Arkadijs Raikins
- Dzimšanas datums:
- 24.10.1911
- Miršanas datums:
- 20.11.1987
- Papildu vārdi:
- Аркадий Исаакович Райкин, Arkādijs
- Kategorijas:
- Aktieris, Dzimis Latvijā, Režisors
- Tautība:
- ebrejs
- Kapsēta:
- Maskavas Novodevičje (Новодевичье) kapsēta
Arkādijs Raikins - bija Rīgā dzimis ebreju izcelsmes padomju komiķis un aktieris.
1922.gadā vecāki pārcēlās uz Petrogradu (tagad - Sanktpēterburga, padomju laikā - Ļeņingrada).
Jau bērnībā Raikins izrādīja interesi par mākslu, nolemjot kļūt par aktieri jau skolas gados, tēvam šīs vēlmes nepatika, tādēļ, ja jau dēls tā interesējas par kultūru, lai mācās mūziku nosprieda vecāki un nopirka Arkādijam vijoli. Lieki teikt, ka vijoles spēle Arkādiju neinteresēja - vislabāk viņam patika vijoles futrāli izmantot par ragaviņām šļūcot no kalniņa.
Pabeidzis Ļeņingradas teātra tehnikumu, sāka strādāt Ļeņingradas darba jaunatnes teātrī, vēlāk Ļeņina komjaunatnes teātrī. Debitēja kino ar filmām "Ugunīgie gadi" un "Dakteris Kaļužnijs".
1939. gada novembrī Maskavā ar numuriem "Čaplins" un "Pelīte" kļuva par Vissavienības estrādes aktieru konkursa laureātu.
1939. gadā viņu uzņēma Ļeņingradas Miniatūru un Estrādes teātrī, bet 1942. gadā viņš kļuva par teātra māksliniecisko vadītāju.
Arkādijs Raikins, neskatoties uz daudzu padomju ierēdņu nelabvēlību bija Komunistiskās partijas vadoņu - Josifa Staļina, Leonīda Brežņeva un visas tautas mīlēts mākslinieks, kura estrādes miniatūras attēloja cilvēka vājības, līdz tādam līmenim, ka pat šodien, kaut Raikina nav jau 20 gadu, cilvēki, kas redzējuši viņa darbus citē viņa radīto tēlu tekstus un parodijas.
Padomju humorists Arkādijs Raikins mūsdienās būtu bagātākais Krievijas šovbiznesa pārstāvis.
Arkādijs Raikins piedzima 1911. gada 24. oktobrī Rīgā. Latvijā ģimene ilgi nepalika un evakuējās uz Krieviju, kad sākās Pirmais pasaules karš.
1922. gadā Raikini pārcēlās uz Petrogradu (tagad Sanktpēterburga).
Latvijā, Dubultos, Raikins bieži pavadīja atvaļinājumu. Kad Raikinam bija trīspadsmit, viņš saslima ar strutojošo angīnu, kas izraisīja sirdsdarbības traucējumus. Deviņus mēnešus Arkādijs ārstējās slimnīcā un pēc tam visu mūžu mocījās reimokardīta dēļ.
26 gadu vecumā viņam bija sirdslēkme. Slimnīcas vadītājs profesors teica: "Nekādas zāles neizrakstīsim. Tik un tā pēc nedēļas viņš būs jāapglabā."
Ārstēšanu uzņēmās cits dakteris un... pacients izveseļojās. Par aktieri Arkādijs nolēma kļūt jau skolas gados, kad darbojās skolas teātrī. Ģimenei dēla iecere nepatika. Tēvs teica: "Grūti iedomāties ebreju kā ākstu." Un Raikini nosprieda: ja jau dēlam tīk kultūra, lai mācās mūziku. Viņam nopirka vijoli, bet Arkaša to vilka aiz sevis kā ragaviņas un uz futrāļa šļūca no slīdkalniņa. Raikins tomēr iestājās Ļeņingradas teātra tehnikumā. Kādu dienu viņu aizsūtīja uzstāties uz Ļeņingradas 41. skolu. Puiša uzmanību piesaistīja meitene platās slēpošanas biksēs un sarkanā beretē. Arkādijam jo sevišķi patika matu šķipsna, kas rēgojās laukā no beretes. No aizkulisēm viņš glūnēja uz zālē sēdošo... Pēc diviem gadiem kādā studentu ēdnīcā viņš zaļacaino meiteni satika vēlreiz — viņa stāvēja rindā priekšā Arkādijam.
Puisis saņēmās un klusi pajautāja: "Ko jūs darāt šovakar?" Viņa pasmaidīja un atbildēja: "Neko." Tovakar Raikins aizveda Romu uz Ļeņingradas grezno "Grand Palace" kinoteātri Ņevas prospektā. Un, dziestot gaismai zālē, viņai ausī iečukstēja: "Precieties ar mani!"
Roma atbildēja: "Es padomāšu." Drīz vien Roma jau dzīvoja kopā ar Arkādiju kopmītnēs. Arkādijs devās uz Romas ģimenes vasarnīcu, lai lūgtu viņas roku, taču netika ielaists.
Buksēja arī Arkādija attiecības ar tēvu — vecais Raikins nicinoši izturējās pret dēla izvēlēto profesiju. Tikai pēc gada, kad Arkādijam bija diplomdarba izrāde, abas ģimenes samierinājās ar jauniešu izvēli. Arkādijs un Roma pārcēlās pie Romas vecākiem, vēlāk dzīvoja Raikinu komunālajā dzīvoklī. Viņiem piedzima divi bērni: Jekaterina un Konstantīns. Vīra karjeras dēļ Roma atteicās no savējās un palīdzēja vīram gatavot izrādes. Arkādija bērni presē glorificē aktieri kā uzticamu vīru un ģimenes cilvēku, taču patiesībā tas ir mīts. Pēc Raikina jaunībā tīkoja ne viena vien sieviete, un viņš labprāt dāvāja tām savu mīlestību. Stundām ilgi Arkādijs varēja gaidīt mašīnā savas favorītes, rakstīja viņām mīlas vēstules. Reiz viņš kādai iemīļotai aktrisei paziņoja, ka trupa dodas uz Ungāriju. Iekāpusi vagonā, viņa konstatēja, ka kupejā ir tikai Raikins, ka nav paredzētas nekādas viesizrādes. Kādu citu viņš ieveda modes ateljē un paziņoja, ka tā ir viņa meita.
Pārdevēji noticēja un pieņēma pasūtījumus apģērba izgatavošanai ārpus kārtas. "Arkādijam ļoti patika skaistas sievietes, un viņš tās arī skaisti aplidoja. Tiesa, gan attiecības viņš ne vienmēr izbeidza skaisti, daudzas pēc tam nevēlējās pat redzēt," vēlāk stāstīja aktrise Tamāra Kušeļevska.
Varasvīru mīlulis Pabeidzis Ļeņingradas teātra tehnikumu, Raikins sāka strādāt Ļeņingradas darba jaunatnes teātrī, kuru vēlāk pārdēvēja par Ļeņina komjaunatnes teātri. 1938. gadā viņš debitēja kino, piedaloties filmās "Ugunīgie gadi" un "Dakteris Kaļužnijs", taču viņa aicinājums bija estrāde. 1939. gada novembrī Maskavā Raikins ar numuriem "Čaplins" un "Pelīte" kļuva par Vissavienības estrādes aktieru konkursa laureātu.
1939. gadā viņu uzņēma Ļeņingradas Miniatūru un estrādes teātrī, bet 1942. gadā Raikins kļuva par tā māksliniecisko vadītāju. Otrā pasaules kara laikā Arkādijs brauca ar izrādēm pie kareivjiem uz fronti. Kad sākās blokāde, viņš Ļeņingradā nebija, ģimene gan palika aplenktajā pilsētā. Blokādes laikā atklājās kāds Arkādija noslēpums. Bērnībā Arkādijam negaršoja zivju eļļa, ko bija ieteicis ārsts. Viņš tēloja, ka lieto to, taču patiesībā neizlietotās pudelītes slēpa pieliekamā kambara tālākajā kaktā. Blokādes laikā Raikina ģimene atrada tās — tas bija glābiņš. Kara gados guvis lielu māksliniecisko pieredzi, Raikins turpināja uzstāties un kļuva aizvien slavenāks. Viņš runāja par sadzīvi un nelādzīgiem činavniekiem. Šis repertuārs ļoti patika vienkāršajiem padomju cilvēkiem un valsts vadītājiem, bet negāja pie sirds dažādiem kompartijas darboņiem (Raikins pats nekad nebija kompartijas biedrs). Tas gan neradīja šķēršļus Raikinam saņemt PSRS tautas aktiera titulu, Ļeņina prēmiju un Sociālistiskā darba varoņa nosaukumu. Viņš patika Staļinam. Raikinu reiz pat uzaicināja uzstāties Kremlī par godu ģenerālisimusa dzimšanas dienai. Aktieris bija ļoti uztraucies, jo viņam bija jāspēlē trīs soļus no Staļina galdiņa. Raikinam uzstājoties, pie Staļina piegāja kāds no viņa darbiniekiem un kaut ko pačukstēja. Staļins skaļi atbildēja: "Neiztek!" Zālē iestājies klusums — ļaudis domāja par Josifa Visarionoviča teiktā nozīmi. Kara laikā Arkādijs uzrakstīja Staļinam vēstuli, aicinot uz koncertu. Drīz no Kremļa pienāca atbilde: "Paldies, diemžēl nevaru ierasties. Esmu ļoti aizņemts. J. Staļins.
"Raikins nepatika Ļeņingradas ierēdņiem, viņam nelabvēlīgs bija vietējais kompartijas darbonis Romanovs, kas turklāt bija izteikts antisemīts. (Runāja, ka Raikins darbojies kādā cionistu organizācijā un savulaik mātes zārkā uz Izraēlu pārvedis briljantus, taču tie bija tikai mīti. Viņa māte apglabāta Krievijā.) Drīz vien viņam šajā pilsētā aizliedza uzstāties un viņu nerādīja televīzijā. Kāds žurnālists bija uzrakstījis, ka Raikins ir vienmēr aktuāls. Vietējie kompartijnieki norāja spalvas meistaru un piekodināja vairs labu par šo aktieri nerakstīt. Pat vietējie likumsargi čakarēja Raikinu. Piemēram, kāds milicis atnāca un paziņoja, ka Raikina garāža atdota citam pilsonim. Vai arī — pienāca vēstule no vietējās izpildkomitejas: "Lūdzu, atbrīvojiet dzīvokli. Jūsu teātris jau pārcēlies uz Maskavu."
Tomēr aktieris bija mīļš Brežņevam. Kādā pieņemšanā partijas ģenerālsekretārs Raikinam jautāja: "Varbūt tev kaut ko vajag?" — "Man ar teātri vajadzētu pārcelties uz Maskavu," atbildēja Arkādijs. Brežņevs tūlīt piezvanīja Romanovam: "Klau, pie manis ir Raikins. Viņš vēlas pārcelties uz Maskavu. Es esmu par, bet tu?" Tiklīdz Maskavas antisemīti uzzināja, ka kāda veca kinoteātra vietā būs Raikina teātris, viņi rakstīja žēlabainas vēstules Maskavas pilsētas padomei. Tomēr vairākums cilvēku atbalstīja ideju, ka nerentablā kinoteātra vietā tiks iekārtots teātris Raikinam.
Varēja būt miljonārs
Ja Raikina slavas gadi būtu mūsdienās, viņš neapšaubāmi pelnītu miljonus un būtu bagātākais Krievijas estrādes pārstāvis. Padomju gados Raikins devās arī viesizrādēs uz citām valstīm. Lai tur viņu labāk saprastu, Raikins lomas iemācījās attiecīgajā valodā un pielāgoja vietējam kontekstam. Reiz komiķi aicināja uz viesizrādēm Lielbritānijā. Varas iestādes uzskatīja, ka šāds brauciens nav lietderīgs, un lūdza Raikinu atbildēt, ka viņš ir ļoti aizņemts un netiek. Ārzemju impresārijs nolēma, ka tas ir mājiens par lielāku honorāru. Un paaugstināja to. Tā atkārtojās vairākas reizes, honorārs jau bija sasniedzis galvu reibinošu summu. Varas iestādes piekāpās — ļāva Raikinam doties uz Lielbritāniju. Hītrovas lidostā Arkādiju sagaidīja gūzma žurnālistu. Viņi alka redzēt nevienam nezināmo aktieri Raikinu — cilvēku, par kuru samaksāta milzīga summa. Kad vēlāk preses konferencē aktierim jautāja, cik viņš saņem PSRS, viņš atbildēja, ka tikpat arī saņem. Nākamajā dienā ārzemju presē Raikins bija nodēvēts par pasaulē dārgāko aktieri. Honorāru aktierim, protams, izmaksāja, bet 90% no summas bija jāatdod valstij. Ārzemju impresārijs uzstāja, ka Raikinam jāiepērkas. Aizveda uz dārgu veikalu, kur viņu uzņēma vai kā pašu Anglijas karalieni. Raikinam bija jāpiekrīt pirkumam, lai neaizvainotu impresāriju. Viņam piedāvāja persiešu paklāju un senatnīgas mēbeles. Galu galā Raikins nopirka ekskluzīvu sieviešu somiņu. Gods bija izglābts.
Padomju superzvaigzne
Raikins bija pats populārākais padomju cilvēks. Viņa maskas un tēli, desmitiem lomu vienā izrādē, kas laika gaitā summējās tūkstošos, pulcēja skatītājus. Jau tolaik bija jūtams, ka viņš ir liels "stārs". Aktieris nekad nestāvēja rindā pēc produktiem. Ne jau tāpēc, ka izmantotu privilēģijas un iepirktos pa blatu, bet gan tāpēc, ka viņu visi pazina. Ja viņš ienāktu veikalā — tas nozīmētu izrautas pogas, rokasspiedienus, apkampienus... Tāpēc, ja bija paredzēts kāds bankets vai ģimenes svētki, Arkādijs devās pie veikala direktora ar produktu sarakstu.Volgogradā kādā pieņemšanā, sēžot pie galda ar vietējo varas iestāžu pārstāvjiem, Raikinam par godu tostu uzsauca kāds čekists:
"Arkādij Isakovič. Jūs pat nevarat iedomāties, kā mēs esam jums visu mūžu sekojuši." Klātesošie sastinga. "Ui," teica čekists.
"Piedodiet, ne jau jums sekojām, bet jūsu daiļradei." Nu visi locījās smieklos.
50. gados, kad Raikins bieži viesojās Maskavā, viņš dzīvoja viesnīcas "Maskava" 1212. numurā. To zināja arī viņa draugi un paziņas. Reiz pie numura pieklauvēja viņa draugs Zinovijs Gerts.
"Zjama, es tevi ļoti mīlu, bet mēs esam noguruši. Atnāc citu dienu," teica Arkādijs. "Lūdzu, tikai vienu anekdoti!" lūdzās viesis. Vienai sekoja daudzas, un tā turpinājās līdz trijiem naktī. Raikins devās uz guļamistabu un uzģērba uzvalku. Pēc tam apsēdās pie galda un bungoja pa to ar pirkstiem. "Arkaša, kas ar tevi noticis?" jautāja Roma. "Nu, kā," īpaši uzsvērti teica Raikins. "Mums ir ciemiņi." Nelūgtais viesis uzreiz izskrēja no istabas. Raikina uzvārds atvēra daudzas durvis. Pirms kādas izrādes viņa ģērbtuvē ienāca kāds svešinieks: "Šausmas! Esmu no Kijevas, bet biļešu nav divas diennaktis. Lūdzu, palīdziet!" Raikins atcirta: "Varbūt jūs ieliksim orķestra bedrē." — "Nē, jūs nesapratāt. Man vajadzīga biļete uz Kijevu." Raikinam nekas cits neatlika kā zvanīt uz staciju. Dņepropetrovskā, zem ēkas, kurā notika Raikina teātra izrādes, tika izrakts tunelis. Baku studenti pārzāģēja dzelzs restes un ielauzās ēkā. Tiesa gan, viņi sajauca telpas un nonāca teātra bufetē. Lieki piebilst, ka visus šos Raikinu redzēt gribošos uzreiz arestēja. Savukārt Maskavā kāds kinomehāniķis no Kamčatkas uzkāpa uz Kazaņas dzelzceļa stacijas jumta un pa ventilācijas cauruli iekļuva Dzelzceļnieku kultūras namā. Sasmērējies ar mazutu un eļļu, viņš mēģināja apsēsties brīvajā vietā. Viņu, protams, aiztrieca. Uzzinājis par šo gadījumu, Raikins censonim piešķīra bezmaksas vietu nākamajā izrādē. Ziņkārīgie parasti pulcējās arī trepēs, kas veda uz Raikina grimētavu. Viņa kostīmu māksliniece Zinaida Zaiceva kādā reizē, saudzējot Arkādiju, neielaida pie viņa kultūras ministru, atcērtot: "Ministru ir daudz, Raikins — viens."
1987. gadā Raikins devās turnejā pa ASV, pēc tam vēl sniedza izrādes Maskavā. Līdz pat savai nāvei viņš bija uzticīgs skatuvei un tautai, kura viņu ļoti mīlēja. Aktieris nomira slimnīcā 1987. gada 20. novembrī. Komiķa piemiņu glabā viņa teātris — Arkādija Raikina "Satirikon", ko vada aktiera dēls Konstantīns.
Neaizmirstamās frāzes: "... в греческом зале, в греческом зале...." ; "Для принца я староват буду но "если меня в темном месте прижать к теплой стенке, то могу даже очень...поговорить" ; "И я был молодой горячий, сейчас притух.....правда дым еще идет!"
- 1938 — "Огненные годы" (Ugunīgie gadi)
- 1939 — "Доктор Калюжный" (Doktors Kalužnijs)
- 1954 — "Мы с Вами где-то встречались" (Mēs esam kaut kur tikušies)
- 1964 — "Когда песня не кончается" (Kad dziesma nebeidzas)
- 1970 — "Волшебная сила искусства" (Mākslas burvju spēks)
- 1974 — "Люди и манекены" (Cilvēki un manekeni)
Fragmenti: Ģirts Vikmanis (TV-net.lv )
2005. g. 2. novembrī, 12:04
Avoti: news.lv
Nosaukums | No | Līdz | Bildes | Valodas | |
---|---|---|---|---|---|
Dzintaru koncertzāle, Jūrmala | en, lv, ru |
Saistītās personas vārds | Saites | Apraksts | ||
---|---|---|---|---|
1 | Максим Максимов | Brālis | ||
2 | Руфь Райкина | Sieva | ||
3 | Jurijs Jakovļevs | Znots | ||
4 | Владимир Коваль | Znots | ||
5 | Mihails Deržavins | Znots | ||
6 | Анастасия Буденная | Attāls radinieks | ||
7 | Татьяна Державина | Attāls radinieks | ||
8 | Владимир Ляховицкий | Darba biedrs | ||
9 | Ilya Oleynikov | Darba biedrs | ||
10 | Павел Панков | Darba biedrs | ||
11 | Glikeriya Vasilievna Bogdanova-Chesnokova | Darba biedrs | ||
12 | Tālivaldis Āboliņš | Darba biedrs | ||
13 | Александр Иванов | Darba biedrs | ||
14 | Рина Зелёная | Darba biedrs | ||
15 | Viktors Kokļuškins | Darba biedrs | ||
16 | Аркадий Хайт | Darba biedrs | ||
17 | Владимир Масс | Darba biedrs | ||
18 | Mihails Žvaņeckis | Darba biedrs | ||
19 | Romāns Karcevs | Darba biedrs | ||
20 | Николай Смирнов-Сокольский | Darba biedrs | ||
21 | Oļegs Tabakovs | Paziņa | ||
22 | Александр Курляндский | Paziņa | ||
23 | Евгений Крылатов | Paziņa | ||
24 | Džūna | Paziņa | ||
25 | Виталий Вульф | Paziņa | ||
26 | Josifs Kobzons | Paziņa | ||
27 | Marks Dubovskis | Paziņa | ||
28 | Leonid Utyosov | Paziņa | ||
29 | Виктор Ильченко | Darba ņēmējs | ||
30 | Valentīns Gafts | Domu biedrs | ||
31 | Grigorijs Romanovs | Pretinieks |