Aleksandrs Rusteiķis

 Kinorežisors un aktieris, dzimis Rīgā, mācījies teātra skolā Pēterburgā, aktieris Maskavas Dailes teātrī, 1918.g.-1922.g.  teātra skolas vadītājs Taškentā, pēc tam Lietuvā. No 1924.gada Latvijā, filmu "Par tēvu zemi", "Lāčplēsis", "Daugava", "Dzimtene sauc", "Aizsprosts" u.c.  režisors.

Meita - Tatjana Sila.

Aleksandrs Rusteiķis, kurš Latvijas kino publikai jau pazīstams diezgan labi, pēc tautības ir lietuvietis, dzimis Rīgā. Tomēr, agrā bērnībā viņa vecāki izceļo uz Krieviju, kur viņš arī bauda savu pirmo izglītību, apmeklējot Kijevas politehnikumu. Neskatoties uz to, ka viņā jau labi sen bija pamodusies neapslāpējama dziņa pēc skatuves un sausie mācības priekšmeti to neinteresēja, minēto skolu Rusteiķis pabeidzis ar labām sekmēm. Pēc tam viņš savām tālākām studijām uzgriež muguru un cenšas sasniegt savus bērnības sapņus — skatuvi. Lai to realizētu, Rusteiķis dodas uz Pēterpili, kur sekmīgi iztur pirmo pārbaudījumu un tiek pieņemts par audzēkni Pēterpils teātra skolā, kura nodibināta Suvorina vārdā. Pēc  sekmīgas tās nobeigšanas, jaunais, apdāvinātais mākslinieks ar diplomu kabatā sāka meklēt sev angažementu. Tādu viņam laimējās atrast diezgan ātri. 1913.gadā Rusteiķi angažē Maskavas Dailes teātris, kurā tas ar labiem panākumiam uzstājās līdz revolūcijas laikam.

Jāpiezīmē, ka arī par filmmākslu Aleksandrs Rusteiķis sācis interesēties ļoti agri. Jau Kijevā, apmeklējot politehnikumu, viņš izgudrojis kino projekcijas aparātu, radot tādējādi pārsteigumu pedagogos. Šis pārsteigums bijis vēl lielāks, kad dabūja zināt, ka Rusteiķis minēto aparātu konstruējis pilnīgi patstāvīgi, pēc kādas filmlentas gabaliņa, kurš nejauši bija nācis viņa rokās. Šis fakts vien jau liecina, ka Rusteiķim ir iedzimtas „filmu asinis", par kurām bieži nākās dzirdēt runājot par pazīstamākiem filmartistiem. Vēlāk Rusteiķis savu izgudrojumu par diezgan augstu maksu pārdevis profesionāliem fotogrāfiem un devies uz Pēterpili. Strādājot Maskavas Dailes teātrī, Rusteiķis tomēr arī filmai nepalika neuzticīgs. Paralēli skatuvei, viņš ar vislielāko aizrautību strādāja arī Drangova fīlmsabiedrībā, uzstājoties vairākās filmās, bet filmā „Nepiedzimušā vara" — pat tēloja galveno lomu.

Sākoties revolūcijai un juku laikiem, dažādu apstākļu spiests, mākslinieks dabūja Maskavu atstāt un doties meklēt sev laimi citur. Viņa mērķis bija Indija. Tomēr tur viņam neizdevās nokļūt un tas palikās Taškentā, kur nodzīvoja trīs gadus. Šeit Rusteiķis nodibināja pats savu teātra skolu, kurā sekmīgi sagatavoja jaunos skatuves māksliniekus. Lielākā daļa no viņa sagatavotiem audzēkņiem vēlāk tika angažēti Maskavas Dailes teātrī, Tairova, Meierholda u. c. teātros, bet pārējie atrada darbu uz lielāko kultūras centru skatuvēm. Darbojoties augšminētā teātra skolā, Aleksandrs Rusteiķis bīstami saslimis ar tropisko malāriju.

Tā kā vietējie ārsti kā vienīgo līdzekli pret šo slimību ieteikuši atgriezties uz to apvidu, kurā viņš ir dzimis, tad Rusteiķis ar lielām grūtībām izdabūjis atļauju un iebraucis Latvijā. Šeit mākslinieks ilgāku laiku nodzīvo bez darba, tādēļ ir spiests to meklēt Lietuvā. Tur viņam laimējas. Aleksandrs Rusteiķis tiek angažēts kā režisors Kauņas operā, kurā nostrādā vienu gadu, sagatavojot šinī laikā vairākus inscenējumus, iemantojot ar tiem nedalītu publikas un preses atzinību. Tomēr Aleksandra Rusteiķa talants nespēja apmierināties ar skatuvi vien. Viņa ilgas un mērķis bija filma un tādēļ, lai spētu sniegt savas zināšanas un pakalpojumus, Rusteiķis 1924.gadā aizbrauc uz Berlīni, kur tuvāk iepazīstās ar filmu tehnisko un māksliniecisko izvedumu. Gūtie iespaidi un novērojumi uz viņu atstāj tik lielu iespaidu, ka turpmāk tas nolemj savas spējas ziedot vienīgi filmai. Šinī nolūkā viņš atgriežas uz dzimteni un cenšas šeit ieinteresēt plašākas sabiedrības aprindas par nacionālās filmrūpniecības iespējamībām. Tas viņam arī izdodas. Drīzā laikā nodibinās pirmā filmstudiia „Stars", kurā Rusteiķis strādā kopā ar filmartistu Osipu Ruņiču. Vēlāk šī studija pāriet Izglītības ministrijas pārziņā un turpina savu darbību zem „Sinks" nosaukuma.

Pēc studijas darbības izbeigšanās, Rusteiķis atkal dodas studiju nolūkos uz Berlīni, apmeklējot tam nolūka gandrīz visus lielākos ateljē un iepazīstoties ar visjaunākajiem filmtehnikas sasniegumiem un moderno filmrežiju.  Viņa galvenais nolūks bija iepazīties un mācīties ārzemju sasniegumus filmu mākslā, kā arī vest sarunas a filmsabiedrībām par saviem izgudrojumiem un scenārijiem. Atgriežoties Rīgā, Aleksandrs Rusteiķis inscenē pirmo Latvijas filmu "Par tēvu zemi" un pašreiz strādā pie lielās, vēsturiskās filmas „Latvijas tapšana" darbiem, kā arī „Latkino" sabiedrībā, kur Rusteiķis skaitās par galveno mācību pasniedzēju studijā un arī kā režisors minētās sabiedrība nodomātiem inscenējumiem.

Avots: Kino, 02.11.1929

Kopš 1924.gada, kad Aleksandrs Rusteiķis kopā ar ģimeni atgriezās Latvijā, viņa dzīve ir saistīta ar Jūrmalu. 1937.gadā Rusteiķi noīrēja pastāvīgai dzīvošanai māju Majoros, J.Pliekšāna ielā 53, kurā ģimene turpināja dzīvot arī pēc režisora nāves. Cauri kariem un okupācijām tika saglabāts vērtīgais dzimtas dokumentu un fotogrāfiju arhīvs. Pamatojoties uz tā izpēti, 1992.gadā Majoros atklāja Aleksandram Rusteiķim veltītu piemiņas ekspozīciju. Režisora meita Tatjana Sila kļuva par muzeja ekspozīcijas vadītāju, kura prata saistoši stāstīt par savu tēvu, bet māja kļuva par kino cienītāju un inteliģences pulcēšanās vietu.

1998.gadā, pēc namīpašuma denacionalizācijas, Tatjana Sila bija spiesta atstāt namu, kurā Rusteiķu dzimta nodzīvoja 61gadu. Ģimenes arhīvu un piemiņlietas Sila uzdāvināja Jūrmalas pilsētas muzejam, bet pati pārcēlās uz dzīvi Kauguros. Ierastā aktīvā dzīvesveida trūkums, vietas maiņa, veselības un finansiālās problēmas nomāca gan fiziski, gan garīgi, bet Tatjanas kundze nezaudēja optimismu. Ar Kultūrkapitāla fonda finansiālo palīdzību tapa manuskripts, bet vēlāk arī grāmata “Atmiņu lokos”. Tagad arī lasītāji var vairāk uzzināt par talantīgo, bet joprojām maz pazīstamo kinorežisoru, Konstantīna Staņislavska skolnieku Aleksandru Rusteiķi, kurš pirmskara Latvijā uzņēma 12 filmas.

Avots: delfi.lv