Alfrēds Valdmanis

Alfrēds Valdmanis  bija Latvijas jurists, uzņēmējs un politiķis, Latvijas finanšu ministrs no 1938. līdz 1939. gadam.

 * 1908. IX 11. Ziemupes pag.; M. Lavīze dz. Saldenice, S. Irma dz. Šlesers. 

                               + 1970. VIII 11. Edmontonā, Kanādā.

                1919. Latvijas armijas brīvprātīgais,

                1923. Latvijas skautu centrālās organizācijas biedrs,

                1928. beidzis Liepājas valsts I vidusskolu,

                1928/1932. beidzis Latvijas Universitāti, mag. jur.,

                1930/1931. Zvērināta advokāta Birkmaņa sekretārs,

                1931/1932. Liepājas apgabaltiesas tiesu amatu kandidāts,

                1932/1934. Finanšu ministrijas juriskonsulta palīgs,

                1934. Finanšu ministrijas Saimniecības departamenta vecākais juriskonsults,

                1935. zvērināts advokāts,

                1936/1938. Finanšu ministrijas vecākais juriskonsults,

                1936. Latvijas darba kameras juridiskās sekcijas sabiedrisko 

                               lietu ministra pārstāvis,

                1936. A/S „Ogle” līdzdibinātājs un priekšsēdētājs,

                1936. A/S „Vairogs” līdzdibinātājs un priekšsēdētājs,

                1937. A/S „Latvijas Kokvilna” līdzdibinātājs,

                1937. A/S „Degviela” līdzdibinātājs,

                1937. A/S „Rīgas vilnas centrāle” līdzdibinātājs,

                A/S „Aldaris” līdzdibinātājs un priekšsēdētājs,

                Rīgas biržas komitejas priekšsēdētājs,

                1937. V 14. apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru # 1084,

                1938. VI 15. – 1939. X 25. Finanšu ministrs,

                1938. XI 17. apbalvots ar Atzinības krusta I šķiru,

                1939. XII 21. iecelts par Valsts elektrības uzņēmuma ‘Ķegums’ galveno direktoru,

                1941. Zīda un trikotāžas rūpniecības tresta Ekonomiskās daļas vadītājs,

                1941.XI 22. iecelts par Tiesu pārvaldes ģenerāldirektoru,

                1942/1943. Latvijas ģenerālapgabala Pāšpārvaldes tieslietu ģenerāldirektors,

                1943/1945. Vācijā,

                1946/1947. Latviešu Centrālās padomes priekšsēdētājs,

                1947/1948. Starptautiskās bēgļu palīdzības organizācijas darbinieks Ženevā,

                1948/1970. Kanādā,

                Apbalvots ar Aizsargu organizācijas Nopelnu Krustu,

                Apbalvots ar Zviedrijas Vazas III šķiras ordeņi,

                Apbalvots ar Igaunijas Baltas Zvaigznes II šķiras ordeņi,

                Apbalvots ar Zviedrijas Ziemeļzvaigznes I šķiras ordeņi,

                Korporācijas Talavija filistrs.

                Avots:      „Es viņu pazīstu”, R., 1939.;

                               „Latvijas Universitātes absolventi juristi”, R., 1939.;

                               „Latvijas advokatūra”, R., 2007.;

                               „Brīvā Zeme” # 3/1940.;

                               „Jaunākās Ziņas” # 241/1936., # 2/1937., # 132/1937., # 183/1937., 

                                               # 292/1937.;

                               „Valdības Vēstnesis” # 291/1936., # 12/1937., # 145/1937.;

                               „Tēvija” # 127/1941., # 106/1942.

***

Līdz 1954. gadam bijis Tālavijas filistrs.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 30. septembrī atbrīvots no amata un arestēts, izmeklēšanas kamerā pratināts un spīdzināts, taču drīz vien atbrīvots. 

Vācu okupācijas laikā bija Ostlandes Latvijas pašpārvaldes tieslietu ģenerāldirektors.

Otrā pasaules kara beigās devies trimdā, sākotnēji uz Vāciju (1945), pēc tam uz Kanādu (1948).

Tur 1950. gadā iecelts par Ņūfaundlendas ekonomiskās attīstības direktoru. 1953. gadā zaudējis amatu, bet 1954. gada aprīlī ticis apsūdzēts krāpšanā un arestēts.

Izstājies no Talavijas.

Valdmanim tika piespriesti četri gadi cietumā, taču viņu atbrīvoja pēc izciestiem 27 mēnešiem.

 Pēc atbrīvošanas strādājis dažādos Kanādas uzņēmumos.

1970. gada 11. augustā gājis bojā ceļu satiksmes negadījumā Albertas provincē Kanādā, netālu no Edmontonas. A. Valdmani apbedīja 15. augustā Montreālā, piedaloties tikai ģimenes locekļiem un tuvākiem draugiem. Bērēs nebija pārstāvju ne no nelaiķa korporācijas Talavijas, ne no Latvijas konsulāta Montreālā, ne no latviešu centrālajām organizācijām. Vienīgie sveicieni no organizācijām bija no Montreālas latviešu sporta kluba un DV Bostonas nodaļas.

Alfrēda Valdmaņa dēls Gundars Valdmanis pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas atgriezās no trimdas Kanādā, arī darbojās politikā un bija ievēlēts 6. Saeimā.

____________________________________________________________________

LATVIEŠU PROBLĒMA (1942)

Cauri gadu simteņiem latvieši - tagad nepilnus 2 miljonus liela tauta - pastāvējuši apm[ēram] 66 000 km2 lielā teritorijā. Savā vēsturē latviešu tauta jau vairākkārt šausmīgi cietusi, pēdējo reizi - beidzot - iepriekšējā pasaules karā 1914.-1918.gadā, bet atkal un atkal tā noturējusies.

Lielāka formāta objektīvu apcerējumu par latviešiem īstenībā nav uzrakstījis neviens sveštautietis. Šad un tad pasaules literatūrā gan skarts šis jautājums, bet aizvien subjektīvā skatījumā, turklāt vācu puse maz glaimoja, jo [viņu] līdzšinējās vēsturiskās intereses bijušas ne vienmēr miermīlīgas un draudzīgas un vērtušas vācu un latviešu attiecības ne sevišķi laimīgas.

Bet tomēr - tauta pastāv, dzīvo, domā, pieķeras savai dzimtenei, savai zemei un glabā sevī lielu spēku, ko vēl nekad, izņemot, protams, 22 patstāvības gadus, nav spējusi paradīt.

II

Vairākums zinātnieku, kuri nodarbojas ar kolonizācijas problēmām, apsverot pagātni, uzskata, ka kolonizācijai vajag vienīgi:

1) iznīcināt pirmiedzīvotājus vai

2) nospiest tos un turēt pazemotā stāvoklī kā darba tautu ar minimālu izglītību, vai

3) iekarotājam kolonizētājam to pārtautot, asimilēt.

Tādi zinātnieki, ciktāl tie Baltijas telpu apskata 800 gadu vēstures aspektā, domā, ka šajā nozīmē Baltijas zemēs kolonizācija neesot notikusi. Atstājot malā šo kungu motivāciju, pievienosimies viņu slēdzienam, ka Baltijas zemēs un jo sevišķi Latvijā (Igaunija nedaudz atpaliek, Lietuva - krietni vairāk) ir sākotnējie vietējie iedzīvotāji, kuriem ir niecīgas zināšanas saimniekošanā, bet tehnikā un kultūras jomā tie neatpaliek no lielajām Eiropas tautām.

Ar nodomu atstājam malā jautājumu, vai kultūra ir sena, nacionāla, vai arī tā ir aizgūta - šī informatīvā ziņojuma ietvaros pietiks ar konstatējumu, ka latviešu tauta:

1) neskatoties uz savu mazo skaitu - pastāv;

2) tā ir sasniegusi ne mazāku izglītības un kultūras līmeni, kāds ir citām Eiropas tautām;

3) pēdējos 20 gados tā ir piedzīvojusi saimnieciskā uzplaukuma periodu un visās dzīves nozarēs devusi panākumus, kas iepriecina jebkuru objektīvu vērtētāju;

4) stāv augstu rases ziņā.

Un tomēr šī tauta pārāk bieži sastop vāciešu neuzticēšanos. Tās būtība meklējama tālā pagātnē.

III

Vācieši tagadējā Latvijā, ko arī tad apdzīvoja ķēniņu vadītas latviešu ciltis, ienāca pirms apmēram 800 gadiem kā iekarotāji, tirgotāji un misionāri. Viņi līdz pat jaunākajiem laikiem darbojušies ne tikvien saimnieciskajā, laukā, bet arī urbanizējošā laukā, tā ļoti ietekmējot savu līdzpilsoņu latviešu dzīves stilu. Skaidrs, ka savstarpējās attiecības ne vienmēr bija draudzīgas, jo, no vienas puses, vācu tirgotāji, amatnieki utt. gribēja pēc iespējas vairāk nopelnīt un neatdot savu sākumā ļoti privileģēto stāvokli kvalitatīvi un kvantitatīvi augošajai latvietībai pilsētās, bet - no otras puses - latvieši gribēja gūt arvien vairāk gaisa. Tādēļ izraisījās loti sīva sociālā cīņa, kurā, protams, izpaudās nacionālās pretišķības. Šādām reiz bijušām cīņām gandrīz vienmēr ir ilgstoša iedarbība, lai gan, skatoties objektīvi, no vienas puses, nācās atzīt vācu bijušās minoritātes lielo radošo un paliekošo kvalitāti un - no otras puses - bez skaudības vērtēt krietnas, veselīgās zemnieku tautas cenšanos tikt uz priekšu un uz augšu. Pilsētās latvieši bija ļoti ātri ieguvuši panākumus, kļūdami ne vien iztikuši, bet arī relatīvi bagāti. Bija noslēgtas daudzas jauktas laulības - galvenokārt tā, ka latviešu puiši apprecēja vācu meitenes. Sākumā šie jaunieši zuda savai tautai, jo pārgāja vāciešos (no tādām laulībām cēlušies paši lielākie latviešu nīdēji), kuri, ja pazīstamo Šlīfera izteicienu lieto pārnestā nozīmē, vairāk izrādījās nekā bija, respektīvi, vairāk centās vāciski kalpot nekā varēja, jo viņiem vajadzēja īpaši izcelt iegūto vācietību. Bet drīz jau kļuva jūtama savas zemes asinsbalss.

IV

Vecajai vietējai zemnieku tautai ar laiku atņēma ne vien zemes īpašumu, bet arī personisko brīvību. Pilnīgi objektīvi skatoties, faktiskais stāvoklis gan nebūs bijis daudz ļaunāks nekā pārējā Eiropā, tikai tas turpinājās daudz ilgāk, un šeit figurēja arī nacionālās pretišķības: muižnieks - “barons” bija vācietis, bet viņa žēlastībai vai nežēlībai atdotais plikata - latvietis.

Apmēram kopš 1860.gada latviešu zemniekiem bija zināma iespēja iegūt zemi un īpašumu. Latviešu zemnieks ir pratis ne tik vien kā tāds pastāvēt, bet viņš, tā varētu teikt, ir no senčiem pārmantojis tieksmi uz vertikālu ekspansiju, kādēļ latvieši ātri virzījās augšup, un, ja līdz tam nabagu bērniem tikai ļoti retos gadījumos bija iespēja studēt, tad tagad parādījās vispārēja cenšanās pēc izglītības. Izveidojās latviešu nacionālās studentu apvienības, pilsētās nodibinājās nacionālās biedrības. Drīz vien izglītotie latvieši saprata, ka var stāties pretī vācu minoritātei. “Labās bērnistabas” trūkumu novērsa biedrības, galvenokārt studentu organizācijas, un, pateicoties sūrākai bērnībai un jaunības laikam, dzīves cīņai bija iegūts jo labāks apbruņojums. Latvieši tagad iekļāvās visās dzīves jomās un soli pa solim atspieda šejienes vāciešus. Un atkal - sociālā cīņa šeit veicināja nacionālo un otrādi. Amatnieku māceklis šai laikā vairs nepārvērtās vācietī: arī palikdams latvietis, viņš varēja izmantot to pašu “tramplīnu”. Latviešu jaunekļi arvien vairāk devās no laukiem uz pilsētu (pēdējos suverenās Latvijas 10 gados šī tendence kļuva jau gluži slimīga), - nelielajai vācu minoritātei nācās arvien vairāk atkāpties. Bet zeme - pašu īpašums, pēc kā ilgojas ikviena zemniekdēla sirds, joprojām bija vācu lauku dižciltīgo īpašums; tās bija pēdējās stiprās pozīcijas, kurās atkāpās vācietība. Tad jaunā Latvija izšķīrās par ļoti radikālu agrārreformu: 1920.gadā atsavināja visus (1007) zemes īpašumus, kuri pārsniedza 50 ha, un izdalīja tos faktiski apstrādājošiem zemniekiem. Šo reformu toreiz nācās realizēt, tāpēc ka:

1) tāds bija viens no svarīgākajiem latviešu brīvības cīņu lozungiem;

2) tā bija loti iespaidīga - absolūti nepieciešams piesardzības un atveseļošanas pasākums cīņā pret boļševistiskajām tendencēm bezīpašuma iedzīvotājos;

3) jaunajai, izteikti lauksaimnieciskajai valstij bija nepieciešams spēcīgs, dzīvotspējīgs un apmierināts zemnieku slānis. Līdz ar vācu īpašumiem atsavināja poļu, krievu un arī latviešu zemes lielīpašumus līdz likumīgi noteiktajai normai, bet visvairāk atsavināto bija vācu zemes īpašumu.

Agrārrefonna neapšaubāmi bija ļoti radikāla, varbūt tikai tās risinājums varēja būt mērenāks. Par to no dažādiem viedokļiem var dažādi spriest. Tikai tālejoša reforma agrārajā jomā bija augstākā mērā nepieciešama. Latviešiem būtu ārkārtīgi vēlams, ka šo pamatnoteikumu Vācijā saprastu cik iespējams plaši un atzītu to.

Vācu un latviešu attiecībās tā novērstu ja ne pašu spēcīgāko, tad tomēr vienu no lielākajiem traucēkļiem, kas tos slikti noskaņoja. Kādreizējo Baltijas zemes lielīpašnieku saīgumam, kaut arī tas cilvēciski saprotams, vajadzētu izzust un nestāvēt vācu un latviešu tautu godīgas tuvināšanās ceļā. Zināmas vācu aprindas uzskata, ka latvietis, neraugoties uz viņa darbaspējām, izglītību un ziemeļniecisko raksturu, esot neuzticams, alkatīgs un divkosīgs. Paraugoties tuvāk, tās ir tikai dusmas par zaudētajām saimnieciskajām pozīcijām, sašutums par nesaudzīgo zemes īpašumu atsavināšanu, atmiņas par pārciesto cīņu varas dēļ, neuzticēšanās abās pusēs.

V

Latvijas Valsts patstāvības 22 gadiem - neraugoties uz politisko orientāciju - latviešu tautā bija nenovērtējama nozīme. Tā šajā laikā forsēti panāca Eiropu - un ne vien rases ziņā, bet arī kultūras, saimnieciskā ziņā un ar dvēseli uz visiem laikiem ir atšķīrusies no Austrumiem. Ir izaugusi jauna latviešu paaudze, kura gan grib, gan var un arī prasa, lai to cienītu. Šī paaudze apzinās pelnām vienu vienīgu nosodījumu, ka suverēno Latviju nodeva boļševistiskajiem Austrumiem bez pretošanās, taču objektīvs vēsturnieks varēs konstatēt, ka tur gan šī paaudze nav vainīga.

Latviešu Valsts balsts - latviešu zemnieks - bija sasniedzis labklājību, kas ļāva realizēt daudz ko tādu, par ko agrāk bija sapņots. Zemnieks devis latviešu ierēdņus, zinātniekus, tehniķus, māksliniekus. Kas tagad dzīvo un darbojas pilsētā, tam pašam vai vismaz viņa tēvam šūpulis [kārts] zemnieku mājās. Latvijai, kurai bija pirmā vieta pasaulē akadēmiski izglītoto cilvēku procentu skaita ziņā, kaut citādi to var uzskatīt par izšķērdību un arī tautsaimnieciskā ziņā neizdevīgu, nebija savas pilsētu pilsonības. Zemnieku zeme bija kā avots - katrai zemnieku mājai vismaz viens piederīgais ir pilsētā, un likumsakarīgi, ka pilsētnieks Latvijā ir tiešas izcelsmes zemnieka dēls. Pilsētu pilsonībai vēl ir jātop, ja tā vispār izveidosies.

Beigās pieminētajam apstāklim ir vislielākā nozīme, jo tam būs izšķīrēja loma latviešu nākotnē. Kad izcēlās karš starp Vāciju un Padomju Krieviju un tam sekoja vācu karaspēka iesoļošana Latvijā, visi latvieši sākumā domāja par atbrīvošanu vārda tiešajā nozīmē un savas valsts restitūciju. Zem boļševistiskās tirānijas, nožēlojami vilkdams savu dzīvību, latvietis visas cerības lika uz vāciešiem. Te nav iespējams aprakstīt mīlestību, ar kādu vācu karavīrus sagaidīja Latvijā un pavadīja tālāk. Pietiktu ieskatīties frontes ziņās un karojošo vienību ziņojumos. Bija aizmirstas dusmas, neuzticēšanās, viss. Steidzās pie ieročiem, vēlējās izveidot vienības, doties līdzi, kopā cīnīties. Šī īsā ziņojuma apjoms ir pārāk mazs, lai te aprakstītu pieliktās pūles, lai dabūtu vācu atļauju palīdzēt cīņā par jaunu Eiropu - upurēt latviešu asinis un latviešu mantu.

Notika citādi, pavisam citādi.

Šo “citādi” neaprakstīsim - šim rakstam nav jābūt kritikai. Lai tikai atceramies, ka latviešu vietējai pašpārvaldei (kaut arī tikai šķietami) Latvijā līdz šim pat nav izdevies atrast augstāku vācu administrācijas iestādi, kura atzītu vācu pasākumus Latvijā kopumā par labiem. [..]

VII [*]

Ja nevēlas būt principiāls optimists vien, ir jāredz, ka latviešiem ir tikai 3 varbūtības:

1) aiziet bojā,

2) pavisam primitīvi eksistēt, t.i., absolūti pakļauties principam “ļaujiet, lai notiek, kā notiek”,

3) mēģināt veidot savu dzīvi, balstītu uz spekulatīvu un vienlaikus uz bezrakstura zemiskumu. Te ir jāpieskaita varianti, kad ir jāiznīkst gan boļševikam, gan arī nacionālsociālistam, lai Latvija atdzimtu kā Fēnikss no pelniem.

Nevienu no šīm trim iespējām nevar ieteikt. Tādēļ, dabiski, ir jāmeklē ceturtā. optimistiskā noskaņā balstīta iespēja, un proti - kurai ir imperatīvs priekšnoteikums -, pašreizējo stāvokli Latvijā mainīt pašos pamatos ideālā virzienā. Lai to sasniegtu, ir vajadzīgi trīs nosacījumi:

1) ir jābūt, pēc kā ilgoties, t.i., ideālam,

2) ir jābūt realizēšanas gribai,

3) ir jābūt zināmām iespējām.

VIII

Vienas ilgas latviešiem ir neapšaubāmi piemītošas, un proti - ilgas pēc pašnoteikšanās tiesībām, kuru kulminācijai vajadzētu būt patstāvīgai valstij.

Ir daudz runāts, gan ne latviešu pusē, ka 22 Latvijas patstāvības gadi bijuši sapnis vai pasaciņa, no kā atmodināja īstenība. Nevajag polemizēt; konstatēsim tikai vienu:

runa ir par ilgām, vienīgi par tām. Par tām neviens nešaubīsies. Šī ilgošanās pieņēmusi neticamus, neiedomājamus apmērus neskaidrā stāvokļa dēļ, kāds Latvijā iestājies pēc boļševiku padzīšanas.

IX

Latvietim ir vēlēšanās realizēt savu ideālu. Kopš Vācijas - Padomju Valsts kara pirmās dienas šī vēlēšanās ir absolūti skaidri parādīta. Visa tauta kā viens vīrs gatava upurēt īpašumu un asinis kopīgai, bet vienlaicīgi arī savai nākotnei. Diemžēl līdz šim vācieši neviltoti pateicīgo, mazo, cīnīties gatavo tautu noraidīja. Tai kareivīgi jācīnās par savu nākotni, par dzīves telpu, savu brīvību, zemi un stāvokli nākotnes Eiropā. Dabiski, ka, tāpat kā katrā tautā, arī latviešos sastopami pārsvarā materiālisti, bet vispār latviešu tauta - līdzīgi kā visas ziemeļnieciskās tautas - drīzāk atdotu savas asinis ideālu, nevis materiālu vērtību dēļ. No saviem atbrīvotājiem, draugiem un vadoņiem cīņā pret pasaules ienaidnieku latvieši pēc atbrīvošanas ir piedzīvojuši vienīgi apvainojumus. Katrs latvietis - pat tas, kurš nekad nav politiski domājis, jautās, kas šeit īstenībā notiek. Beigās gan kļūs skaidrs tiklab šis, kā tas, bet pašreizējais stāvoklis no latviešu viedokļa ir nepanesams.

Reiz Latvija bija valsts, kas pati sevi pārvaldīja. Lielu uzplaukumu tur piedzīvoja tirdzniecība un rūpniecība, bet sevišķi ievērojamu uzplaukumu - lauksaimniecība. Kā pārtikas produktu - galvenokārt taukvielu (sviesta un gaļas), zivju un kokmateriālu eksportētāja Latvija Eiropas statistikā ierindojās diezgan augstā vietā. Tātad bija tādi

cilvēki, kas spēja šādus uzdevumus veikt. Tādi cilvēki ir vēl šodien.

Neraugoties uz visu to un neraugoties, ka ir karš un ir fīrera dekrēti par darbaspēka nacionalizāciju, tagad Latvijā ir tūkstošiem vācu ierēdņu un speciālistu. Nepazīdami cilvēkus un zemi (citādi nemaz nevarētu būt), šie kungi eksperimentē vai vienkārši dresē “pēc vācu parauga”, neiedomādamies, ka šeit nav darīšana ar lietām, bet ar dzīviem cilvēkiem, kas savādāk domā, savādāk jūt un ir savādāk pieraduši. Daudz no tā, ko Vācijā tauta ir piedzīvojusi 10 un vairāk gados, latviešu tautai ir vēl pilnīgi svešs un nepazīstams.

Šie pasākumi atnesuši Latvijai rīkstes visās nozarēs. Un rezultāts? - Par spīti vislielākajai piepūlei, Latvija vācu vadībā var dot daudz mazāk kara vajadzībām, nekā tā varētu atdot pašu vadībā, un turklāt vēl pilnīgi izzudusi cieņa pret vācu organizēšanas māku un sasniegumiem.

Pa šo laiku gājis zudumā daudz kas vērtīgs. Šis raksts nav domāts kā kritika, bet kā referāts citas kārtības ierosināšanai.

Lai gan tas ir ļoti vēlu, bet novēlots vēl nav.

Vadīšanu un virzīšanu savā zemē ir iespējams atstāt latviešiem pašiem. Tādējādi šo tautu atkal var pārvērst par draugiem, un šī zeme varēs vairāk dot kara vajadzībām.

Lai spētu piepildīt savu ideālu - latviešu pašnoteikšanos, latviešu tauta kara vajadzībām grib dot vairāk nekā līdz šim. Ja kādu iemeslu dēļ tas nebūs iespējams, šī tauta drīz vien tiks iztukšota un pret vāciešiem naidīgi noskaņota stāvēs mūsu priekšā, un cietsirdība būs nenovēršama. Tad latviešu tauta - laba un drošsirdīga tauta - smagi cietīs un vairs nevarēs domāt par savu dalību nākošās Eiropas izveidošanā.

X

Par iespēju realizēt latviešu ideālu ir grūti spriest - beigu beigās šī realizācija ir atkarīga no vācu gribas.

Ciktāl no latviešu puses var runāt par iespējamību vai neiespējamību - situācija ir pilnīgi skaidra, jo armiju grupējuma aizmugures rajona pavēlnieks infantērijas ģenerālis fon Roks, nododams Latviju pārvaldīt vācu civilajai administrācijai, nosauca to par veidojumu, kas "izaudzis kā pilnīgi patstāvīga valsts, bet kuram trūkst valstiskās patstāvības”.

Raugoties no starptautisku tiesību viedokļa, Latvijai joprojām ir patstāvīgas valsts forma. Šis tīri juridiskais jautājums šai rakstā neiederas, tas ir jāapskata atsevišķi.

Latvijas brīvības ideālu realizēšanā izšķiroša ir Vācijas nostāja, respektīvi, vācu fīrera griba.

XI

Jautājumu par Vācijas nostāju vispirms apskatīsim no materiālistiskā viedokļa.

Ka lielvalstij Vācijai austrumos it neapšaubāmas intereses. Tomēr vācietības kodolam vajadzētu palikt skaidram, un tādēļ tam vajadzētu atrasties centrālās Eiropas, respektīvi, tagadējās Lielvācijas robežās, bet austrumi paliktu ekspansijai un kā apgādes avots visai Eiropai. Vai, pastāvot šādiem apstākļiem, būtu nepareizi rases ziņā augstu stāvošām mazam pierobežas tautām pašām noteikt savu dzīvi?

Pirms atbildēt uz šo jautājumu, vajadzētu noskaidrot vēl citu viedokli.

Būtu iespējams variants, kad pierobežā esošās Baltijas tautas, tātad arī Latviju, bez aplinkiem iekļautu Vācijas impērijā kā apgabalu. Tādā veidā latviešus deklarētu par rasu ziņā, politiski un administratīvi līdztiesīgiem, tātad viņiem vajadzētu būt mierā ar šādu risinājumu.

Pret šo variantu jāiebilst, jo tas nesakrīt ar latviešu ideālu (IX, X §) un tādēļ a priori jau sastaps noraidošu attieksmi. Noraidījumu vēl pastiprinās pēdējā gada nelaimīgā jucekļa sekas šīs zemes pārvaldē. Taču jāpiemin vēl spēcīgāks, varbūt pat noteicošs pamatojums:

Latvijas iekļaušana Vācijas impērijā varētu notikt - kā citādi nemaz nevar domāt - uz pilnīgas līdztiesības pamatiem. Diemžēl “latviešu tautības Vācu impērijas pilsonim” nebūs zem kājām tāda paša tramplīna kā prūsim, bavārietim utt., jo parasti viņš nepārvalda vācu valodu. Visapdāvinātākais un visspējīgākais latvietis nevarēs kļūt vadošs darbinieks tāpēc, ka nepārvaldīs valsts valodu. Kā Lielvācijas pilsonis viņš nejutīsies līdztiesīgs, bet atstumts, tātad, cik vien spēs, centīsies pretoties Vācijas pilsoņtiesību iegūšanai.

Šo iebildumu nav iespējams noraidīt, bet varētu iedomāties, ka nebūtu jārēķinās ar latviešu tautas tā saukto inteliģenci. Varētu domāt - ir jārēķinās tikai ar tautas pirmavotu - latviešu zemniekiem, jo attiecībā par tiem valodas nezināšanas dēļ nekāda smagā problēma neizcelsies.

Taču Baltijas specifisko apstākļu dēļ (sevišķi Latvijā) šis viedoklis neiztur kritiku.

Latvijā nepastāv pilsētu buržuāzija kā tāda (sk. V §). Pilsētā dzīvojošais ierēdnis, tirgotājs, rūpnieks un tik bieži nepamatoti nonievātais latviešu inteliģents - visi ir nākuši no laukiem, un laukos dzīvo viņa tēvs un māte, [un] pavisam noteikti viņa vecvecāki, brāļi vai māsas.

Ja latviešu inteliģents, pateicoties savām valodu zināšanām, nejutīsies reihā nobīdīts malā - un kļūs vismaz par saīgušu pilsoni -, tad visa viņa ģimene - vecāki, vecvecāki, brāļi un māsas, t.i., visa zeme, tā jutīs. Redzam, ka jau valodas problēmas dēļ vien nav nekādas iespējas, Latviju pievienojot, iegūt pastiprinājumu vācu impērijai, neraugoties uz to, ka latviešu tauta ir veselīga un strādīga. Tātad, ja Latviju Vācijā iekļautu kā novadu, tad tas nozīmētu nevis Vācijas spēka pieaugumu, bet vājināšanos (vismaz vienas paaudzes laikā). Vēl vairāk nedod mieru jautājums, vai mazās pierobežas valstis, šai gadījumā Latvija, tomēr nevarētu paturēt savu valstisko patstāvību. Un patiesi - kāpēc ne.

XII

Skatoties tīri materiālistiski, mēs vienmēr izejam no sekojošā:

1) Vācijai nepieciešama netraucēta satiksme starp seno impēriju un to ietverošajiem austrumapgabaliem. Tātad satiksmi, sevišķi preču satiksmi nedrīkst traucēt sīku valstisku veidojumu muitas suverenitāte;

2) šim karam jākļūst Eiropā par pēdējo. Nedrīkst vairs pieļaut nekādu koalīciju pastāvēšanu, un tādēļ Vācijai ir zināma interese citu apgabalu aizsardzības noteikšanā;

3) lai beigu beigās Eiropa būtu faktiski vienota. Vācijai kā vadošajai Eiropas valstij ir interese par citu apgabalu koordinēto saimniecību;

4) to pašu iemeslu dēļ tās interesēs ietilpst arī Eiropas jaunatnes audzināšana draudzības un vienotības garā. Bet man liekas, ka Vācija šos mērķus var sasniegt tikai tad un vienīgi tad varbūt, ja tā mazajam tautām pašām atļauj lemt savu dzīvi, cik ilgi vien tas ir nepieciešams, un tādā formā, kāda tām ir nepieciešama, vismaz tiktāl, cik šī forma nesagādā nekādus šķēršļus vācu vitālajām interesēm. Līdz ar šiem tīri materiālistiskas dabas apsvērumiem mēs varētu vēl pavisam īsi norādīt uz to [centienu] milzīgo ideālistisko vērtību. Saglabājot iecietību pret citām potenciālam un centīgam, kaut mazām tautām, nāk mazo tautu spēks par svētību visa kontinenta veidošanai.

XIII

Tā kā ir nepieciešams radīt vienotu Eiropu, cik vien drīz iespējams, attiecībā uz Latviju vajadzētu īstenot valsts patstāvības restaurēšanu, jo jaunā Latvijas brīvvalsts, ko uz zināmu laiku garantētu Vācija apmēram pēc Slovākijas parauga, vēl šajā karā varētu kā sabiedrotais piedalīties zem vācu virspavēlniecības. Latvija uzņemtos noteiktus saimnieciskus pienākumus un Vācijas labā (kā savas neatkarības garantētājai) atteiktos no zināmām suverēnām tiesībām, kas skar muitu un aizsardzību. Garantiju periodā Latvijā būtu jāveic tāds audzināšanas un izglītošanas darbs, kurš novestu pie tālākas tuvināšanās. Tāpat attiecībām starp tautām vajadzētu veidoties organiski pašām no sevis. Revolūcija te var sagādāt tikai postu.

XIV

Ja Latvijas problēmas risinājums būtu iespējams uz iepriekšējā - XIII paragrāfā minētās bāzes, tad varētu rēķināties ar ļoti pozitīvu rezultātu tautas balsošanā. Tautas balsošana ar šādu jēgu būtu ļoti derīga arī no ārpolitiskā un propagandas viedokļa, kuru šodien pauž Eiropa ar Vāciju priekšgalā, jo šajā karā runa ir ne tikai par materiālajām, bet ļoti lielā mērā arī par ideālajām vērtībām, tādēļ šim faktoram ir izšķiroša nozīme.

XV

Beigās vēl pieminēsim, ka šis raksts domāts tikai ierosinājumam. Ja šeit iztirzātais derētu par bāzi, tad drīzumā jau būtu sasniedzama tālejoša vāciešu un latviešu saprašanās. ______________________________________________________________________

Avots: Latvijas suverenitātes ideja likteņgriežos. Vācu okupācijas laika dokumenti 1941-1945. Sast. Samsons, V. Rīga: Zinātne, 1990. Nr.11, 59.-68.lpp.

Publicēts arī:

- Alfrēda Valdmaņa 1942.gada memorands un baltvāciešu pretreakcija. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. 1991., Nr.4(525), 127.-133.lpp.

- Zemgals, B. Dienās baltās nebaltās. Rīga, 1998. 194 lpp.>169.-175.lpp. (Šajā publikācijā dokuments datēts ar 4.novembri. Tekstā ievērojamas redakcionālas dabas atšķirības no šet publicētā varianta. Diemžēl publikācijā nav norādīts tajā izmantotā teksta avots.)

Dokumenta atrašanās vieta: Polijas Kara vēstures institūta arhīva, T-45, r.92, k.000055-000065.

Pašpārvaldes ģenerāldirektora Alfrēda Valdmaņa iesniegums ģenerālkomisāram O. Dreksleram par latviešu bruņoto vienību izveidošanu.

[1942. gada 30. novembrī, Rīgā] _______________________________________________________________

Ļoti godātais ģenerālkomisāra kungs,

es atļaujos atgriezties pie sava š.g. 4. novembra iesnieguma “Das lettische Problem” un, paturot prātā notikumus kara laukos šī mēneša otrajā pusē, uzskatu par savu pienākumu daudzu latviešu patriotu vārdā apstiprināt sekojošo.

Latviešu tauta vēlas piedalīties cīņā pret boļševismu. Bet latviešu tautai nav iespējams šinī cīņā piedalīties, ja neievēro viņas minimālās prasības:

1) neatkarības restaurāciju un

2) noteikumu, ka Latvijas karaspēks cīnīsies vienīgi uz Latvijas robežas.

ad 1. Šinī karā Vācija pratusi tiešām nest tautām arī brīvību (Slovākija).

Ir jau ļoti vēls, bet varbūt vēl tomēr nav par vēlu pierādīt darbos, ka arī Baltijā vācieši ienākuši ne kā iekarotāji, bet kā atbrīvotāji. Vācijas vadoņa attiecīga un nepārprotama deklarācija varētu radīt bāzi, uz kuras abas puses varētu diskutēt kā līdzīgi partneri un saprasties;

ad 2. Latvijai nav agresīvu nolūku ne pret vienu valsti pasaulē, latvieši grib vienīgi brīvu dzīvi savā zemē. Tādēļ latvieši nevar iesaistīties karā kaut kur plašajā pasaulē, bet viņi cīnīsies ar ārkārtīgu varonību un nāves nicināšanu austrumu frontē, uz savas tēvu zemes robežām.

Savā laikā neatkarīgās Latvijas ģenerālštābs bija aprēķinājis, ka totālā mobilizācija Latvijā dotu 200 000 karavīru: 7 kājnieku divīzijas, 1 jātnieku brigādi un pārējās attiecīgās vienības. Pēc lielajiem zaudējumiem boļševiku okupācijas laikā, kā arī, ievērojot vēlākos jaunradušos apstākļus un pārmaiņas, mūsu militārie lietpratēji ir aprēķinājuši, ka, mobilizējot 1907.-1925. gadā dzimušos vīrus, suverēnā Latvija iegūtu 100 000 vīru lielu karaspēku; aizmugures dienestam varētu mobilizēt vēl tālākos 25 000 (1897.-1906. gadā dzimušos). Virsnieku un instruktoru mums ir pietiekamā vairumā; protams, domājot par nākotni, nekavējoties būtu atjaunojama kara skola un speciāla instruktoru skola, - bet tas jau būtu neatkarīgās Latvijas kompetencē. Pirms šī karaspēka iesaistīšanas frontē, tas vismaz 3 mēneši jāapmāca.

Rūpīga frontes stāvokļa analīze un bailes par mūsu tautas likteni, par mūsu sievu un bērnu dzīvībām, diktējušas šo iesniegumu. Mēs nevēlamies bojā iet, bet, ja tomēr būtu mums nolemts iet bojā, tad latviešu vīri gribētu iet nāvē ar zobenu rokā. Ja Lielvācijas vadība atrastu par iespējamu akceptēt mūsu augstāk minētos divus noteikumus, tad latviešu tauta ņemtu savu likteni pati savās rokās. Mēs nešaubāmies, ka mūsu piemēram pēc tādiem pašiem noteikumiem, sekotu mūsu kaimiņi igauņi un mūsu brāļi lietuvji. Kopā ar varonīgo somu tautu mēs, uz savas zemes robežas stāvot, aizstāvētu visu Baltijas telpu, kura ir mūsu kopš neatminamiem laikiem.

Mēs saprotam, ka šis jautājums nav izšķirams Rīgā un ka sarunas par šo problēmu prasīs daudz pārdomu un laika. Mēs saprotam arī, ka konkrētās sarunās pacelsies daudzi jautājumi, kurus mēs apzināti neskaram, lai jau pašā sākumā ainu nekomplicētu. Bet mēs būtu jums, godājamais ģenerālkomisāra kungs, ļoti pateicīgi, ja jūs atrastu par iespējamu šinī iesniegumā aprādīto ideju virzīt tālāk pēc piekritības.

A. Valdmanis. _________________________________________________________________

Avots: Zemgals, B. Dienās baltās nebaltās. Rīga, 1998. 194 lpp.>89.-91.lpp.

Ievietots: 30.07.2003., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu

HISTORIA.LV