Anna Ahmatova

Anna Ahmatova ir viena no izcilākajām 20. gadsimta krievu dzejniecēm.

Viņa lielā mērā personificē Sanktpēterburgas — vecās Krievijas galvaspilsētas—, likteni 20. gadsimtā un ir vienojošs posms starp Krievijas Sudraba laikmeta un 20. gadsimta otrās puses krievu dzejniekiem. Ahmatovas daiļradē izcila lirika mijas ar sociālu parādību vērtējumu.

Dzejā izsekojama uzticība esības tikumiskajiem pamatiem, sievišķība, kā arī 20. gadsimta krievu tautas traģēdiju izpratne, ko caurstrāvo personiskie pārdzīvojumi. Dzejošanas manierē jūtama nosliece uz klasisko stilu.

Ahmatova dzimusi 1889. gada 23. jūnijā Boļšojfontanā pie Odesas, Krievijā (tagad Ukrainā), . Viņas jaunība pagāja Carskoje Selo (pie Pēterburgas, tagad - Puškina). Mācījās sieviešu ģimnāzijā, pēc tās beigšanas Kijevas augstāko sieviešu kursu juridiskajā nodaļā (1908-1910).

Bet bērnībā un agrā jaunībā ziemas viņa aizvadīja vecāku mājās Carskoje Selo (pie Pēterburgas, tagad - Puškina) ,  vasaras - Krimā, Hersonesa.

Viņas tēvs - skaistulis un dzīves baudītājs — steidzās notriekt aristokrātiskās sievas pūra naudu. Meitu Annu viņš nez kāpēc dēvēja par dekadentisku dzejnieci jau tad, kad viņa vēl nebija sacerējusi nevienu dzejoli. Viņas bērnību un pusaudzes gadus tumšās krāsās iekrāsoja tuberkuloze un nāves tuvums; mazā māsiņa Irina nomira 1896. gadā, lielā māsa Inna — 1905. gadā.

Nāve savijās ar mīlestību, dažus gadus par viņu vecākais ģimnāzists Nikolajs Gumiļovs jau kopš 1903. gada centās iekarot šo dīvaino, skumīgo meiteni ar zaļām acīm (patiesībā tās droši vien mēdza mainīt krāsu, jo dažos memuāros Anna tēlota pelēkām acīm) un melniem matiem, ar gandrīz nedabiski tievu un neticami lokanu augumu. Baumoja, ka viņa esot mēnessērdzīga: kaimiņi teicās redzējuši viņu -baltā kleitiņā tērpušos - naktī stāvam uz mājas jumta. Vasarās viņa aizpeldēja Melnajā jūrā līdz pat apvārsnim.

Kopš 1904. gada Gumiļovs Annu neatlaidīgi un bieži bildināja, nekad nesamierinādamies ar atteikumu, un visi apkārtējie juta viņam līdzi. Beidzot viņi noslēdza vienošanos, ka Annai pēc kāzām būs pašai sava pase (nemaz ne tik tipiski 20. gadsimta sākuma Krievijai, kur precēta sieviete bieži kļuva par tādu kā vīra piedēkli), ka Nikolajs noguldīs bankā uz viņas vārda divus tūkstošus rubļu, un pats galvenais — ka viņa būs brīva, tiklīdz to vēlēsies, un tūlīt dabūs šķiršanos.

Viņa sāka rakstīt dzejoļus, un viens no tiem 1907. gadā tika nodrukāts literārajā žurnālā "Sīriuss", kuru Gumiļovs izdeva Parīzē (tad viņš vairs nebija ģimnāzists, viņš bija dzejnieks un ceļotājs). Annas tēvam bija iebildumi pret to, ka viņa uzvārds parādās dzejaslappusēs, un Anna par savu literāro pseidonīmu izvēlējās mātesmātes uzvārdu — Ahmatova. Kņazu Ahmatovu dzimtas aizsācējs bijis Čingishana līdzgaitnieks hans Ahmats, kuru naktī viņa teltī nodūra uzpirkts slepkava. No vecmāmiņas Anna bija mantojusi savu vārdu un dārgakmeņiem rotātu uzpirksteni - tik šauru, ka tas nederēja pat viņas tievajiem pirkstiem.

1910. g. Ahmatova apprecējās ar dzejnieku, akmeisma ideologu Nikolaju Gumiļevu.

Kāzu ceļojumā viņi aizbrauca uz Parīzi. Bija 1910. gada pavasaris. Anna valkāja baltu salmu platmali, pie kuras šūpojās balta strausa spalva — to Nikolajs bija atvedis no ekspedīcijas uz Abesīniju. Atbilstoši tā laika Parīzes dzīves stilam vīrieši uz ielas skali izteica savu sajūsmu par Annas skaistumu. Pēc atgriešanās jaunais pāris iegādājās māju Carskoje Selo, un Nikolajs drīz devās nākamajā ekspedīcijā. Pēc gada viņš atgriezās no Āfrikas, bet Anna vēlreiz aizbrauca uz Parīzi un sastapa tur mākslinieku Modiljani, kurš toreiz vēl nebija slavens. Uz mājām viņa atveda savus Modiljani zīmētos portretus, un viens no tiem karājās virs viņas gultas līdz pat dzejnieces nāvei.

No Parīzes Anna Ahmatova taisnā ceļā brauca uz Sļepņevu — paciemoties savas vīramātes lauku īpašumā. Turienes jaunieši jūsmoja par Annas "noslēpumainību" un dēvēja viņu par ēģiptieti. Viņa valkāja zaļas malahīta krelles un aubīti no smalkām mežģīnēm.

Istabā, kuru viņai ierādīja vīramāte, karājās liela svētbilde - Kristus cietumā. Nikolajs Sļepņevā garlaikojās un drīz aizbrauca, bet Anna gāja lasīt sēnes, vēroja laucinieku dzīvi un rakstīja dzejoļus. Sākumā Nikolajs uztraucās, vai citiem nešķitīs smieklīgi, ka vīrs un sieva abi raksta dzejoļus. Viņš pat visā nopietnībā ieteica Annai attīstīt kādu citu no viņas talantiem, kaut vai nodarboties ar baletu...

Bet 1911. gadā viņš bija samierinājies un nolēma, ka viņai vajag izdot grāmatu.

Tajā laikā arī viņa bija iekļāvusies akmeistu kustībā. Tajā pašā gadā viņa iestājās Augstākajos vēstures-literatūras kursos. Pirmā Ahmatovas publikācija parādījās 1911. gadā.

Anna un Nikolajs  1912. gada pavasarī aizceļoja uz Šveici un Itāliju. Anna brauca ar tramvaju cauri Romai, skatījās uz citiem pasažieriem un domāja: "Viņi gan ir laimīgi, viņiem nav iznākusi grāmata."

1912. g.  piedzima viņu dēls Ļevs (vēlāk pazīstams vēsturnieks un ģeogrāfs).

Tajā pašā gadā iznāca viņas pirmais dzejas krājums Вечер (Vakars). Turpmākajos gados Ahmatovas dzeju labprāt publicēja dažādos žurnālos. Dzejoļu krājumi Чётки (Rožu kronis) (1914) un Белая стая (Baltais bars) (1917) pieder pie mīlas lirikas klasikas. Šiem dzejoļiem piemīt īpatnēja lakoniska forma un muzikalitāte.

Toruden viņš kopā ar citiem jaunajiem dzejniekiem, kas vēlējās atkāpties no simbolisma tradīcijām un meklēt jaunus ceļus, Pēterburgā nodibināja "Dzejnieku ģildi". (Mūža nogalē Ahmatova rakstīja: "Kalendāra datumiem nav nozīmes. Simbolisms neapšaubāmi ir 19. gadsimta parādība. Mūsu sacelšanās pret simbolismu ir pilnīgi likumsakarīga, jo mēs jutāmies kā 20. gadsimta cilvēki..." Šai dzejnieku apvienībai bija arī sava izdevniecība, un Annas Ahmatovas dzejoļu krājums "Vakars" kļuva par vienu no pirmajām četrām šīs izdevniecības grāmatām.

Viņai pašai gan gribējās nosaukt krājumu nezāles vārdā "Balandas", bet tobrīd slavenais dzejnieks Mihails Kuzmins, kurš rakstīja grāmatas priekšvārdu, vēlējās kaut ko cildenāku un daudznozīmīgāku. Par to, kas notika vēlāk, Anna Ahmatova pēc daudziem gadiem rakstīja: "Pirms gulētiešanas lūdziet Dievu, lai jūs pēkšņi nepamostos slavenas." Neviens nebija paredzējis tādus panākumus šai jaunas sievietes grāmatai.  Visa  tirāža  tika   izpirkta pāris dienās, ziņkārie lasītāji centās noskaidrot, kas ir šī nevienam nepazīstamā autore.

Visu savu turpmāko dzīvi Anna Ahmatova centās nopurināt no sevis nost to priekšstatu, kuru "Vakars" par viņu bija izveidojis lasītāju apziņā. Viņa mainījās, nobrieda, tika ierauta vēstures konfliktos, kļuva par vienu no sarežģītākajām sava laika personībām, bet tik un tā dzejas vakaru apmeklētāji joprojām lūdza, lai viņa lasa "Vakara" dzejoļus par mīlu un mānīšanos, par neizskaidrojamām skumjām un bez iemesla maigumu. Tobrīd - pēc "Vakara" iznākšanas - viņa bija slavena dzejnieka sieva, kurai gluži netīšām ticis nesamērīgi daudz atzinības. "Dzejnieku ģildes" sanākšanās viņa joprojām visiem iznēsāja tēju.

1914. gada sākumā viņa atļāvās diezgan drūmu joku: uzrakstīja protestu visu dalībnieku vārdā. "Lūdzam Ģildi slēgt. Mēs vairs nespējam to izturēt un nomirsim." Viņa parakstījās zem šīs depešas un atdarināja arī visu pārējo dzejnieku parakstu. Ģildes sindiks Sergejs Gorodeckis rakstiski rezumēja: "Visiem Ģildes locekļiem izteikt rājienu, bet A. Ahmatovu izsūtīt uz Mazo ielu 14 (tā bija Gumiļovu ģimenes adrese Carskoje Selo) un pakārt."

1914. gada martā iznāca otrais Ahmatovas dzejoļu krājums - "Rožukronis". Pa vidu starp abām grāmatām bija piedzimis viņas dēls Ļevs Gumilovs; vīrs bija devies kārtējā zinātniskajā ekspedīcijā - šoreiz uz Somāliju; Anna bija iemīļojusi Pēterburgas mākslinieku bohēmu un bieži iegriezās pagrabiņā "Klejojošais suns", kur viesi sapulcējās ap pusnakti un devās mājup rītausmā. Jaunajai grāmatai dzīves laiks bija piešķirts aptuveni sešas nedēļas.

" Maija sakumā beidzās Pēterburgas sezona, visi pamazām aizbrauca kur kurais. Izrādījās, ka šoreiz mēs šķīrāmies no Pēterburgas uz mūžu. Atgriezāmies ne vairs Pēterburgā, bet Petrogradā..." - tā pusgadsimtu vēlāk atcerējās Ahmatova.

Sākās Pirmais pasaules karš, Nikolajs Gumilovs lauzās uz fronti un tur arī nokļuva -  par spīti nebūt ne izcilajai veselībai un "vienīgā ģimenes barotāja" statusam; par varonību (vai varbūt neprātu) viņam tika piešķirti divi Jura krusti. Ahmatova saņēma viltus ziņu par sava jaunākā brāļa Viktora — flotes virsnieka — nāvi un veltīja viņam dzejoļus.

Tomēr šis Krievijas vēstures lūzuma brīdis viņai bija galvenokārt Mīlestības laiks (ar lielo burtu, nebūt ne obligāti iekļaujot sevī miesiskumu, par kuru viņa divdesmito gadu beigās jaunajam literatūrzinātniekam Pāvelam Lukņickim skaidroja, ka tas viņai nepatīkot). Borisam Anrepam (precīzāk: fon Anrepam) rakstīti — veltīti - izkliegti -izčukstēti daudzi viņas tā laika (un vēlākā laika) dzejoļi. Viņš jau 1908. gadā bija pārcēlies uz Parīzi un tur iepazinies ar senajiem Bizantijas mozaīku noslēpumiem.

Tur Parīzē viņš pirmoreiz sastapa Annu Ahmatovu. Kad sākās karš, un grāfs fon Anreps, būdams lojāls cara pavalstnieks, devās uz fronti, īsajos kareivju atvaļinājumu brīžos viņš sastapās ar Annu Petrogradā; arī viņš bija dzejnieks (vai vismaz uzskatīja sevi par tādu) un uzticēja Annai visdārgāko - - savas poēmas rokrakstu, un viņa iešuva to zīda maisiņā, solīdamās glabāt kā svētumu. Viņi vizinājās kamanās, pusdienoja restorānos, un Boriss visu laiku lūdza, lai Anna lasa viņam savus dzejoļus... Kādā pievakarē, kad Carskoje Selo viņi klausījās kopīga paziņas sacerēto traģēdiju par Vecās Derības tēmām, Anna, citiem ne­manot, ielika Borisam plaukstā gredzenu — zeltu klāja melna emalja, vidū mirgoja briljantiņš. Boriss saņēma komandējumu uz Londonu un no turienes atgriezās Petrogradā tikai uz īsu bridi — pēc Februāra revolūcijas. Vilcieni vairs negāja, ielās skanēja šāvieni, pie tiltiem bija saceltas barikādes — no tām vairīdamies, Boriss pārgāja pāri Nevai pa ledu. Virsnieka uzplečus viņš bija noņēmis. Neviens no viņiem nezināja, kas notiks tālāk, bet Anna baidījās, ka būs

"tas pats, kas Lielās franču revolūcijas laikā, un varbūt būs vēl ļaunāk".

Viņa bija pārliecināta, ka viņi abi vairs nesatiksies, kaut arī Boriss solīja vēl atbraukt... Annas dāvināto melno gredzenu viņš nēsāja ķēdītē ap kaklu.

Nikolajs Gumiļovs pēc Pirmā pasaules kara vēl kādu laiku uzturējās ārzemēs, bet tad nolēma atgriezties, kaut gan draugi centās viņu no tā atturēt. Viņa mātes īpašumi Sļepnevā bija konfiscēti, māja Carskoje Selo bija jāpārdod. Anna Ahmatova bija apmetusies Petrogradā, draudzenes Olgas Sudeikinas dzīvoklī. Pēcrevolūcijas ziemā iznāca viņas trešais dzejoļu krājums "Baltie gājputni'". Olgas bijušais vīrs — komponists Arturs Lurjē— sacerēja baletu " Sniega maska " pēc Bloka dzejoļa motīviem, baleta -libretu rakstīja Anna Ahmatova.

Tas bija bada un aukstuma laiks. Literāti gāja ieturēt savas nabadzīgās maltītes uz Dramatiskā teātra ēdnīcu Tur Ahmatova satika izkāmējušo Bloku, un viņai šķita, ka dzejnieka skatiens kļuvis neprātīgs. Viņš teica: "Šeit visi sastopas kā viņpasaulē."

Pēc Gumiļova atgriešanās Anna viņam atgādināja, ka viņš solījis viņai brīvību un šķiršanos, tiklīdz viņa to vēlēsies. Nikolajs solījumu turēja.

1918. gada rudenī Ahmatova apprecējās ar asirologu Vladimiru Šileiko. Viņam bija izdevies atšifrēt uzrakstus uz asīriešu māla plāksnītēm, arī viņš rakstīja dzejoļus un bija skandējis Ahmatovai veltītas kaislīgas vārsmas no estrādes "Klejojošajā sunī". Ikdienai trūka mājīguma. Profesors Šileiko slimoja ar tuberkulozi, viņam piešķirtā istaba bija drēgna. Viņš atdzejoja senfranču balādes tieši no lapas un diktēja Annai savus atdzejojumus — viņa bija kļuvusi par rakstvedi... Annas dzejoļus viņš plēsa gabalos, jo uzskatīja tos par pārāk intīmiem. Arturs Lurjē strādāja izglītības ministra Lunačarska sekretariātā, un viņu komandēja uz Berlīni. Viņš zināja, ka no šī brauciena neatgriezīsies, un aicināja Annu sev līdzi. Viņa atteicās braukt.

1921. gadā nomira Aleksandrs Bloks. Viņa bērēs Anna Ahmatova uzzināja, ka par piedalīšanos kontrrevolucionārā sazvērestībā apcietināts Nikolajs Gumiļovs. Pēc divām nedēļām Djetskoje Selo stacijā, kur sienas bija aplīmētas ar avīzēm "Petrogradskaja Pravda", viņa izlasīja, ka Gumiļovs nošauts. Viņas dēlam Ļevam — kontrrevolucionāra dēlam — skola vairs neizsniedza grāmatas. Iespiešanai jau sagatavotais Ahmatovas dzejoļu divsējumnieks izdevniecībā "Petrograd" tika iznīcināts. Par attieksmi pret savu dzeju viņa dienasgrāmata tolaik ierakstīja: "Lamāšanas kļūst plānveidīga, brīžam sasniedzot 12 balles, t. i., nāvējošas vētras spēku."

Līdz 1924. gadam iznāca divi krājumi, bet pēc 1924. gada līdz pat 1940. gadam Ahmatovas darbus nepublicēja.

Kopš 1926. gada viņa mājoja Šeremetjeva pils piebūvē - - "Fontannij Dom", kur savulaik bija mitinājušies privileģētie grāfa kalpi, - mākslas zinātnieka Nikolaja Puņina dzīvoklī. Kad viņa gribēja oficiāli šķirt otro laulību, izrādījās, ka, izmantojot jauno padomju likumu paviršību, Šileiko nemaz nav šo laulību reģistrējis. Toreiz viņa teica: "Man pat sava uzvārda vairs nav." Puņina dzīvoklī viņai bija piešķirta viena istaba. Turpat blakus dzīvoja Puņina pirmā sieva — arī Anna — ar meitu Irinu. Ahmatova nopietni studēja Puškina daiļradi un tulkoja no franču valodas rakstus par mākslu, kas bija nepieciešami Puņina darbam. Tikai pēc desmit, gadiem viņa atkal sāka rakstīt dzejoļus, bet tad viņas rokraksts bija mainījies. "Dzīve aiz apaušiem pieveda tādu Pegazu, kurš vairāk līdzinās Apokalipses pelēkajam zirgam — vai Melnajam zirgam no toreiz vēl nesacerētas dzejas."

1934. gadā, Ahmatovai klātesot, tiek arestēts viņas draugs un domubiedrs Osips Mandelštams, 1935. gadā pirmoreiz, bet 1938. gadā otrreiz arestē Ahmatovas dēlu Ļevu Gumiļevu.

1935. gadā pirmoreiz apcietināja Puņinu un Ļevu Gumiļovu. Ahmatova sāka rakstīt "Rekviēmu". Gandrīz visi viņas draugi un paziņas bija vai nu cietumos, vai lēģeros, vai emigrācijā. Kad viņas dēlu apcietināja otrreiz, Ahmatova sacerēja Staļinam veltīto dzejoļu ciklu "Slava mieram" un aiznesa to uz žurnāla redakciju. Redaktors ievēroja dažas pārrakstīšanās kļūdas, bet viņa, kas vienmēr bija uztraukusies par katru komatu, vienaldzīgi teica, lai viņš izlabojot, kā atzīst par labāku.

1940. gadā iznāca Ahmatovas dzejas izlase "No sešām grāmatām", bet pēc pāris nedēļām visu tirāžu izņēma no grāmatnīcām un bibliotēkām. 

Ahmatova strādāja Agronomijas institūta bibliotēkā, pētīja seno Pēterburgas arhitektūru un Puškina dzīvi un daiļradi. Ahmatovai bija ļoti tuva Puškina dzeja un viņa sarakstīja vairākus rakstus par izcilo dzejnieku.

2. pasaules karš viņu pārsteidza Ļeņingradā. Ahmatovai tiek ļauts publicēties un publiski uzstāties. Dzejniece evakuējās uz Maskavu, vēlāk uz Taškentu. Ļeņingradā viņa atgriezās 1944. gadā

Otrā pasaules kara laikā Ahmatova vispirms tika evakuēta uz Maskavu, pēc tam uz Uzbekiju. Taškentā viņa saslima ar tīfu un drudža murgos atkal atgriezās Carskoje Selo: viņa gāja uz ģimnāziju, viņas papēdīši klaudzēja pa ietvi, sniegs ap katedrāli bija nomelnējis, ķērca kraukļi. tur kādu apbedīja. Pēc kara viņa atgriezās Ļeņingradā, tai pašā "Fontannij Dom".

Ļevs Gumilovs, kuram bija atļauts no lēģera doties uz fronti, ari atgriezās un sāka mācīties aspirantūrā. 1945. gada rudenī pie Ahmatovas ieradās neparasts viesis. Britu sūtniecības pirmais sekretārs Isaija Berlins, uz pāris dienām iebraucis no Maskavas Ļeņingradā, bija netīšām uzzinājis viņas adresi. Tolaik Berlins vēl nebija pasaulslavens filozofs. Viņi runāja līdz trijiem rītā. Ahmatova lasīja Ber linam vēl pirms evakuācijas uz Taškentu iesākto "Poēmu bez varoņa", kurā atdzīvojās pirmsrevolūcijas Krievija... Vēlāk arī Berlins — "viesis no nākotnes" — iekļuva šajā poēmā. Berlins stāstīja dzejniecei par viņas senajiem paziņām, kurus bija sastapis Eiropas pilsētās. Viņš lūdza, lai viņa atļauj ierakstīt magnetofonā "Poēmas bez varoņa" lasījumu, bet viņa to nevēlējās un apsolīja aizsūtīt viņam uz Oksfordu grāmatu ar šo poēmu, kurai drīz vajadzēja iznākt.

Grāmata neiznāca. Ahmatova nešaubījās, ka šī nesankcionētā tikšanās apzīmogojusi viņas likteni. Nākamajā gadā par "Ahmatovas saloniski aristokrātisko dzejoļu un Zoščenko jēlību" publicēšanu tika slēgts žurnāls "Zvezda", Ahmatova tika vainota "padomju jauniešu prātu saindēšanā". Viņai atņēma pārtikas kartītes — bet uzticīgie lasītāji un līdzjutēji viņai tas sūtīja vēstulēs. Ļevu izmeta no aspirantūras. Viņam apvaicājās, kādu vainu viņš pats gribētu atzīt,  jo bija jau gluži vienalga, ko viņš teiks.

1946. gadā iznāk PSKP CK lēmums "Par žurnāliem "Zvezda" un "Ļeņingrada"", kur tieši kritizēti Ahmatova un Mihails Zoščenko. Nostāsti vēsta, ka Staļins bija nikns uz diviem gadījumiem Ahmatovas tālaika dzīvē - 1945. gada beigās un 1946. gada sākumā Ahmatova divreiz tikās ar Jesaju Berlinu (toreiz Lielbritānijas vēstniecības darbinieku), kā arī kādā uzstāšanās reizē zāle bija veselas 15 minūtes stāvus aplaudējusi Ahmatovai (tā drīkstēja būt tikai Staļinam).

1949. gadā atkal apcietināja Nikolaju Puninu. Viņš nomira lēģerī dažus mēnešus pēc Staļina nāves. Nedēļu vēlāk par viņu apcietinātais Ļevs pēc Staļina nāves tika atbrīvots un vēlāk radīja savu ģeniālo etnoģenēzes teoriju.

Ne reizi vien Ahmatovai bija jādzird, kā viņai aiz muguras kāds saka: "Viņas vietā es būtu nomiris." Bet Ahmatova turpināja dzīvot un rakstīt. Viņas vienīgais atsevišķais dzīvoklis bija maza somu mājiņa — vasarnīca Maskavas piepilsētā Komarovā, to viņa pati nosauca par būdiņu. Ziemās viņa klīda no viena draugu dzīvokļa uz otru, un daudzi viņu dēvēja par "karalieni klaidoni". Komarovā pie viņas viesojās jaunie dzejnieki — Josifs Brodskis, Anatolijs Naimans, Jevgeņijs Reins. Būdiņā viņi klausījās skaņuplates, runāja par pagātni un nākotni un reizēm pat kopīgi dzēra šņabi. Kad padomju dzīves striktajos ietvaros iekļauties negribošo Brodski izsūtīja par "liekēdību", Ahmatova palīdzēja sagādāt viņam siltas drēbes un teica: "O, kādu viņi mūsu rudmatim veido biogrāfiju!"

Ahmatova pārcieta vairākus infarktus, kļuva smagnēja un veca -un tomēr nenovecoja. Novecojusi viņa nav arī tagad. Neilgi pirms aiziešanas viņa rakstīja: "Bet dzejnieks neviens vēl pateicis nav, ka gudrības nav un vecuma nav, un varbūt arī nāves nav."

1964. g. apmeklēja Itāliju, kur viņai pasniedza literāro prēmiju "Etna-toarmino".

Anrepam paveicās, pēc kara viņš labklājīgajā Londonā veidoja savas mozaīkas un dzīvoja rāmu gādīga ģimenes tēva dzīvi.Gredzens pazuda Otrā pasaules kara laikā, kad tika sabombardēta viņa darbnīca.

1965. gadā Oksfordas -universitāte piešķīra Annai Andrejevnai goda doktora titulu, viņi abi Londonā satikās, bet Boriss Vasiļjevičs neuzdrīkstējās pateikt, ka gredzena viņam vairs nav.

Mirusi 1966. gada 5. martā pie Maskavas, apglabāta Komarovā pie Pēterburgas) 77 gadu vecumā.

Ahmatova atdzejojusi citu tautu dzejniekus, arī Raiņa dzeju (krājums Čūsku vārdi).

Bibliogrāfija

• Vakars (Вечер, 1912);
• Rožu kronis (Чётки, 1914);
• Baltais bars (Белая стая, 1917);
• Ceļmallapa (Подорожник, 1921);
• Anno Domini MCMXXI (1922);
• Rekviēms (Реквием, 1935—1940, publicēts 1987). Autobiogrāfisks dzejas cikls par 1930. gadu represijām;
• Niedre (Тростник) (1923-1940, atsevišķi nav publicēta)
• No sešām grāmatām (1940, žurnālā "Zvezda");
• Nepāris (Нечет) (1936-1946, atsevišķi nav publicēta);
• Ļeņingradas cikls (Ленинградский цикл);
• Dzejoļi 1909—1960 (1961);
• Laika skrējiens. Dzejoļi. 1909—1965 (Бег времени. Стихотворения. 1909—1965, 1965). Daiļradi apkopojoša dzejas izlase;
• Poēma bez varoņa (Поэма без героя, 1940—1965, pilnīgi publicēta 1976);
• Par Puškinu (publicēta 1977) Literatūrkritiska grāmata.

Audio/video : 

 

Avots : Anna Ahmatova „Melnais gredzens” , Wikipedia.