Anna Meierovica

1906. gada septembrī Meierovics ar skolas biedru Ad. Zandmani pārgājuši dzīvot Pārdaugavā, Oskara ielā, kur no kādas strādnieku ģimenes izīrējuši mazu istabiņu un, lai dzīve iznāktu vēl lētāka, par līdziedzīvotājiem pieņēmuši vēl divus skolēnus, kurus gatavojuši iestāties Mironova komercskolā. Tas savukārt liecina par visu to dzīves šaurību un grūtībām, ko Z. Meierovicam nācās
pārvarēt vēl skolēna gados. Tajā pašā namā, stāvu zemāk dzīvojis Z. Meierovica tuvs radinieks Filholds ar savu ģimeni; tur augšstāva skolēni par lētu naudu dabūjuši pusdienas. Te Meierovics arī saticies ar ģimenes vecāko meitu Annu, ar kuru tam vēlāk nodibinājušās simpātijas. Audzināšanas ziņā ģimene prasījusi no skolēniem stingrību, kārtību un noteiktu uzvešanos, ko tie arī centušies izpildīt. Ģimenes sarunu valoda bijusi vācu un latviešu

1910. gada 15. septembrī Zigfrīds Meierovics apprecas. Savu līgavu viņš noskatījis turpat Filholdu ģimenē, kur tas ēda pusdienas kā Mironova komercskolas skolēns. Tā ir Anna Filholda. Materiālie apstākļi uzlabojušies arī ģimenes dzīvei, jo Z. Meierovics sava sabiedriskā talanta un zinā-
šanu dēļ dabūjis inspektora vietu ugunsapdrošināšanas iedrībā «Jākor». Jauno pāri laulā Pētera baznīcas vācu draudzes mācītājs Poelhauss, vēlākais bīskaps. Laulības notiek jau pieminētā Filholda ģimenē. Starp kāzu viesiem daudz «Talavijas» locekļu, un, kāzu jautrībai pieaugot, «Talavijas» oldermanis O. Nonācs tur runu. Viņš atklāj kādu noslēpumu, ko nezina pat jaunais virs, — ka jaunā kundze nav viņa pirmā mīlestība!

Z. Meierovics pārsteigts, tāpat arī jaunlaulātā kundze! Meierovica pirmā mīlestība ir «Talavija» — atklāj savu noslēpumu runātājs! Par šo atklājumu visi priecīgi, sevišķi jaunais vīrs.

Apprecējies Z. Meierovics pārnāk dzīvot Rīgā, gan labi attālu no centra, Stabu ielā 99, kur, otru rītu mājup braucot, kad zirgs nezin kā izjūdzies no ratiem, to aizved jautrie talavieši.

1924. gada februārī Z. Meierovics šķiras no savas pirmās kundzes, lai tā paša gada maijā dotos pa jaunam laulībā ar Kristīni Bakmani. Faktu priekšā ir jāapklust visiem minējumiem, vēl vairāk tiem, kas ietiecas intīmā dzīvē, lai arī ievērojama valstsvīra dzīvē. Ir lietas un parādības, kuras nepakļaujas analīzei. Bet, apprecoties ar Kristīni Bakmani, neizdzisa Z. Meierovica simpātijas
pret bērniem, pret pirmo ģimeni. Anrī Grī, uz to atsaucoties, saka:

«Tā mēs redzam (Z. Meierovica) kā divus cilvēkus. Vienu, kas pieder idejai, otru — pašam sev. (Atgādināsim Z. Meierovica vēstuli, kur viņš runā par darbu un personīgo laimi! — Lt.) Patiesību sakot, tur nav ne divi cilvēki, pat ne divi sejas: viņš tikai stingri šķir savu personīgo dzīvi un savu idejas cīnītāja dzīvi.»
 

1925. gada vasarā Z. Meierovics ar kundzi Kristīni dzīvoja Dubultos viņas nelielā vasarnīcā. Viņa pirmā sieva Anna kopā ar bērniem Helmutu, Gunāru un Ruti vasaru pavadīja pie radinieka Mindera Tukuma apriņķa Druķu mājās, kilometrus 20 aiz Tukuma, pie Raudas dzelzceļa. Tā kā Z. Meierovics ļoti mīlēja savus bērnus, viņš minētajā vasarā ģimeni apciemojis dažas reizes. Arī sestdien, 22. augustā, Z. Meierovics gatavojies apciemojumam.

No rīta abi ar kundzi Kristīni, kas vēl sapirkusi dažas bērniem vedamas dāvanas, izbraukuši no Jūrmalas, īsi pēc desmitiem rītā Z. Meierovics sakārtojis melnā, nelielā ceļa somā ģimenei vedamās mantas un ar savu «Mercedes» automobili, šofera Kalniņa vadītu, izbraucis uz Druķiem.

Pats Z. Meierovics gribējis braukt ar vilcienu, bet kundze Kristīne, vēlēdamās, lai tas vakarā
drīzāk būtu mājās, ieteikusi braukt ar mašīnu, jo vakarā paredzējuši Jūrmalā vēl apmeklēt koncertu. Braukuši ar nelielu ātrumu, nesteigdamies, jo Z. Meierovics

nemīlējis ātru braukšanu. Ap pulksten vieniem dienā izbraukuši cauri Tukumam un devušies pa Tukuma —Raudas lielceļu tālāk uz Druķiem. Braukšanas ātrumu tur vēl samazinājuši, jo bijis norunāts, ka ceļā Z. Meierovicam nāks pretī viņa pirmās laulības kundze Anna kopā
ar bērniem.

Nobraucot ap 16 kilometru, tiešām redzējuši, ka viņiem apmēram 3 kilometrus pirms Druķiem
nākusi pretī kundze Anna ar abiem dēlēniem —11 gadus veco Helmutu un 5 gadus veco Gunāru, 8 gadus veco meitiņu Rutu un brālēna Mindera 7 gadus veco dēlēnu Verneru, kuriem bez tam bijis līdz visu mīlulis —liels suns. Ministrs izkāpis no mašīnas, sasveicinājies ar priecīgo ģimeni, pēc tam atkal visi sasēdušies iekšā.

Ministrs ar bijušo dzīves biedreni sēdējuši kopā automobiļa galvenajā sēdeklī, mazāko dēlu Gunāru Z. Meierovics paņēmis klēpī, lielajiem priekšā uz papildu sēdekļiem ieņēmuši vietas pret ministru brālēna dēls Verners, bet mātei pretim Ruta. Vecākais dēlēns Helmuts, kā parasti, tā arī šoreiz nosēdies līdzās šoferim, priekšā. Mašīnā ievietojuši arī suni. Tā tērzēdami, visi braukuši uz Druķu
pusi. Braukuši lēnām, jo ceļš bijis nelīdzens un bedrains, vedis mazliet kalnup. Braukuši ar ātrumu 10—15 kilometru stundā, nobraukuši jau kādu kilometru no sastapšanās vietas un ap pulksten diviem dienā tuvojušies Brizules muižai, kur ceļš vedis pa mežainu vietu.

Pārbraucot kalniņu, ceļš gājis lejup; bet bijis uzbērts augstumā ap diviem metriem, ar nogāzēm abās pusēs. Ceļš bijis vēl nesen labots, un uzbērums pilnīgi mīksts. Aiz uzbēruma ceļa labajā pusē bijusi redzama neliela bedre, no kuras izvairoties šofers sagriezis mašīnu mazliet uz kreiso pusi, bet piepeši mašīna sākusi slīdēt un svērties uz grāvja pusi. Automobiļa priekšējie riteņi nav varējuši izspiesties cauri smiltīm. Šoferis, redzēdams, ka automobiļa stūre vairs neklausa dziļajās smiltīs un ka mašīna kuru katru acumirkli var apsviesties apkārt, un ka briesmas neizbēgamas, sācis saukt, lai lec ārā! Mašīna slidējusi gar grāvja malu, un — nākamā acumirkli apmetusies apkārt.

Kad pēc šausmīgā notikuma atkal attapušies, ārā pie automobiļa bijuši kundze Anna, meitiņa Ruta, dēlēns Gunārs, brālēna dēls Verners un suns. Tuvumā nav bijis neviena cita cilvēka. Automobilis apsviedies mīkstā vietā, tā priekšējais gals stāvējis ap puspēdu no zemes, atspiedies
pret stūres riteni. Kundze Anna palīdzējusi no mašīnas apakšas izlīst šoferim, kas atrāvis mašīnas priekšdurvis un atsvabinājis dēlēnu Helmutu. Tad, saņēmis visus spēkus, šoferis mēģinājis pacelt mašīnu, bet tā bijusi tik smaga, ka rokām nav varējis to kustināt. Ar ceļamā koka palīdzību šoferim izdevies beidzot mazliet pacelt mašīnu. Ministrs gulējis zem automobiļa, pussarāvies, ar galvu zem automobiļa karosērijas polsterējuma kreisā pusē, ar sejas kreiso pusi piespiests pie zemes. Paceļot
mašīnu vēl augstāk, Z. Meierovicu atsvabinājuši un šoferis to bez dzīvības zīmēm izvilcis no automobiļa apakšas.

Izrādījies, ka ministrs Z. Meierovics nospiests ar automobiļa svaru.

***

Viņa dzimusi 1888. g. 25. maijā un uz ASV no Vācijas izceļoja kopā ar dēlu Gunāru Meierovicu, kas vienīgais no viņas trim bērniem izkļuvis brīvajā pasaulē