstošu tekstiŗūpniecibas uzņēmumu

Roberts Hiršs un Alma Hirša 1972. gadā novēlēja Latvijas Universitātei zemi un 5 ēkas Rīgā, Salamandras ielā 1 (bijusī fabrikas „Rīgas audums” teritorija), kā arī zemi un ēkas Līgatnes novada Līgatnes pagasta „Ratniekos” (bijusī AS „Rīgas audums” vasaras atpūtas mītne). Hiršs 1932.gadā bija nopircis "Ratniekus". 118 ha plašajā lauku lielsaimniecībā gandrīz viss tika uzbūvēts no jauna par 550 tūkstošiem latu.

Mecenāta Roberta Hirša novēlētais lauku īpašums „Ratnieki” Līgatnes novadā, piesaistot ES struktūrfondu līdzekļus, ir kļuvis par savdabīgu tūrisma atpūtas un mācību centru. Kompleksu veido vairākas ēkas (Kungu māja, Baltā māja, stallis, klēts, mazā klēts, pirts, šķūnis, sporta spēļu laukumi) ar iespēju izmitināt 136 personas. Komplekss piemērots konferenču, semināru, sporta spēļu utt. rīkošanai.

Miris St.Petersburg, Florida, ASV

Avots: LU fonds, news.lv, Ineta Lipša, «Latvijas Avīze», grām.: lediņš, Verners Rodrigo. Roberts Hiršs. R: LU Akad. apgāds, 2009.