Aleksandrs Pučko

A. Pučko bija skolotājs, biologs, publicists. Fraternitas Livonica filistrs.

1947./48. mācību gadā Latvijas universitātē viņš tika apstiprināts par asistentu, vēlāk – par vecāko lektoru. Viņš lasīja studentiem vairākus speciālus kursus savā nozarē – fitopatoloģiju, vīrusu slimības.

Aleksandru Pučko biologi, skolotāji un dabas draugi galvenokārt atceras kā 1954. gadā publicētā Latvijas sēņu noteicēja autoru. Šī grāmata daudziem ir palīdzējusi iepazīt Latvijas sēnes.

Sēņu noteicējs daudzus gadus palīdzēja iepazīties ar Latvijas sēnēm gan biologiem, gan jebkuram dabas draugam un uz visiem laikiem ierakstīja Aleksandra Pučko vārdu Latvijas sēņu pētīšanas vēsturē.

***

Aleksandrs Pučko dzimis 1913. gada 9. augustā strādnieka ģimenē Rīgā.

Tēvam Jurim un viņa sievai Elizabetei bija divi dēli un divas meitas. No tiem jaunākais dēls, Mārtiņš, mira jau bērnībā, jaunībā no vēža mira arī vecākā māsa Īda; dzīvi palika Olga un Aleksandrs.

Jau no bērnības Aleksandram patika daba, īpaši sēnes un to daudzveidība, tām vēlāk viņš pievērsās savos pētījumos – gan makroskopiskajām, gan arī mikroskopiskajām sēnēm. Viņš vēl īpaši aizrāvās ar makšķerēšanu.

Pirmā skola Aleksandram bija Rīgas pilsētas 33. pamatskola, kuru viņš beidza 1927. gadā. Redzot dēla tieksmi pēc izglītības, tēvs, neraugoties uz grūtajiem materiālajiem apstākļiem, rada iespēju ļaut dēlam mācīties tālāk Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā.

Pēc tās beigšanas 1931. gadā A. Pučko iestājās Latvijas Universitātē.

Pēc tam vairākas reizes A. Pučko no studentu skaita tika atskaitīts un atkal ieskaitīts, jo sekmīgām nepārtrauktām studijām trūka līdzekļu.

No 1933. līdz 1939. gadam viņš bija ierēdnis Rīgas pilsētas Izglītības valdē, lai nopelnītu līdzekļus studijām un iztikai.

1934. gadā A. Pučko iestājas korporācijā Fraternitas Livonica. Fraternitas Livonica 65 gadu jubilejas izdevumā 1991. gadā par A. Pučko teikts:

«Pučiņš bija bērnībā pazaudējis kreiso roku (1918. gadā nelaimes gadījumā) tomēr arvien bija jautrs un braši studēja un fuksēja.”

Šis fakts par dalību korporācijā, diemžēl,  vēlāk okupācijas varai deva iemeslu uzskatīt viņu par zinātnei un pasniedzēja darbam nepiemērotu.

1940. gada 13. jūnijā A. Pučko beidza Latvijas universitāti, un sakarā ar varas maiņu, daļa eksāmenu bija jāpārliek, turklāt viņam netika piešķirts grāds.

Pēc Universitātes beigšanas no 1940. līdz 1944. gadam A. Pučko bija skolotājs Raiņa vidusskolā, 1944. gadā – direktora vietas izpildītājs Inčukalna nepilnajā vidusskolā.

Vēl šodien Raiņa vidusskolas absolventi A. Pučko atceras kā simpātisku un zinošu skolotāju, kas iemantojis skolēnu atzinību.

1944. gada 29. novembrī A. Pučko rakstīja lūgumu ieskaitīt Latvijas Valsts universitātē zinātniskā grāda iegūšanai.

1947./48. mācību gadā Aleksandrs Pučko tika apstiprināts par asistentu, bet vēlāk – par vecāko lektoru.

Padomju kritērijiem atbilstoša diploma iegūšanai vajadzēja kārtot papildu eksāmenus.

Tikai 1949. gadā A. Pučko, kas Latvijas Universitātē bija iestājies 1931. gadā un 1946. gadā beidzis Latvijas Valsts Universitātes pilnu kursu botānikas specialitātē, saņēma diplomu Nr. 000879 ar 1946. gada 28. jūnijā piešķirto kvalifikāciju – biologs.

Līdztekus darbam Bioloģijas fakultātē A. Pučko kādu laiku strādāja Zinātņu akadēmijas Augsnes zinību un zemkopības institūtā, Bioloģijas un eksperimentālās medicīnas institūtā, kā arī Zinātņu Akadēmijas Mikrobioloģijas institūtā.

Mikrobioloģijas institūtā 1948. gadā viņam darbu nācās pārtraukt, jo pēc PSRS Augstākās izglītības lietu ministra rīkojuma jaunie augstskolu mācību spēki nedrīkstēja strādāt divās vietās.

1949. gada 12. martā A. Pučko bija jāraksta «paskaidrojumu pie autobiogrāfijas», kāpēc savā autobiogrāfijā un kadru anketā nav uzrādījis sastāvēšanu korporācijā Fraternitas Livonica.

Tam sekoja LVU rektora 13. jūlija pavēle atbrīvot Pučko Aleksandru Jura d., Bioloģijas fakultātes vecāko lektoru, no darba «kā neatbilstošu darbam LVU».

Vēlāk gada beigās šo formulējumu gan nedaudz maina, atbrīvojot «štatu pārkārtošanas dēļ» bet A. Pučko tāpat no Universitātes bija jāaiziet. Šāds formulējums vienīgi deva iespēju atlaistajam Universitātes darbiniekam vēlāk strādāt skolotāja darbu.

A. Pučko savās atmiņās Talsu Vēstīm 1991.g. Stāstīja: “ Kļuvu par inženieri penicilīna fabrikā. Bet tur tāds neveselīgs klimats, un domāju, eh, braukšu kaut kur. Prasīju Izglītības ministrijā vietu, kur būtu upes un ezeri. Vispirms biju Nautrēnos, tad piedāvāja Baltinavu. Skolā es mācīju gandrīz visu, izņemot fizkultūru un reliģiju.»

Pēc Baltinavas A. Pučko dzīves nogali kā pensionārs pavadīja Talsos, kur arī mira 1998. gada 23. augustā.

Darbi:

• 1936 – Pelējums.Daba un Zinātne. (4): 112–116.
• 1938 – Augu izplatības cēloņi Ālandu salās.Daba un Zinātne. (2): 39–42.
• 1948 – Pētījumi par Latvijas PSR augsnes mikofloru. Latvijas PSR ZA Vēstis. 5 (10):125–132.
• 1949 – Daži novērojumi par mūsu savvaļas Penicilliumcelmu penicilīna produkcijuun tās ietekmēšanu dažādu krāsu gaismā.Latvijas PSR ZA Vēstis. 5 (22):99–104.
• 1954 –Latvijas PSR sēņu noteicējs. Rīga. 203 lpp.
• 1966 – Материалы к флоре мукоровых Латвийской ССР. Латвийский гос. ун-тим. П. Стучки. Ученые записки. 74 (2): 101–109.
• Nepublicēts palicis 1945. gadā beidzot izstrādātais universitātes diplomdarbs Lielā Baltezera fitoplanktons un tā periodicitāte

Apglabāts Talsu Meža kapsētā.

Izmantoti: Fraternitas Livonica -1991, 2011.g. materiāli, news.lv publikācijas, citāti no A. Vīksnas (LU) sastādītā dzīvesstāsta.